liepajniekiem.lv
– Kā jūties, atgriežoties Liepājā?
– Lieliski! Pēc sezonas Rīgā bija piedāvājums no ”Liepājas”, pēc tam vēl izskanēja, ka piedalīsimies ziemeļu līgā, kas ir solis uz priekšu basketbola attīstībā un klubam kā organizācijai. Tas ir liels solis, tās ir diezgan kvalitatīvas spēles. Pagājušogad tur spēlējām ar ”Zeļļiem”, pretī bija labas komandas, laba līmeņa basketbols un vieta, kur var attīstīties.
Tas man arī bija svarīgākais – nevis aizbraukt uz ārzemēm un skatīties, kā būs, bet būt vietā, kur ir iespēja attīstīties kā spēlētājam, lai es varētu lēkt iekšā vēl nākamajā līmenī, teiksim, pēc gada.
– Kādā formā šobrīd esi?
– Ir ieguldīts smags darbs. Jūnijā bija ļoti liels notikums –
apprecējos, tad paņēmu pāris dienas brīvas, aizbraucām atpūsties.
Arī tas ir sportā svarīgi – paiet no visa malā, atjaunoties, atjaunot galvu.
Kopš jūlija sākuma nopietni trenējos gan ar fiziskās sagatavotības treneri Arni Ati, gan Ģirtu Splītu basketbola zālē. Tas viss tiek darīts, lai sezonas laikā darbs atmaksātos. Tagad priekšā pirmssezonas sagatavošanās posms, bet tas jau vairāk būs komandas darbs, lai saliktu to puzli kopā.
Tagad ieguldu sevī, lai varētu dot komandai pienesumu. Gribētu teikt – forma ir laba, pamats ir ielikts.
– Vai ”Zeļļi” tevi centās noturēt?
– Ja godīgi, nezinu, man nebija nevienas sarunas ar viņiem, bet bija piedāvājums no ”Liepājas” un, skatoties uz sastāvu, tas man šķita ļoti labs. Parunājot ar vadību un treneri Gundaru, sapratu, ka tas ir projekts, kurā vēlos piedalīties. Gan man, gan ģimenei, gan aģentam patīk, pieņēmām lēmumu būt šeit un par ”Zeļļiem” īsti nerunājām.
– Vai bija piedāvājumi arī no ārzemēm?
– Jā, bija kādas sarunas ārpus Latvijas. Ar aģentu tā sīki izskatot un izrunājot katru šo variantu, sapratām, ka
varbūt vēl nav īstais brīdis ārvalstīm.
Tur nebija tāds – jā, mēs viņu ļoti gribam, viņš būs svarīgs spēlētājs. Nebija tā, ka viņiem mani ļoti vajag.
Sapratām, ka gribam iet tur, kur tevi tiešām vēlas kā spēlētāju. ”Liepāja” nāca ar šo lielo vēlmi, arī treneris man pastāstīja, kā viņš redz mani un kā varu attīstīties. Tas tiešām bija patīkams piedāvājums no visām pusēm.
Manuprāt, tas ir labāk, nekā aizbraukt uz ārzemēm un tad sezonas vidū zvanīt Gundaram un teikt – es šeit nejūtos labi, dabū mani ārā. Protams, nekad nezinām, kā būs.
Vari aizbraukt, un viss var būt ļoti labi, skaisti, bet var arī būt pretēji.
Šeit ir tas, ka apkārt ir savējie, latviešu treneris, latviešu organizācija. Viņi tevi sagatavo visam un arī palīdz. Parunājot ar Gundaru, uzreiz sapratu, ka tas ir treneris, kas var man iedot pārliecību, kas man ir vajadzīga, lai domātu par nākamo soli karjerā.
– Pagājušosezon pret ”Liepāju” izplosījies. Vai tas bija personīgi?
– Abas spēles Liepājā bija labas, jā, abas tieši mājas spēles. Man liekas, ka pat trīs tādas bija Liepājā. Rīgā man nesanāca tik labi. Laikam tās ir mājas sienas, mājas grozi, kas nospēlēja savu, un tas nebija aiz naida, vienkārši aizgāja spēle, mājas faktors nostrādāja.
Katru gadu esmu bijis šeit, vai esmu spēlējis Spānijā vai Rīgā, visas vasaras pavadītas tieši zem šiem groziem.
Tāpēc cerams, arī šosezon tas palīdzēs, lai mēs nestu daudz uzvaru Liepājai.
Pilsēta ir pelnījusi, lai atgriežas tas augstais basketbols. Gribam atgriezt arī skatītājus tribīnēs. Nereti spēlēs bija sajūta, ka zāle nav pilna, bet atceros arī dažas spēles, kad bija pilna zāle – cilvēki iekarst un sāk atbalstīt, jūt līdzi, tas ir jūtams.
Īpaši pēc trakiem metieniem vai labām aizsardzībām uzreiz var just enerģiju, adrenalīnu, gribas vēl un vēl, un tā rodas smagās uzvaras. Līdzjutēju atbalsts, kas padzen uz priekšu, ir ļoti svarīgs, tas var atnest uzvaru grūtā spēlē.
– Rodijs Mačoha nāk uz ”Liepāju” šobrīd un nāca arī pirms diviem gadiem. Vai tas ir tas pats Rodijs Mačoha?
– Atšķirības ir diezgan lielas. Atbraucot no Spānijas, es nezināju šo līgu, šo vietu, nekad nebiju bijis Liepājas pirmās komandas tuvumā, tikai redzēju, kā lielie džeki spēlē un domāju, ka tas bija tas, kur es gribētu nokļūt.
Šobrīd ir tā, ka pēc šiem diviem gadiem esmu apbružājies līgā, nedaudz vairāk saprotu, kā tas viss strādā. Domāju, ka arī komandai varēšu palīdzēt ar to, ka esmu vienu gadu nospēlējis ziemeļu līgā. Zinu šīs līgas, zinu komandas, zinu, uz ko gatavoties.
Arī mentāli ir briedums, palieku vecāks,
vairāk saprotu, kas kā strādā, un katru gadu paņemu kaut ko jaunu. Pērn Rīgā paņēmu darba ētiku, piemēram.
Nav vairs – atnāc, notrenējies un viss. Tagad atnāku pirms treniņa un jau ieguldu darbu, tad notrenējos un vēl pēc treniņa ieguldu darbu sevī. Pareizi atjaunojos, strādāju tieši profesionālāk, ar katru gadu atrodu jaunus veidus, kā augt, mācāmies no savām kļūdām, citu, un bagāža paliek arvien lielāka.
– Kā jūties par komandas sastāvu?
– Diezgan simpātisks. Zinu džekus, kas bija arī pirms diviem gadiem. Lasenbergs ir augsta līmeņa spēlētājs, arī statistiski viņš izskatās ļoti labi. Esam pazīstami, noteikti varēsim palīdzēt viens otram atvērties.
Nebūs tik grūti iejusties, kā iepriekšējā reizē, kad īsti nezinājām cits citu, bija jāpierod.
Tagad apmēram zinām, adaptēties nebūs problēmas. Galvenais atrast ķīmiju un būt vienam veselumam, iet uz kopīgu mērķi.
Tagad jāiegulda smags darbs, lai savienotu puzles gabaliņus pareizi, un domāju, būs laba sezona. Gribu, lai spēlējam tā, ka cilvēki ar nepacietību gaida, kad būs spēle un iespēja atbalstīt savu komandu, nevis skatās, vai tiek uz šo spēli, bet pakārto citas lietas tā, lai obligāti tiktu uz spēli. Un tāpēc, ka viņi paši to grib, tāpēc, ka laukumā ir kvalitāte, tāpēc, ka tā ir tava komanda.
Bet arī pašiem jāatceras, protams, tas, ka darām šo sev.
Ir liela atšķirība – vai ej mājās pēc zaudētas vai uzvarētas spēles un saproti, ka esi atdevis visu, nevis domā, kur un ko varēja labāk izdarīt.
Neviens laiku atpakaļ nevaram patīt. Pēc zaudētām spēlēm ir grūtāk atjaunoties, ir jānomaina čips, jālec nākamajā spēlē, bet, kad ir uzvara, nāc un gribi strādāt tālāk, iet pēc nākamās uzvaras. Tāpēc jāsaliek tā puzle kopā.
– Tīri uz papīra skatoties, cik augstu tu liktu ”Liepāju” Latvijā šobrīd?
– Es teiktu, ka visas komandas nopietni komplektējas, šajā līgā nevar nenovērtēt pretinieku. Tā ir lielākā kļūda, ko pieļaut.
Spēle ir 40 minūtes, ir viena bumba un divi grozi… Uz papīra ir arī stiprākas komandas, bet
tas pats ”Valmieras” piemērs – no viņiem droši vien neviens negaidīja, ka viņi paņems trīs no trim tituliem.
Katra komanda var sevi pierādīt, jautājums, vai izdodas atrast pareizos instrumentus, jo par brīvu nevienam neko nedod. Arī man – ir jācīnās par savu vietu, nekas nav garantēts. Jebkurš var atnākt, uzsist roku uz galda un pateikt – es šeit būšu, es šeit spēlēšu. Ja tevi izkonkurē, tad tev ir jāizkonkurē pretī.
– Kādi ir tavi individuālie mērķi?
– Man tie vienmēr bijuši vienādi – spert soli uz priekšu karjerā. Man patīk tas, ko Artūrs Visockis-Rubenis mums iemācīja – katru dienu būt par procentu labākam.
Darbs neapstājas, sevis pilnveidošana neapstājas, gan starpsezonā, gan arī sezonas gaitā. Mani mērķi ir smagi strādāt, dot pienesumu, nest pēc iespējas vairāk uzvaru komandā un būt arvien labākai sevis versijai.
– Vai tev ir svarīgi būt rezultatīvākajam?
– Rezultatīvs sniegums ir svarīgs, bet es negribētu uz to fokusēties, tā ir ļoti trausla līnija. Gribu iet soli pa solim, attīstīties.
Būs gan augšas, gan lejas, jāspēj sagatavoties arī kritumiem,
tad vieglāk atkal tikt augšā. Man ir svarīgāk kļūt stabilam. Kaut vai mazāk punktu, bet katru spēli esi līmenī, sniedz komandai pienesumu tā, ka uz to jau var paļauties.
Gribētos to regularitāti. Nest uzvaras kaut ar melno darbu, būs arī tādas spēles.
– Kādi mērķi komandai jānostāda?
– Domāju, tas tiks izrunāts pirmajos treniņos. Kādi mērķi oficiāli ir šobrīd – nemācēšu pateikt, taču man kā spēlētājam, protams, vienmēr ir augstākie mērķi.
Pieļauju, ka mērķēsim uz izslēgšanas spēlēm apvienotajā līgā un gribēsim tur arī pacīnīties, bet Latvijā – cīņa par medaļām. Arī ziemeļu līgā mēs negribam tikai piedalīties, gribam konkurēt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
