“Jau labu laiku eju gulēt trīcēdams, vai rīt būs darbs, vai arī mani atlaidīs, vai atkal samazinās algu, bet tūlīt sāks nākt lielie apkures rēķini,” blakussēdētājam tramvajā uz vaicājumu, kāpēc viņš tik drūms, kā sāpēs zobus sakodis, atrūca vīrs pusmūžā.

Kad tramvajs apstājās, viņš smagi piecēlās un tikpat melnu vaigu, kā bija sēdējis, izkāpa un devās savās gaitās.

Tālāko varēja viegli prognozēt. Sanervozējies, lāga neizgulējies viņš diezin vai varēja būt lielisks darbinieks. Un, ja nu patiešām viņa darba devējam nāksies izšķirties, no kura darbinieka todien atteikties, viņš viegli var kļūt par to, kurš atkal pievienosies 140 tūkstošiem oficiāli uzskaitīto bezdarbnieku.

Krīze. Vārds tik ļoti novazāts un reizē baigs, ka zosāda uzmetas.

Ko tā sola šoruden? Izeju no situācijas vai vēl dziļākas nelaimes, plašāk lasiet rubrikā “Skatiens” šīdienas laikrakstā “Kurzemes Vārds”.