liepajniekiem.lv
Cik tas bija sen!” sajūtās dalās Ainars Jermačenko un Raitis Teteris. Pa šiem gadiem sporta veids piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus.
Kā jau tas dzīvē notiek, par līkni pasmaida abi kungi, bet uzsver, ka “visu laiku tikai ejam uz augšu”.
Skatītājiem liels brīnums
Vēsturiskā diena bija 1983. gada 8. novembrī, un tas fiksēts arī avīzē “Sports”.
Īsā raksta “Ar skrituļdēļiem – arī Liepājā” autors ir Andris Krampis, blakus publicēta arī viņa uzņemta fotogrāfija, kurā redzams no kalniņa lejā traucamies šo sacensību uzvarētājs Juris Kravcivs. 2. vietas ieguvējs Dainis Drēžis, starp citu, patlaban LBJC vada skeitborda slaloma pulciņu.
Rakstā teikts, ka sacensības notikušas pilsētas Kultūras un atpūtas parkā. Mūsdienās tas ir Jūrmalas parks, kur pie rotaļlaukuma ir daudziem iemīļotā skulptūra – lācēns ar medus podu.
“Uz tā kalniņa pirmās sacensības arī notika. Blakus bija elektroautomobiļi, braucamais aplis,”
atminas R. Teteris.
Skatītāju esot bijis ļoti daudz. “Tā kā motokrosā,” viņš salīdzina. Par to arī pārliecinās portāls liepajniekiem.lv, jo tas uzskatāmi redzams A. Krampja uzņemtajā fotogrāfijā.
“Skatītājiem tas bija liels pārsteigums. Nekas tāds nebija redzēts. Visi brīnījās, kā ar ko tādu var pabraukt.”
Kas sacensībās piedalījās? “Liepājas puikas. Tie, kas “tusēja” uz Alejas ielas, pie mākslas skolas, Dzintaru ielā. Klaipēdas rajons pulcējās tur, kur tagad ir tirdzniecības centrs “Baata”, blakus esošā tirdziņa vēl nebija,” atmiņās dalās Raitis, kurš pats bijis viens no šī rajona čaļiem.
Skeitborda “tēvs” Liepājā ir Aleksandrs Geraimčuks jeb īsāk Aleksis, kā viņu sauca visi citi.
R. Teteris atceras, kā viņš pienācis klāt un aicinājis sākt trenēties, kaut ko darīt kopā, izvirzīt mērķus, tai skaitā piedalīties sacensībās. Tā arī veidojies braucēju pulciņš.
“Patiesībā 1983. gadā noorganizējās pirmā skeitborda sekcija visā Padomju Savienībā.
Mēs skaitījāmies pie “Daugavas” sporta biedrības.”
Tam sekojuši regulāri treniņi, sākotnēji basketbola laukumā – uz līdzenas virsmas, pēc tam to darījuši no kalna “Daugavas” stadionā.
Kopēja igauņu dēļus
Aizsākoties un attīstoties skeitborda slalomam, daudz kam pieiets radoši, atminas Ainars. Piemēram, par konusiem izmantoti uzņēmumā “Lauma” sadabūtie auduma spoļu vidi jeb serdes.
“Tie bija ļoti viegli, vējā pūta prom, tādēļ likām iekšā plastilīnus, lai ir kaut kāds smagums. Pēc tam “uzodām” tādus mazākus, tie bija ar biezāku plastmasu un turējās.”
Liels deficīts bija arī paši skeitborda dēļi. “Tie vienkārši nebija pieejami,” stāsta Ainars.
“Pirmie dēļus sāka ražot igauņi – “Rula”. Ja kāds, braucot turp ekskursijā, dēli atveda, tas bija liels notikums.
Mūsdienās tas būtu kā no salona automašīna.”
Raitis papildina, ka nereti atvestais brīnums ticis kopēts, izgatavoti vairāki eksemplāri. “Tas viss bija roku darbs. Mūsu treneris Aleksis tajā laikā strādāja “Boļševikā” galdniecībā. Viņš taisīja dēlim klājus – līmēja, zīmēja, rasēja.
Savukārt “Metalurgā” strādāja mans tētis. Un šeit tika izlietas, piemēram, dēļu sistēmas, ko paši tālāk apstrādājām, lai būtu glīti un smuki.
Deficīts bija arī gumijas, ko liek sistēmām pa vidu. Atsevišķi tās nopirkt nevarēja. “Daugavas” stadionā bija gumijas paklājiņi – tādi melni, pabiezi, kas izlikti uz skriešanas ceļa. Bet paklājiņi bija arī tunelī. Vienkārši mētājās, un mēs paņēmām, griezām, lai būtu ko likt dēlim iekšā.”
Stāstu par to, kā tolaik izlīdzējušies, abiem kungiem netrūkst. “Rezerves daļas mašīnām nevarēja dabūt, kur nu vēl tādam dēlim!
Tādēļ ļoti daudzas lietas gatavojām mēs paši.”
Tomēr Liepāja nebija vienīgā pilsēta, kurā skeitoja. Aptuveni mēnesi pirms sacensībām Liepājā tādas aizvadītas arī Rīgā.
“Bet savā starpā mēs to nezinājām. Alekss izlasīja avīzē, ka tur tādas notikušas. Bet gads ir viens un tas pats, vien mēneša starpība,” atzīmē R. Teteris, kurš skeiteru pulciņā turējies līdz 1987. gadam, jo pēc tam iesaukts armijā.
“Pazaudēju divus gadus no tā visa.”
Kamēr dienējis, Liepājā sākušies pirmie izbraukumi uz ārzemēm. Tā kā tas ir padomju laiks, aizbraukt uz Zviedriju vai Čehoslovākiju – tas bijis ļoti liels notikums. Bet pirmās starptautiskās sacensības notikušas 1985. gadā Pērnavā, skaitījies kā PSRS čempionāts.
Pēc tam 1987. gadā Minsterē, kur liepājnieks Māris Intlers dabūjis sudraba medaļu jauniešiem. “Kad atgriezos, kaut kur vēl braucu, piedalījos, bet pēc tam nodibinājās ģimene, prioritātes pamainījās un uz kādu laiku to visu atliku. Bet informēts par visu biju, interesējos.”
Te augšā, te lejā
A. Jermačenko aktīvāk sāka braukt skeitbordā ap 1988. gadu. Gadu vai divus vēlāk piedzīvojis pirmās starptautiskās sacensības Liepājā. “Bija dalībnieks no Šveices,” viņš atceras.
Bet pats arī devies uz sacīkstēm ārvalstīs: Itāliju, Šveici, Čehiju, Zviedriju, Vāciju.
Tomēr 1997. un 1998. gadā skeitborda slaloms piedzīvoja pagrimumu. “Taisni apsīka treniņu posmi, arī cilvēku interese. Treneris Aleksis no tā visa bija atgājis nost. Sākās pārmaiņu laiki.
Arī mēs visi bijām pieauguši cilvēki, kam prioritāte bija ģimene. Diezgan liels posms no mūsu vēstures izkrita,”
secina Ainars. Un tā notika ne tikai Liepājā, bet arī citviet Latvijā.
Ar jaunu elpu skeitbords atdzīvojās 2003., 2004. gadā, Rīgā sākusi darboties slaloma skeitborda federācija vai biedrība.
“Bet es par to neko nezināju. Mistiskā kārtā 2005. gada pavasarī “Kurzemes Vārdā” izlasīju mazu rakstiņu, ko bija ielicis federācijas vadītājs Gints Gailītis, vēstot, ka Jūrmalā maijā notiks Eiropas čempionāts skeitborda slalomā.
Biju dzirdējis par Gailīti, bet tajā laikā uzmanību nepievērsu, jo tik aktīvi vairs nebraucu. Sāku meklēt papildu informāciju, iepirku inventāru. Mēnesi pirms pasākuma patrenējos tepat pie savas mājas Tukuma ielā un maijā izbraucu uz Eiropas čempionātu, kur beigās dabūju divas trešās vietas.
Tas skeitborda sabiedrības daļai bija šoks. “Kas tu tāds? Kur visu laiku biji?” man jautāja.
Un no tā brīža man āķis bija lūpā. Sapratu, ka tā lieta ir interesanta. Bērni bija paaugušies lielāki, un es varēju pievērst tam vairāk uzmanības. Tā arī šī sasnieguma iespaidā turpināju.
2006. gadā aizbraucu uz pirmajām starptautiskajām sacensībām uz Austriju kopā ar Rīgas komandu kā Liepājas pārstāvis.”
Un notika tā, ka par skeitborda slalomu atkal ieinteresējās tie, kas bija braukuši agrāk. “Braucām pa Latviju, starptautiskiem mačiem. 2008. gadā divatā ar Gintu Rupertu aizbraucām uz Zviedriju Gēteborgā, tas bija wow,“ atceras Ainars.
“Kad sapratām, ka aktivitāte ir liela, nodibinājām biedrību, lai mums ir šāda kompānija, pulciņš, maksājām biedru naudas, braucām, organizējām. Un biedrība pastāv vēl šobaltdien. Mēs tikai gājām uz augšu.”
Aktivitāte atkal pakritusies 2010. gadā. “Vai nu vecums, bizness, vai pietika, sāka pamainījās prioritātes,” iemeslus min pieredzējušais skeitbordists.
“Un tad nāca 2012. gads, ko var atzīmēt kā trešo posmu.
Mani uzmeklēja un jautāja, vai nevaru patrenēt bērnus, BJC radās iespēja veidot pulciņu. Izveidojām uz tiem jauniešiem, trīs četriem, kuri mums bija. Viņi visi sāka 8, 9, 10 gadus veci, un darbojās līdz pat 2020. gada pavasarim.
No maziem bērniem izauguši līdz jauniešiem, ar lielu pieredzes bagāžu, bija izbraukājuši ļoti daudzas Eiropas valstis. 2012. gadā mums Eiropā bija lielākā bērnu bāze, kas trenējās skeitborda slalomā. Šobrīd mums priekšā ir Čehija.”
Lielus zaudējumus apmeklētības ziņā radīja pandēmija. Bērnos nebija interese, zuda motivācija, jo sacensības nenotika. “Bet bērniem jau vajag “burkānu” priekšā.
Kad mēs paši sākām, tad tādi “burkāni” nebija vajadzīgi, tas viss bija kaut kas jauns, savam priekam.
Tam laikam mēs skaitījāmies tādi savādāki, alternatīvi,” atceras Raitis.
Un patlaban brauc ne tikai jaunie. R. Teteris bijis tas, kurš savācis kopā visus vecos braucējus, organizējis sacensības tieši masteriem, braucējiem no 45 gadu vecuma.
“Šogad jau bija sacensības ne tikai masteriem, bet arī grand masteriem, kas ir, sākot no 55 gadiem. Laiks iet, bet joprojām esam aktīvi, trenējamies, viss notiek.”
Jubilejas gadā 5. augustā Liepājā notika Latvijas čempionāts skeitborda slalomā, pirmo reizi Latvijā sacensības tika pārraidītas tiešraidē televīzijā TV4.
Sacensībās piedalījās visas vecuma grupas un sievietes trīs disciplīnās: giganta slaloms, speciālais slaloms un līnijslaloms.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.