Roberts Džeriņš
"Kurzemes Vārds"
Puisis, kuram pieder apvienotās līgas dalīts visvairāk vienā mača savākto atlēkušo bumbu rekords, bērnībā pats neticējis, ka izaugs par profesionālu sportistu.
Par prioritāti viņš gan uzskata ģimeni un izglītību, bet basketbolā bauda ik sekundi, kamēr vien ir iespēja.
– Kā nonāci basketbolā?
– Tas arī bija pirmais sporta veids, ko mēģināju. Esmu no Saldus, blakus ir neliels ciemats Druva, kur bija basketbola pulciņš. Tur arī viss sākās. Man bija kādi septiņi, astoņi gadi. Tajā vecumā nebija viss tik ļoti nopietni, lēnā garā gāju, darbojāmies.
Vēlāk Saldus Sporta skolā trenējos pie Viktora Kulačkovska, viņa dēls Matīss šobrīd spēlē “Ogrē”.
Pats nedomāju, ka spēlēšu basketbolu pēc vidusskolas. Gribēju iet uz Aizsardzības akadēmiju, tur gan netiku.
Biju ieņēmis prātā, ka negribu, lai vecāki maksā par skolu, un atradu budžeta vietu Vidzemes Augstskolā, studēju biznesa vadību. Skolā bija basketbola komanda, tur spēlēju, labi startējām Latvijas 2. divīzijā, izcīnījām paaugstinājumu.
Taču lielākais ieguvums man šajā periodā bija tas, ka paaugos. Augstskolas laikā – par kādiem sešiem centimetriem. Biju vēlais auglis. Viss organiski attīstījās, studēju, strādāju, spēlēju… un tagad esmu nonācis Liepājā.
– Pa vidu vēl pietura Polijā…
– Jā, pērn biju Polijā. “Valmierā” sanāca neslikta sezona, saņēmu piedāvājumu no Polijas 2. līgas kluba “Miasto Szkla Krosno”. Tā arī bija pirmā sezona, kad čempionātā klubi drīkstēja pieteikt leģionārus, turklāt katrs pa vienam.
Ļoti foršā pilsētā biju, tā man asociējās ar Valmieru. Maza, sakopta, kompakta, ne tik liela kā Liepāja. Šī pilsēta Krosno atrodas kādu 50 kilometru attālumā no Ukrainas un Slovākijas robežas.
Bija tāds saspringtāks laiks, un nezināju, vai būs droši, bet viss izvērtās labi.
Nospēlēju pilnu sezonu. Bija līgums uz vienu gadu, bet jau sezonas vidū zināju, ka nākamgad tur nebūšu. Spēlēju labi, bija labas attiecības ar treneriem, bet viņi saprata, ja ir atļauts būt tikai vienam leģionāram, tam jābūt saspēles vadītājam.
Šogad to arī atraduši, veikta pārbūve un viņiem arī sokas daudz labāk. Teiksim tā – garais var iespēt ļoti maz, ja nav laba saspēles vadītāja laukumā. Šis lēmums ir likumsakarīgs, nekāda rūgtuma nav.
– Un kā radies šeit?
– Mani paaicināja Artūrs Visockis-Rubenis. Viņš ir tāds treneris un personība, kurai īsti nevar atteikt.
Vispār, skatoties uz “Liepāju” pagājušajā sezonā, manuprāt, komanda rādīja lielisku basketbolu.
Visi ļoti labi atstrādāja savu lomu. Redzot, kā spēlētāji šeit progresējuši, man nebija citu domu. Ja ir iespēja progresēt kā spēlētājam, šeit tas notiks, tāpēc, protams, piekritu.
– Bija arī citi piedāvājumi?
– Bija, bija.
– Tikai Latvijā?
– Tādi konkrēti tikai Latvijā. Vienojāmies ar “Liepāju” ļoti ātri, tāpēc arī man daudz neinteresēja citi varianti. Jāsaka, ka finansiālā ziņā piedāvājumi bija ļoti līdzīgi, bet man daudz pārdomu nebija, gribēju spēlēt šeit.
– Tad primārais izrādījies tieši trenera faktors?
– Noteikti.
– Saprotu, ka šobrīd esi šeit vismaz uz divām sezonām?
– Jā. Jau sezonas laikā pagarināju līgumu uz vēl vienu gadu. Nebija grūts lēmums, jo sapratu, ka pie sistēmas, ko Artūrs piedāvā, tomēr mazliet jāpierod.
Otrkārt, mana sieva atrada šeit darbu, kas viņai ļoti patīk, un mums arī ir mazais… Domāju arī par viņu, lai nebūtu mētāšanās. Visi faktori sakrita.
Man arī patīk, kā darbojas menedžments, visa struktūra. Labi, man varbūt nav ļoti daudz, ar ko salīdzināt, bet esmu darbojies divās organizācijās, un sakārtotības ziņā “Liepāja” ir krietni priekšā citiem.
Šeit nav tās sašķeltības, visi ir vienoti, un tu esi tā sastāvdaļa.
– Kā patīk pilsēta?
– Man ļoti patīk, bet pirmais iespaids bija savāds, mazliet kultūršoks (smejas). Kad atbraucu šeit pirmoreiz, bija treniņnometne, un nakšņojām Siļķu ielā. Iekāpu autobusā, man par biļeti neizdeva naudu atpakaļ, domāju, kā tas var būt, bet, nu labi, sīkums.
Autobusā kundzītes gados mani mazliet tā kā grūstīja par to, ka ar savu lielo somu viņām traucēju (smejas).
Izkāpu Siļķu ielā, un tas, ko redzēju, īsti nesaskanēja ar manām ekspektācijām par Liepāju. Bet tagad dzīvojam netālu no Jūrmalas parka, te gan šķiet kā diena pret nakti.
Tādi sagadījās pirmie iespaidi, bet Liepāja man ļoti patīk. Šeit ir viss nepieciešamais, lai dzīvotu. Ir arī skaisti, vienīgais jāpierod pie laikapstākļiem, rudens vienā lietū (smejas).
– Paralēli sportam liela loma tavā dzīvē arī studijām. Kā to savienot?
– Jā, ieguvu maģistra grādu “Biznesa vides vadībā” Vidzemes Augstskolā. Ekonomika, mārketings, psihologija, idejiski – personāldaļas vadītājs. Man ļoti patika tas, ko mācījos, trāpīju ar pirmo.
Pērn Polijā sanāca ļoti veiksmīgi, ka kovida dēļ turpinājās attālinātās mācības. Tas ļoti palīdzēja, neko nenokavēju, visu pabeidzu. Viss veiksmīgi sakrita, varētu teikt.
– Tev arī ir kādi plāni šajā nozarē?
– Kad biju Valmierā, paralēli sportam strādāju nekustamo īpašumu jomā. Tagad vēl joprojām palīdzu kādas lietiņas ar mārketingu.
Manam tēvam ir uzņēmums būvniecības mazumtirgošanas jomā, un ir skaidrs, ka basketbols man kādreiz beigsies… Šis ir ar domu, ka varēšu viņam vairāk palīdzēt. Gribējās, lai ir pamats tam visam.
Izglītība man arī bija primārā lieta, jo, tpu, tpu, tpu, viena lielāka trauma un nevienam vairs neesi vajadzīgs. Skarbi, bet tāda ir sportista realitāte.
Šobrīd gan izbaudu basketbolu. Ja būs nepieciešams strādāt, man ir laba izglītība darba tirgum, bet tas, ko gribētu pēc karjeras, – palīdzēt tēvam uzņēmumā.
– Kā esi iejuties komandā?
– Šī ir komanda, kurā nav iekšējo grupiņu. Par vienotību jau iepriekš teicu, bet, jā, tiešām. Protams, katram jāpierod pie sistēmas, pie tā, ko treneris dod, bet komandas līmenī jūtos ļoti labi.
– Vari mazliet ieskicēt to sistēmu, pie kuras jāpierod?
– Treneris māk psiholoģiski, nevis ar pazemojumu tevi padarīt labāku, bet ar kādām pozitīvām darbībam, iedrošinot. Viņš mēģina atrast un izcelt tevī labāko, bet arī ļauj citām lietām progresēt. Negrib, lai tu stāvi uz vietas un dari tikai to, ko māki. Tas man ļoti patīk.
Iepriekšējās komandās varēja just, ka treneru kolektīvs grib, lai katrs veic savu funkciju maksimāli labi, un viss. Šeit jādara papildus. Arī komandas spēle ir citā līmenī.
Neteikšu, ka iepriekšējiem treneriem nebija labs šis aspekts, bet tas izpaudās mazliet citādāk. Caur taktisko pusi, kombinācijām. Šeit ir brīvāks basketbols, bet vienlaikus arī sistēma – visiem jāzina, ko darīt, kā kustēties. Tas ir gana grūti, jo jāprot lasīt situāciju. To mēs mācāmies.
Kopumā trenera rokraksts, es teiktu, – lai visi pieskarās bumbai, lai ir tas flovs.
Viņš grib uzvaras caur komandu, ar individuālu spēli viņu īsti nevar iespaidot. Tu vari individuāli nospēlēt spīdoši – tas ir lieliski, par to nav runa vispār, bet var just, ka tas nav tas, ko treneris vēlas. Viņš vairāk grib, lai visi iesaistāmies.
Viņam nepatīk, piemēram, 12 piespēles, vajag 20 un vairāk. Jāiesaista visa komanda, jo, ja to dari, visi vairāk jūt bumbu, vairāk strādā aizsardzībā. Ja skrien vienkārši visu laiku pa laukumu, nepieskaries bumbai, motivācija noplok. Kaut vai ja reizi pieskaries bumbai, esi tās kustībā, esi komandas sastāvdaļa – tas jau ir kas pavisam cits.
Mēs varbūt neesam ne garākā, ne platākā, ne ātrākā komanda, bet varam ar savu darbu un komandas spēli uzvarēt.
– Kas ir tas, pie kā vēl vairāk komandai jāstrādā?
– Noteikti saspēlētība. Enerģija ir pārpārēm, visi grib cīnīties. Citreiz pārdegam, to arī pret “VEF” redzējām.
Esam jauna komanda, karstgalvīga.
Jāstrādā pie iekšējā miera un savaldības, uzticības kādos mirkļos. Talanta, jo sevišķi mazajā galā, mums ir ļoti daudz. Ja turpināsim tā, kā sezonu sākām, būs labs gads. Galvenais, lai nevienam nav traumu.
– Kādi ir tavi individuālie mērķi?
– Man nav tādu izteiktu individuālo mērķu. Vairāk gribētos kopīgi ar komandu izcīnīt sasniegumus. Gribētos būt svarīgai komandas sastāvdaļai, palīdzēt uzvarēt.
– Kam jānotiek, lai tu pēc sezonas teiktu – bija labi?
– Noteikti astotnieks apvienotajā līgā un medaļa Latvijas čempionātā. Galvenais, lai būtu stabilitāte un nav kritumu. Uzvarēt tos, kuri jāuzvar, pacīnīties ar tiem, ar kuriem varam pacīnīties, un dabūt arī kādu uzvaru pret nomināli stiprākām komandām.
– Pie kā tev pašam individuāli jāpiestrādā?
– Pie visa (smejas). Noteikti tas būtu ārējais metiens, pārliecība un pacietība. Vēss prāts, spēja lasīt situācijas. Tā ka man ir, ko darīt treniņos (smejas).
– Kuras sauktu par savām stiprākajām pusēm laukumā?
– Domāju, viena lieta, ko varu izcelt, ir ātrums starp garajiem spēlētājiem.
Vizītkarte
Klāvs Dubults
- Dzimis: 1996. gada 16. oktobrī.
- Izglītība: bakalaura grāds “Biznesa vadībā” Vidzemes Augstskolā, turpat maģistra grāds “Biznesa vides vadībā”.
- Karjera: “Valmiera Glass/ViA” (2018–2022), “Miasto Szkla Krosno” (2022–2023), BK “Liepāja” (2023–2025).
- Ģimenes stāvoklis: sieva Marta, dēls Teodors.
- Sapnis: mazais sapnis debitēt Latvijas izlasē. Lielais? Kupla, laimīga ģimene.
Individuālie rekordi
| Punkti | 28 | ”Miasto Szkla Krosno” 83:82 ”Decka Pelplin” (2023. gada 12. februāris) |
| Atlēkušās bumbas | 21 | ”Valmiera Glass/ViA” 80:75 ”Avis Utlitas Rapla” (2022. gada 6. marts) |
| Rezultatīvās piespēles | 5 | Piecos mačos |
| Pārtvertas bumbas | 4 | Divos mačos |
| Bloķēti metieni | 4 | ”Valmiera Glass/ViA” 92:100 ”Jūrmala” (2019. gada 14. decembris) |
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Liepājas valstspilsētas pašvaldību.
