liepajniekiem.lv
Kopā ar vīru Sergeju izveidojuši savu skriešanas klubu “Born2win”. Ikdienā enerģiskā sieviete un divu bērnu mamma strādā Liepājas Sociālajā dienestā.
Kā to visu salāgot? “Atslēga ir pareizs menedžments,” viņa smaidot saka.
Medaļas kā atmiņu albums
B. Juhno Liepājas vasaras pusmaratonā noskrēja desmit kilometrus garu distanci. Kopumā Baiba orientējas uz trīs posmiem: otrais ir Jelgavas nakts pusmaratons un trešais Valmieras pusmaratons.
“Katrā skrienu desmit kilometru, lai kopvērtējumā savāktu punktus. Liepājā noskrēju labi, lai gan nedēļas vidū saslimu ar angīnu, kā rezultātā veselība mani pievīla, tomēr riskēju.
Laiks, cik ātri to paveicu, gan nebija tāds, kā sākotnēji iecerēju,” skrējēja runā kā īsta lietpratēja.
Izrādās, pusmaratonā piedalījusies visa ģimene: četrgadīgais dēls Rojs mērojis bērnu distanci, divpadsmitgadīgā meita skrējusi jūdzi (finišējusi trešā), bet vīrs Sergejs uzlabojis personīgo pusmaratona laiku un savā vecuma grupā ieguvis otro vietu.
“Nē, nē, bērniem skriet nespiežam, viņi paši par sevi ir aktīvi un seko mūsu paraugam,” saka mamma.
Bērnībā Baibu skriešana neesot aizrāvusi. Kad atnākusi dzīvot uz Liepāju, viss mainījies, sākotnēji gājusi uz aerobiku pie Helēnas Vecenānes un Antras Alksnes, nedaudz arī sākusi skriet, tomēr nopietnāk tam pievērsusies vien pēc meitas dzimšanas ap 2015. gadu.
“Vīrs tolaik piedalījās dažādās ārvalstu misijās (strādā Latvijas armijā), es biju viena ar bērnu mājās, uz treniņiem izrauties bija grūti, klāt nāca liekais svars, sāku domāt, ko varu darīt lietas labā.
Vīrs man pievienojās, aizvien vairāk domājām par treniņiem, uzturu ģimenē un no 2017. gada kļuvām par aktīviem sacensību dalībniekiem,”
viņa atceras.
Pašas pirmās sacensības, kurās Baiba piedalījusies, norisinājušās Beberliņos. “Tas bija “Stirnu buks”, tur saņēmu pirmo un vienu no skaistākajām medaļām ar iestrādātiem dzintariņiem,” sporta entuziaste saka un atklāj, ka nu jau mājās medaļām esot īpaši pasūtīts plaukts.
Tomēr medaļu tik daudz, ka visām tur nemaz nesanākot vietas. Mazajam dēlēnam vien esot kādas piecas.
“Kad pieeju pie tā plaukta, paskatos, man pilnīgi ataust atmiņā tie notikumi, vietas, piedzīvojumi, līdzīgi kā ieskatoties atmiņu albumā.”
Varbūt aizej izskrienies
Sākotnēji Baiba skrējusi piecus kilometrus 29 minūtēs un desmit kilometrus 53 minūtēs. “Šobrīd desmit kilometri man aizņem 42 minūtes,” viņa neslēpj.
Tas, ka viens skrējiens nupat aiz muguras, nenozīmē, ka nu kādu laiku būs miers, jau sestdien un svētdien Juhno ģimene pošas uz Tukumu, kur piedalīsies vecmeistaru sacensībās.
Jūlijā sacensības plānotas katrā nedēļas nogalē.
Bez ikdienas Sociālajā dienestā, regulāriem skriešanas treniņiem, diviem bērniem un aktīvām brīvdienām Baiba atklāj, ka beigusi arī C kategorijas sporta trenerus un par vieglatlētikas treneri vakaros piestrādā arī “Movement Studio”.
Kā ar to visu tikt galā?
“No svara ir labs menedžments. Dažreiz ar vīru smejamies – tā, stop, apsēžamies, mums šis tas jāpārrunā.
Nekas nav neiespējams. Vīrs un ģimene vispār ir milzīgs atbalsts. Visi esam sportiski un saprotam to, kāpēc otram vajag izskriet vai patrenēties. Vīrs nekad nav pārmetis, drīzāk, redzot to, ka esmu satraukta, saka: “Varbūt aizej izskrienies?”
Garāku skrējienu laikā palīgā nākot arī mamma, kas pieskata četrgadīgo Roju. “Nav jau tāda aukles ārpakalpojuma skrējējiem,” sieviete smejas un novērtē palīdzīgo roku.
“Tāds nu mums tas ritms ir. Es jau zinu, ka ikdienā arī pārvietojos ātri un teiciens “izskriešu uz veikalu” par mani uztverams tīri burtiski.”
Nospraud mērķi, un aiziet!
Lai pulcinātu vienkopus lielāku skrējēju pulku un šo sporta veidu Liepājā un apkārtnē popularizētu, Juhno pāris lēmis veidot savu skriešanas klubu. Sergejs jau sen ko tādu vēlējies īstenot, un kāpēc gan ne?
2023. gada 3. aprīlī tapis skriešanas klubs “Born2win”. “Šobrīd esam jau 25 biedri,” atklāj Baiba.
Sportiskā ģimene novērojusi, ka kopumā skrējēji Latvijā ir diezgan introverti. Ārzemēs skriešanas kultūra pati par sevi ir komunikablāka.
“Skrienot pretī, tas otrs pasmaida vai vismaz ar roku pamāj, pie mums tā reti gadās.
Labāk ātrāk skrien garām un nemaz neskatās virsū. Tāpēc jau gribas popularizēt šo visu. Īpaši forši, kad maratonos izsniedz numurus, kuros iespiesti arī vārdi. Tu skrien, un kāds no malas uzsauc tavu vārdu un saka: “Sarauj!” Tas iedod tādu pozitīvu grūdienu,” saka Baiba.
Visgrūtākie skrējieni gan esot tieši mājās. “Nezinu, tas ir kaut kāds paradokss, liekas, visi vēro tevi,” viņa smejas.
Kopumā skrējiena kvalitāti ietekmē daudz un dažādi faktori – kā emocionālais dienas fons, tā fakts, vai esi izgulējies.
“Miegs ir ļoti svarīgs, lai atjaunotos. Ja pati varētu brīvi izvēlēties, kad skriet, ņemtu rītu. Ne vienmēr tam izdodas atlicināt laiku tik agri, tāpēc skrienu arī vakaros vai izmantoju pusdienlaiku darbā. Skrējiens ir aptuveni pusstundu, 40 minūtes, aši noskalojies un esi atpakaļ. Pirmkārt jau skrienu veselības dēļ.
Tā kā ikdienā strādāju emocionāli smagu darbu, skriešana ir tas, kā es “izvēdinos”.
Mūziku neklausos, jo skrienot esmu pati ar sevi, to laiku varu veltīt savām pārdomām.”
Tiem, kas vēl tikai prāto, skriet vai ne, Baiba iesaka sākt mierīgi.
“Lai process būtu patīkams, kārtīgi jāizguļas, jāseko līdzi savai veselībai un jāuzstāda mērķis, bez skaidri definēta mērķa skriešanu būs grūti iesākt. Tiem, kam liekais svars, ieteiktu sākt ar soļošanu, ātru iešanu, nūjošanu, kas laika gaitā pāries mazos skrējienos, ko varēs palielināt. Tikai jāsāk. Nu tad – tiekamies trasē!” Baiba smaidot aicina.
Vizītkarte
Baiba Juhno
- Dzimusi 1985. gadā, oriģināli ir saldeniece.
- Liepājā dzīvo no 2000. gada.
- Strādā Liepājas Sociālajā dienestā par vecāko sociālo darbinieci.
- Skriešana ir Baibas galvenais hobijs, pati sevi viņa dēvē par aktīvā dzīvesveida piekritēju.
- Šogad uzlabojusi personisko skrējiena laiku par veselām 5 minūtēm 10 kilometru distancē.
- Lielākais atbalsts – ģimene, vīrs Sergejs, bērni: Rojs un Elizabete.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
