liepajniekiem.lv
Divdesmit trīs gadus vecais amerikānis atzīst, ka vietējo interese par viņa gaitām Latvijā pašam bija negaidīts pārsteigums, kas pieredzi Liepājā padara vēl pozitīvāku.
”Varbūt kādreiz iegūšu Latvijas pilsonību un šeit arī palikšu,” pajoko jaunais basketbolists.
– Kas tevi iedvesmoja pirmo reizi rokās paņemt basketbola bumbu?
– To stāstu noteikti nekad neaizmirsīšu. Man biji divi gadiņi, un mums mājas virtuvē bija ledusskapis ar ekrānu, kurā mans tētis skatījās Čikāgas ”Bulls” spēli.
Tolaik komandā spēlēja Maikls Džordans. Atceros, ka tieši tad rokās turēju bumbu ar dažādu valstu karogiem.
Skatoties spēli ar tēti, zemapziņā parādījās doma, ka tieši to gribu darīt.
Tajā brīdī iemīlējos basketbolā.
– Jau no pirmsākumiem sapņoji basketbolu spēlēt profesionāli?
– Jā,
jau kopš mazotnes vienmēr gribēju spēlēt Nacionālajā basketbola līgā (NBA).
Vienmēr domāju, ka tas ir ļoti forši.
Ja godīgi, tad savulaik esmu piedalījies dažādos sporta veidos, bet vienmēr atgriezos pie basketbola. Gribētu teikt, ka tas ir sporta veids, kurā izvēlējos investēt visu savu enerģiju un laiku.
– Un kurš spēlētājs bērnībā bija mīļākais?
– Tas simtprocentīgi bija Maikls Džordans! Es teiktu, ka viņš bija pirmais, kas mani tā aizrāva, bet pēc tam bija arī Kevins Durants.
Savukārt šobrīd mans mīļākais spēlētājs noteikti ir Devins Bukers, kurš spēlē NBA klubā Fīniksas ”Suns”. Viņi spēlē Arizonas štatā, no kurienes arī pats esmu.
– Vienā no mājas spēlēm dzirdēju, ka bērni tevi salīdzina ar Maiklu Džordanu. Ko par to saki?
– Wow! Tas ir ļoti jauki, ka viņi tā saka, bet es nezinu, vai tā varētu būt patiesība! (Smejas.) Bet, augot un spēlējot basketbolu, viņš noteikti bija tas, kura spēlei pievērsu ļoti daudz uzmanības.
– Kā tev sākusies sezona Liepājā?
– Jūtos labi, jo domāju, ka esam spējīgi uzvarēt arī tajās spēlēs, kurās zaudējām. Katru dienu kļūstam arvien labāki, turpinām būvēt komandas ķīmiju.
Tas viss prasa laiku. Bet kopumā nevaru sagaidīt atlikušo sezonu.
Jāpaslavē arī līdzjutēji, kas mūs atbalsta mājas spēlēs, jo atmosfēra šeit ir lieliska.
Ceru, ka mums izdosies mājās sagādāt vēl daudz uzvaru.
– Kāds bija tavs pirmais iespaids par komandu?
– Mani uzņēma atvērtām rokām! Šobrīd teiktu, ka visus puišus uzskatu par saviem brāļiem. Es ļoti novērtēju to, ka viņi man palīdz kļūt labākam pilnīgi katru dienu.
Ceru, ka šī sajūta ir abpusēja. Tiešām nevarētu būt laimīgāks vai sajusties svētītāks par to iespēju, kāda man ir dota.
Jāpiemin, ka visi arī runā angliski, tāpēc nav nekādu problēmu komunicēt. Vitālijs [Šimanskis] ir no Ukrainas, bet arī viņa angļu valoda ar katru dienu arvien uzlabojas.
Gribētu ticēt, ka šo to viņam iemācu arī es, jo mēs kopā praktizējamies. Savukārt citi komandas biedri man māca latviešu valodu.
Daudz ko no samācītā nemaz tā publiski te nevarētu teikt! (Smejas.) Bet, protams, zinu arī labus vārdus.
– Ar mācīšanos sokas grūti?
– Es teiktu, ka jā, bet tikai izrunas dēļ. Es saprotu, kā tiek strukturēti teikumi, izprotu ritmu, kādā izrunā vārdus, varu atpazīt tos, pat ja līdz galam nezinu, ko tie nozīmē.
Bet man ir grūti pašam tos izrunāt.
Bet to, ko protu, cenšos praktizēt ikdienā – veikalos, ēdināšanas vietās. Pārsvarā gan vienalga sanāk runāt angliski, bet cilvēki ir ļoti pretimnākoši, saprotoši.
– Sportisti ir visai māņticīgi. Tu arī?
– Esmu ļoti māņticīgs! Es kājās vilkšu vienus un tos pašus sporta apavus, ja man šķitīs, ka spēlēju labi. Bet, ja būs sajūta, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, tos nomainīšu.
Cenšos arī pieturēties pie konkrētas rutīnas ne tikai spēles dienās, bet arī ikdienā.
Uzskatu, ka konsekvence ietekmē visas dzīves jomas – mentālo veselību, spējas basketbola laukumā, darbu, jebko. Būt labam, veiksmīgam, uzvarēt un sasniegt mērķus – to visu var sevī attīstīt.
– Kas tavā spēles dienas rutīnā ir vissvarīgākais, bez kā noteikti nevari iztikt?
– Man obligāti ir jāpalasa Bībele, domās jāpavada laiks ar Dievu un jāpasakās par to, kur šobrīd esmu savā dzīvē, un par visu, kas man vēl tikai priekšā.
Ticībai manā dzīvē ir liela loma.
Dzīvojot ASV, apmeklēju baznīcu, jo īpaši pēdējā laikā. Kopš esmu šeit, uz baznīcu Liepājā aizgāju divas reizes.
Gāju uz Liepājas baptistu Ciānas draudzi, bet man nesanāk aiziet katru svētdienu, jo bieži spēles iekrīt nedēļas nogalēs, bet, pateicoties laika zonām, tad varu paspēt noskatīties tiešraidi no savas baznīcas ASV.
Man patīk, ka šeit man baznīcā iedod austiņas, kurās skan mises tiešraides tulkojums angļu valodā.
Tas arī palīdz ar latviešu valodas apguvi – dzirdu vārdu latviski un uzreiz arī tā tulkojumu angliski. Tas ir tiešām forši!
– Vēl gribēju noskaidrot, kā tu vispār nonāci Liepājā?
– Izspēlēju visus savus koledžas basketbola gadus un zināju, ka noteikti gribu turpināt spēlēt, tāpēc noslēdzu līgumu ar savu pašreizējo aģentu.
Tad kaut kā viena lieta noveda pie nākamās, un pēkšņi esmu Liepājā, Latvijā.
Basketbols ir viena un tā pati spēle neatkarīgi no tā, kur to spēlē, bet, esot šeit, es noteikti jūtu un redzu, ka ir arī atšķirības.
Piemēram, ir noteikumi, kas šeit atšķiras no tiem, pie kuriem biju pieradis, spēlējot basketbolu ASV.
Viena lieta, ko uzreiz pamanīju, ir tas, ka, vismaz šajā līgā, spēles ir ļoti fiziskas. Un tiesneši svilpi tāpat vien nepūš – viņi ļauj spēlēt.
Man tas patīk. Īstenībā joprojām pielāgojos jaunajam režīmam, bet arī tas process ir patīkams – man patīk mācīties, pielāgoties.
– Par Latviju vispār pirms atbraukšanas kaut ko zināji?
– Nē, ierados kā balta lapa!
Es īsti nemaz nezināju, kas mani sagaida. Protams, tad, kad uzzināju, ka braukšu uz Liepāju, centos kaut ko meklēt internetā.
Viena no pirmajā lietām, ko izlasīju, ka šī ir vēju pilsēta.
Uzzināju vēl šādus tādus interesantus faktus. Galu galā vienkārši centos neveidot nekādas ekspektācijas un ierasties atvērts jebkurai pieredzei.
Gribēju pieņemt visu. Īpaši vietējo kopienu un kultūru. Biju gatavs Liepāju pieņemt kā savas mājas.
Es arī neteiktu, ka bija grūti pārcelties uz dzīvi tik tālu prom no ASV. Mācoties universitātē, es tāpat vienmēr biju diezgan tālu no vecākiem, no mājām.
Studēju un līdz ar to arī basketbolu spēlēju vietās, kas bija diezgan tālu no, piemēram, lidostām. Varētu teikt, ka biju pieradis būt diezgan nesasniedzams. Protams, nekad neesmu bijis gluži tik tālu no visa sev zināmā.
– Un kā tev šeit patīk?
– Man patīk Liepāja, arī Latvija kopumā. Cilvēki šeit ir ļoti jauki un viesmīlīgi.
Varbūt kādam tas varētu šķist nedaudz dīvaini, bet
man ļoti garšo vietējais ēdiens.
Neesmu ļoti izvēlīgs uz ēdienu, tāpēc, ja, vien tas ir ēdams, tad man tas, visticamāk, garšos.
Piemēram, es nevarētu teikt, ka man kaut kas ēdams pietrūkst no ASV, bet zinu, ka, aizbraucot prom, man pietrūks vietējo kebabu, ”Čili picas” un ”Hesburger”.
Liepājas šarms ir tajā, ka pilsētu var viegli izstaigāt un ir vietas, kur var redzēt vēstures pēdas.
Ja man būtu jāizvēlas viena mīļākā vieta Liepājā, tad teiktu, ka tie ir Ziemeļu forti.
Tur esmu bijis jau vairākas reizes, jo man šķiet forši, ka var apskatīt, tā teikt, pārpalikumus no tā, kas tur kādreiz bijis.
Tas arī ir kā divi vienā – var apskatīt vēsturisku vietu un pabūt pie jūras.
– Patīk, ka jūra ir tik tuvu?
– Jā, man tas ir kaut kas jauns, jo tur, kur uzaugu, var redzēt tuksnesi, kaktusus.
Tad, kad uz šejieni atbraucu, nokļūdījos un Baltijas jūru nosaucu par okeānu.
Bija grūti to ieradumu atmest, bet mani komandas biedri turpināja atkārtot, ka tā ir jūra. Tagad, kad gribu to atkal nosaukt par okeānu, jākož mēlē un sevi jāaptur.
Bet, ja nopietni, tad man ļoti patīk dzīvot tik tuvu pie jūras.
Esmu dzirdējis, ka kaut vai vienkārši vērot ūdeni ir ļoti labi smadzenēm. Tam noteikti ir terapeitisks efekts, kas mani ļoti uzrunā. Varbūt vienīgi klāt pietrūkst Arizonas saules.
Liepājā ierados augusta beigās, tāpēc vēl sanāca noķert vismaz daļu no vasaras, bet nesūdzos. Esmu diezgan vienkāršs puisis – ja man ir basketbola bumba un grozs, esmu laimīgs.
– Kā iepazini Liepāju?
– Uz kaut kādām vietām aizveda komandas biedri, kaut ko viņi ieteica, bet citreiz, kad man ir brīvāks laiks, es vienkārši izeju no mājām bez plāna un dodos nezināmā virzienā – paskatos, ko varu atrast.
Cilvēki dažkārt ar dažādām rekomendācijām dalās komentāru sadaļā pie maniem tiktoka video.
Piemēram, vienā no pirmajiem video es nezināju, kas ir tā skaistā, lielā, oranžā, foršā ēka pilsētas centrā, un cilvēki man komentāros pastāstīja, ka tā ir koncertzāle.
Vēl neesmu bijis iekšā, bet ceru, ka kaut kad aiziešu, jo esmu dzirdējis, ka no augšas ir superīgs skats uz pilsētu.
Pie manis tikko paviesojās arī mana draudzene. Viņa te pavadīja astoņas dienas, un man bija iespēja viņai izrādīt gan Liepāju, gan Rīgu un nedaudz arī Lietuvu.
Forši, ka nu jau apkārtni esmu iepazinis pietiekami labi, lai to izrādītu kādam citam.
Es viņu aizvedu uz Ziemeļu fortiem, līdz jūrai, visur, kur pats jau biju pabijis.
Bet Rīga viņai laikam tomēr patika labāk, jo teica, ka tur būtu gatava dzīvot.
Personīgi es dotu priekšroku Liepājai. Atzīšos, ka noteikti gribētu, lai Rīga ir nedaudz tuvāk, jo man patīk lielākas pilsētas, kur ir lielveikali un vairāk izklaižu iespēju.
Bet, ja runājam tieši par dzīvošanu, tad labāk tomēr izvēlētos Liepāju.
– Tavi tiktoka video nu jau guvuši Liepājā zināmu atpazīstamību. Ko tādu gaidīji, kad sāki tos publicēt?
– Man tas bija pilnīgs šoks! Pavisam noteikti kaut ko tādu negaidīju. Tos sāku filmēt bez kaut kāda plāna.
Es to uztvēru kā savu video dienasgrāmatu, gribēju šeit piedzīvoto un redzēto iemūžināt.
Kā arī gribēju saviem draugiem un ģimenei dot iespēju redzēt manu dzīvi šeit. Kaut kā tas viss nonāca līdz latviešu tiktokam.
Es tiešām nezinu, kāpēc cilvēki skatās, kas tieši viņiem patīk. Bet man par to liels prieks.
– Vienmēr esi bijis tik aktīvs sociālajos tīklos?
– Tādu reālu satura veidošanu sāku tikai tagad, kad ierados Liepājā. Tas, ko liepājnieki redz manā kontā, ir tikai pats sākums.
Bet man patīk filmēt un publicēt video, tāpēc priecājos, ka ir kāds, kas tos labprāt skatās.
Cilvēki komentē, grib komunicēt.
Cenšos pēc iespējas visiem atbildēt.
Tagad arvien biežāk kāds mani atpazīst arī uz ielas – grib sasveicināties, kopā nofotografēties, sasist dūres. Tas vienmēr liek pasmaidīt.
Zinu, ka video nav veiksmīgi, ja tos neskatās, ja cilvēki kaut kā ar tiem nemijiedarbojas vai ja nejūt kaut kādu saikni ar veidotāju vai pašu saturu.
Gribu, lai mani skatītāji, tie, kas seko manām gaitām Liepājā, jūtas novērtēti, tāpēc arī cenšos šo komunikāciju uzturēt.
– Katru video nobeidz ar frāzi: ”Atceries – tavi sapņi nepiepildīsies, ja pats neko nedarīsi!” Kāpēc?
– Tas ir citāts, kuru dzirdēju diezgan pasen – vēl skolas laikā. Filmējot sākotnējos video, tas vienkārši izspruka.
Un pēc tam es to visiem pielipināju, jo turpināju atkārtot arī visos pārējos video.
Sanāk, ka šo frāzi tagad esmu visiem netīšām uzspiedis! (Smejas.)
Un es tam teicienam arī ticu. Man šķiet, ja tev ir sapnis un tu reāli dari visu, kas ir tavos spēkos, lai to piepildītu, ir maz iespēju, ka tev tas neizdosies.
Es tam esmu dzīvs pierādījums.
Es pieturējos pie basketbola un visas cerības liku uz vienu kārti.
Visu savu dzīvi fokusējos tikai uz šo vienu sapni. Un, lai gan nespēlēju NBA, man ir sajūta, ka šis ir mans NBA, jo svarīgākais ir tas, ka varu turpināt spēlēt basketbolu, turpināt augt kā spēlētājs un pie reizes arī ceļot pa pasauli.
– Paturot šo teicienu prātā, vai tici, ka tikpat liela nozīme ir arī veiksmei?
– Uzskatu, ka dažkārt labāk ir būt veiksminiekam nekā labam kādā konkrētā jomā. Noteikti varu atzīt, jā, es pie sava sapņa strādāju, bet tur bija arī veiksmes elements.
Man noteikti ar daudz ko dzīvē paveicies.
– Kur vēl gribētu izmēģināt savu veiksmi?
– Ja es nespēlētu basketbolu, gribētu izmēģināt būt mūziķis.
Uzaugu, spēlējot klavieres, bet tagad vairāk vienkārši dziedu un darinu dziesmas.
Man droši vien ir simtiem ierakstu, kur kaut ko dziedu. Citreiz nelielu fragmentu publicēju sociālajos tīklos, bet pārsvarā to visu paturu pie sevis. Reti kurš ir dzirdējis kaut ko vairāk.
Man pašam šķiet, ka manas dziesmas ir labas, un līdzīgi domā arī tie, kas tās dzirdējuši, tāpēc vismaz šobrīd esmu pārliecināts, ka kādu dienu tam pieķeršos nopietnāk, sākšu ar to dalīties vairāk.
Šis noteikti ir mans lielākais hobijs.
Bet, ja runājam par hobijiem, man patīk arī zīmēt. Skolas laikā labprāt pievērsos visādām mākslinieciskām lietām – mūzikai, zīmēšanai, teātrim.
Man šķiet, ka tas viss noder arī sportā, jo basketbolā liela nozīme ir ritmam.
Es pats to noteikti dēvētu par diezgan māksliniecisku sporta veidu, jo ikviena spēle var būt gan skaista, gan neglīta.
Personīgi – cenšos spēlēt skaisti.
Vizītkarte
Zeivjers Dusels
- Dzimis 2001. gada 25. decembrī ASV pilsētā Skotsdeilā, Arizonas štatā.
- Basketbolu spēlējis Kalifornijas štata, Nevadas, Vaiomingas universitātēs.
- Mīļākais ēdiens ir suši, bet to Liepājā vēl nav nogaršojis.
- Ja nebūtu basketbolists, būtu mūziķis.
- Labi runā franciski.
- Video par viņa dzīvi Liepājā var atrast ”Tiktok” kontā @x2swaggy.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
