Liepājnieks Jānis Porziņģis Itālijas spēcīgākās basketbola līgas “Lega A” klubam “Livorno” pievienojās šās vasaras beigās, un, kā tobrīd atzina pats basketbolists, itāļu komandas izteiktais piedāvājums esot bijis viens no viņa sapņiem, jo līdz šim nevienam no mūsu pilsētas basketbola skolas audzēkņiem tikt tik augsta līmeņa klubā un spēlēt otrajā spēcīgākajā Vecā kontinenta līgā nebija pa spēkam. Pašlaik Itālijas čempionāts pilnā sparā rit uz priekšu. Tomēr, neskatoties uz saspringto grafiku, J.Porziņģis spēja atlicināt laiku telefonsarunai.

– Vai tagad vari teikt, ka sapnis ir piepildījies?
– Viennozīmīgi, jo iepriekš, kad spēlēju vidusmēra klubos, sajūtas bija pavisam citādas, kuras nevar salīdzināt ar tām, kas pirms spēlēm un izejot laukumā ir Itālijā, kur basketbols ir daudz profesionālākā līmenī. Protams, ir patīkami, ja vari mēroties spēkiem ar daudzām Eiropas vadošajām komandām un ka tev ir iespēja parādīt savu varēšanu šādā līmenī.

– Vienmēr esi teicis, ka tev galvenais ir spēlēt. Vai “Livorno” klubā spēles laiks ir pietiekams?
– Joprojām savus uzskatus neesmu mainījis un tuvākajā laikā to arī negrasos darīt. Dodoties pie savas jaunās komandas, mani varbūt nedaudz baidīja tas, ka varu tikt nosēdināts uz rezervistu soliņa, taču zināju, ka sezonas sākumā kluba galvenais treneris Franko Ciani man noteikti dos iespēju sevi apliecināt, ko viņš arī darīja.

– Trenera uzticību izdevās attaisnot?
– Pirmajos mačos varbūt neparādīju to labāko spēli, taču ar katru nākamo cīņu bija jūtams progress un pieauga arī mans laukumā pavadīto minūšu skaits, kas šobrīd vidēji svārstās ap 17. Komandā neesmu pamatpiecinieka spēlētājs, tomēr esmu pirmais basketbolists, kurš savā pozīcijā nāk uz maiņu.

– Kura, tavuprāt, ir pagaidām visspilgtāk atmiņā palikusī spēle Itālijā?
– Pirms nedaudz vairāk kā mēneša spēkojāmies ar vienu no šīs valsts spēcīgākajām komandām Boloņas “Climamio”. Lai arī zaudējām, šajā cīņā man izdevās parādīt līdz šim labāko sniegumu – guvu 17 punktu un izcīnīju četras atlēkušās bumbas.

– Kādi ir tavas komandas šās sezonas mērķi?
– Pašlaik komanda ir ļoti grūtā situācijā – turnīra tabulā atrodamies priekšpēdējā vietā, un tikai divās no deviņām aizvadītajām spēlēm mums ir izdevies uzvarēt. Kā galveno uzdevumu kluba vadība ir izvirzījusi nosargāt vietu augstākajā līgā, kas, manuprāt, ir izpildāms, jo tikko komandai pievienojās divi labi spēlētāji, kas turpmāk, visticamāk, arī uzņemsies līderu lomu. 

– Iepriekš spēlēji Ungārijā, kur čempionāta līmenis ir krietni zemāks. Vai nebija grūti adaptēties jaunā, daudz profesionālākā vidē? 
– Tikai tagad pirmo reizi mūžā tā pa īstam esmu sapratis, kas ir augstākā ranga basketbols, jo, spēlējot šajā klubā, šķiet, ka spēles dienas ir atpūta, jo tad nav treniņu, kas šeit ir fiziski ļoti smagi. Man atšķirībā no daudziem komandas biedriem ir jāstrādā daudz vairāk, jo, pēc treneru domām, bērnībā daudz ko esmu palaidis garām, tādēļ šobrīd ir jāapgūst arī pašas elementārākās lietas. Treneriem, kas ir ļoti profesionāli un atsaucīgi savā jomā, gribētos piekrist, jo, kopš ierados Itālijā, ir pagājuši tikai pāris mēnešu, taču šajā laikā esmu apguvis tik daudz jauna, par ko nekad agrāk nebiju dzirdējis.

– Kā tu raksturotu Itālijas basketbolu?
– Pirmkārt, lai arī līgā ir iesaistījušies ļoti daudz leģionāru, arī mūsu klubā, šīs valsts basketbols ir saglabājis savu statusu Eiropā, kas galvenokārt asociējas ar basketbolistu un treneru taktiski gudro spēles manieri – jebkura visniecīgākā kļūda var izšķirt cīņas likteni. Otrkārt, tas ir fizisku kontaktu piesātināts, tādēļ ļoti liela nozīme ir sportiskajai formai.

– Cik populārs šis sporta veids ir Itālijā?
– Manā pilsētā, tāpat kā visā Itālijā bez šaubām līderis ir futbols, kur katras komandas līdzjutēju masas ir krietni lielākas. Pats par to pārliecinājos, kad biju aizgājis uz komandu “Livorno” un AC “Milan” spēli, kuru klātienē noraudzījās 25 tūkstoši skatītāju, sajūtas bija patiešām fantastiskas. Mūsu klubam pašreiz neveicas, tādēļ arēna, kurā ietilpst gandrīz desmit tūkstoši līdzjutēju, parasti ir vidēji pilna, un tie fani, kas atnākuši, ir tā saucamie sēdošie – ļoti klusi un piezemēti. Jācer, ka komandas sniegums uzlabosies, un, domājams, tad arī līdzjutēju būs vairāk un viņi būs aktīvāki, jo tie tomēr ir komandas sestais laukuma spēlētājs.   

– Ko tu vari teikt par savu dzīvi ārpus basketbola?
– Varu teikt, ka pagaidām tā sastāv tikai no basketbola, jo saspringtā grafika dēļ lielāko daļu laika pavadu sporta zālēs vai mājās atpūšoties. Tikai retu reizi aizejam uz kādu restorānu pavakariņot, bet pa izklaides klubiem es vispār nestaigāju. Jāsaka paldies klubam, kas man, kad ierados Itālijā, bija sarūpējis ļoti labu dzīvesvietu ar skatu uz jūru. Kaut arī dzīvoju viens, līdz šim vēl neesmu izjutis vientulību. Domājams, tagad jau esmu pieradis būt prom no mājām, un jau minētā treniņslodze šīs sajūtas nostāda otrā plānā.

– Itāļi ir slaveni arī ar savu ēdienkarti…
– Ja runājam par makaroniem un picām, tad tā ir patiesība, ka šie divi ēdieni ir itāļu uztura pamatā. Brīžiem mani pārsteidz tas, kā viņi spēj saglabāt tik labu formu, diendienā pārtiekot praktiski tikai no šiem ēdieniem.

– Visbeidzot gribējās pajautāt, vai arī tālākie plāni tev saistās ar šo klubu?
– Lai arī līgums man ir tikai līdz šīs sezonas beigām, par tālākajiem plāniem nedomāju, jo kā galveno mērķi sev esmu izvirzījis iemācīties spēlēt basketbolu. Par pārējām lietām lai domā mans aģents.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”