Basketbola klubam “Liepāja/Triobet” arī šīs pavasaris noslēdzās bez medaļām, otro gadu pēc kārtas paliekot nepateicīgajā 4. vietā Latvijas Basketbola līgā. Ar to trīs sezonu darba posms pie komandas stūres noslēdzās galvenajam trenerim Uvim Helmanim, kurš sadarbību ar klubu izlēma neturpināt.

– Kāds ir šķērsgriezums pirmajām trim pilnajām sezonām kā galvenajam trenerim?

– Galvenais secinājums – ideālais variants komandas veidošanai būtu tāds, kas nestu rezultātu pēc diviem, trim vai četriem gadiem. Ja esi treneris vienā vietā, tad spēlētāju pamata kodols tiktu izveidots pirmajā sezonā un kādi seši septiņi spēlētāji tiktu saglabāti līdz pēdējai sezonai, kas ir trešā manā gadījumā, un starp šīm sezonām varētu nomainīt tikai pāris spēlētāju. Tas būtu ideālais modelis labas komandas veidošanai. Arī mana pieredze to rāda. Tāpat man bija Vācijā, kur bijām kodols četrus gadus un pēdējās sezonās rādītais basketbols bija tāds, kādu treneris grib redzēt.

– Ar šiem pašiem vārdiem arī uzsākāt savu darbu Liepājā, bet divās starpsezonās ne tuvu neizdevās saglabāt sastāvu.

– Kaut vai ņemam pagājušā gada pamatsastāvu. Aizgāja pieci cilvēki prom. Tur ir objektīvi un subjektīvi apstākļi. Viena no lietām, ka nevaram finansiāli spēlētājus noturēt. Andrjus Mažutis, kuru vēlējāmies paturēt, vienkārši beidza savu karjeru ģimenes dēļ. Rotācija bija pārāk liela. Vienu sezonu esam pavadījuši, kaut ko iemācījušies, un atkal jāsāk viss no sākuma. Palika spēlētāji, bet nepalika atslēgas figūras. Tas mazliet jauca gaisu. Attīstība negāja uz priekšu tā, kā gribējās. Pirmajā gadā netikām četriniekā, bet pagājušajā, kad bija labāks sastāvs nekā šogad, un aizvadītajā sezonā, kad bija problēmas ar traumām, esam stabili četriniekā. Lai gan Latvijas un Baltijas līgā mums bija iespējas aizķerties. Kaut kā mazliet pietrūka. Es uzskatu, ka vairāk psiholoģiskās un mentālās noturības. Fiziskā ziņā viss bija kārtībā.

– Treneru korpusā gan bijusi stabilitāte. Jūs šajā tūkstošgadē esat tikai otrais treneris, kas ar Liepājas komandu strādājis trīs sezonas pēc kārtas.

– Neesmu skatījies, kāda ir bijusi vēsture, bet paldies par uzticību komandas vadībai. Ja pirmajā gadā bija tādi, pēdiņās, kontrolzvani, tad pēc tam tādu vairs nebija. Pilnībā uzticējās tam, ko un kā darām treniņos.

– Reģionos skatītājiem ļoti patīk redzēt, ka sastāvs tiek veidots no pašu izaudzinātiem un pazīstamiem spēlētājiem. Kur, jūsuprāt, paliek jaunie talanti un kādēļ nav pienesuma no sporta skolas?

– Ja paskatās Liepājas audzēkņus, tad spilgtākais ir Mareks Mejeris, kas spēlē citā līmenī. Ir daudz tādu, kas nav liepājnieki, bet šeit ir spēlējuši – Jānis Timma, Mārtiņš Meiers, Lauris Blaus, Mareks Jurevičus, Ingus Jakovičs, kurš sezonas vidū no mums aizgāja uz “VEF”. Ir daudz labu piemēru. Liepāja ir tramplīns kaut kam lielākam, labākam. Paskrienot uz priekšu, jānosauc, piemēram, Klāvs Čavars.  Protams, tā ir sagadīšanās, apstākļi, kas bija par labu Čavaram.

– Nebūtu smagās Stīvena Zeka traumas, diez vai mēs par Klāvu uzzinātu tik daudz.

– To es arī spēlētājiem saku. Dzīvē, īpaši sportā, gadās visādas situācijas. Ļoti daudz traumu, slimības. Vienkārši jābūt pareizā laikā, pareizā vietā. Nevar cerēt, ka būs desmit izdevību. Viena tev ir un tā ir jāizmanto. Pēc Jaunā gada Zekam bija fizisks nogurums, un šī iespēja tika Čavaram. Un viņš to pilnībā izmantoja.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 9.jūnija numurā.

#kvards-20160609-12#