Ar franču autores Jasmīnas Rezā lugas “Bella Figura” iestudējumu Liepājas teātrī režisors Dž. Dž. Džilindžers apliecina labu stila izjūtu, visus skatuviskās izteiksmes līdzekļus saaužot vieglā, tomēr vienotā, tīrā teātra valodā.

Džilindžera intonācijas – ironija, kas slēpj uz izmisuma robežas balansējošas skumjas, parādot cilvēkus komiskās, pat banālās situācijās. Jasmīna Rezā savos darbos necenšas atvēzēties dziļām eksistenciālām problēmām, tomēr caur attiecību zīmējumu cilvēka dzīves jēgas jautājums izskan. Katram tēlam – kā lugā, tā izrādē – ir skaidri nolasāma psiholoģija, kuras pamatā ir kādas personīgas problēmas, bet visus kopā raksturo nespēja atrast attiecību harmoniju. J. Rezā lugu veltījusi pazīstamajam vācu režisoram Tomasam Ostermaijeram, kurš to iestudējis Berlīnē Schaubűhne teātrī. Spriežot pēc izrādes treilera, Liepājas teātra iestudējums necenšas diskutēt ar vācu versiju, gluži otrādi – vizuāli tam pat ļoti līdzinās. Tā nav norāde uz plaģiātu, bet gan, iespējams, līdzīgu izpratni par Rietumu civilizācijas ietekmēto cilvēku. Vislabāk to raksturo Andas Albužes atveidotās Ivonnas vārdi par “ieziepēto nogāzi” – kad mēs domājam, ka virzāmies augšup, patiesībā slīdam lejā. Šajā izmisīgajā, taču arī komiskajā situācijā cilvēks ir neglābjami vientuļš, lai gan paradoksālā kārtā lielu dzīves daļu velta attiecību veidošanai. Vientulības tēma ir akcentēta izrādes metrikā, kuras atslēgas kods ir Depeche Mode dziesma “Poison Heart”, kas skan ainu starplaikos. Gan dziesmas stingri noteiktais ritms, kur mijas uzsvērtas un neuzsvērtas taktis, gan tās vārdi: “You have poison in your heart / Yeah I’m sure of it /../ You’ll always be alone.” Monotoni pulsējošā metrika saglabājas ainu mijā – gandrīz ar militāru disciplīnu ievērojot ritmu, skatuves strādnieki pustumsā nomaina telpas iekārtojumu. Kristiāna Brektes scenogrāfija veido nenoteiktu laiktelpu, kur darbība notiek nelielā, personāžu apzināti ierobežojošā “ligzdā”. Maza automašīna, pelēcīgs restorāna mēbeļu komplekts, stikla tualetes kabīne, baltas mēbeles restorāna terasē. Metriku turpina Mārtiņa Feldmaņa veidotā gaismu partitūra – zilās kontragaismas no nepiesegtajiem prožektoriem raida gaismas kūļus, kas cilvēkiem kā naktstauriņiem liek saspiesties tā brīža darbības “kastītē”. Gudra izvēle, jo zilās gaismas ar melnajām samta kulisēm vienmēr rada izteiksmīgu telpu, kas gandrīz nekad nepieviļ.

Striktā iestudējuma forma nenomāc aktierus, kas pelnījuši atzinību, īpaši – otrā plāna lomās, no kurām gribas izcelt Kaspara Goda Ēriku un Ineses Kučinskas Fransuāzu kā precīzus aktierdarbus. Varbūt varētu vēlēties lielāku enerģētisko jaudu no E. Pujāta Borisa un niansētāku A. Jēkabsones Andreas tēlu, kas atsevišķās epizodēs rada sajūtu, ka tiek rekonstruētas Piafas nokrāsas, tomēr šis ir gluži cits tēls citā kontekstā, citas pieejas režijā. Jāatzīst, ka aktrisei jātiek galā ne vien ar tēla psiholoģiju, bet arī Annas Heinrihsones radīto kostīmu, kas atņem sievišķīgo šarmu un seksapīlu. Iespējams, vainīgs ir tehniskais izpildījums, taču rezultāts pārlieku kontrastē ar Andreas verbālo raksturojumu. No sirds ieteiktu arī abu pārējo sieviešu tērpos mainīt dažas detaļas, kas acīmredzami aktrisēm traucē.