Roberts Džeriņš
"Kurzemes Vārds"
– Kā tevi sagaidīja ģimene un komanda?
– Sagaidīšana šoreiz bija īpaša. Ugunsdzēsēju salūts, parāde Rīgā, un pirms tam satikām ģimenes, varējām visu parādes laiku pavadīt kopā. Organizatori bija labi parūpējušies par to, varējām būt cits citam blakus.
Man patika tas, ko Dairis Bertāns teica. Runājām arī iepriekš, ka negribam, lai šī ir kāda slavināšana, jo tomēr medaļu neizcīnījām. Vairāk tā bija iespēja pateikties cilvēkiem, kas mūs atbalstīja, juta līdzi gan šeit, gan Džakartā un Manilā. Tas bija īpaši.
Ar ģimeni pēc tam kopā pavadīju mājupceļu un nākamajā dienā jau biju ”Liepājas” treniņā, jo katrs treniņš ir no svara, līdz sezonai atlicis maz laika.
Biju gan atstājis komandu labās rokās – Arvis Steckis, Olafs Ozols un Aigars Bergsons paveikuši ļoti labu darbu, tagad tikai jāslīpē detaļas.
Mums ir komanda, kas praktiski tiek būvēta no jauna.
Teju visi pamatspēlētāji devušies uz citām darbavietām, līdz ar to komandas ķīmija, saspēle, nianses jāslīpē vēl ļoti ilgi.
Tā ka sanāca – uzreiz pa taisno no viena darba uz otru. Un pa vidu, kā Gustāvo saka, ar ģimeni kaut kas tur ar bija (smejas).
Protams, tagad cenšos arī maksimāli daudz laika veltīt ģimenei. Komanda arī sagaidīja īpaši, uzdāvinot kreklu ar Latvijas un Liepājas simboliku. Arī kopumā pilsētā nāk klāt cilvēki, apsveic. Redzu, ka arī Liepājā šis bijis svarīgi.
– Kā vērtē pieredzi turnīrā sadzīviskā un emocionālā līmenī?
– Viss bija noorganizēts augstā līmenī. Dzīvojām izcilās viesnīcās, nodrošināts viss nepieciešamais – ēdināšana, telpas sanāksmēm, atpūtas istabas spēlētājiem.
Mēs, treneri, savukārt lielāko daļu nosacīti brīvā laika pavadījām pie datoriem – pētot pretiniekus, analizējot spēli, gatavojot spēles plānus, informāciju, ko dot spēlētājiem, ko paturēt sev, sanāksme pēc sanāksmes, pēc tam atkal darbs un pa vidu visam, lai spētu funkcionēt, iedalījām brīvus brīžus trenažieru zāles apmeklējumam. Gan paskriet, gan spēka treniņi, lai smadzenes labāk strādātu.
Apkārtni sevišķi izpētīt neizdevās, vienīgi kādu kvartālu apkārt viesnīcai vai braucienā no viesnīcas līdz zālei. Dažādi iespaidi.
Valstīs, kurās bijām, – Indonēzijā un Filipīnās – ļoti lieli kontrasti. No ļoti bagātiem līdz ļoti nabadzīgiem cilvēkiem. Vēl, kas mums neierasti, ir ļoti liela netīrība. Atkritumi ūdenī, grāvmalās. Līdz ar to sāc novērtēt savu valsti, savu zemi vēl vairāk. Atceries, ka jārūpējas par to, kas mums uzticēts.
Šeit ir skaistas vietas, kur vari pabūt klusumā, vienatnē, bet tur ir pārapdzīvotība, vienā māju kompleksā ļoti daudz cilvēku dzīvo.
Mums, treneriem, šis posms ir smags darbs, plānošana, rutīna, tāpēc daudz no tā visa, kas bija apkārt, ķert nebija iekšējā resursa.
– Un no emocionālā aspekta raugoties?
– Bija patīkami atgriezties starp basketbola lielvalstīm. Man bija tas gods un iespēja būt arī 2017. gada Eiropas čempionātā ar Aināru Bagatski. Tad arī 5. vietu izcīnījām, kas patiesībā interesanti. Arī tad bija sajūta, ka ej uz ēdamzāli un tur ir visi tie basketbola milži, kurus rāda televīzijā. Tagad redzi dzīvajā, vari aprunāties. Tāpat arī šeit. Sajūta bija ļoti interesanta, jo pierādi, ka esi piederīgs šai videi.
Vēl, demonstrējot labu sniegumu, jūti respektu kolēģu un konkurentu acīs.
Jūti, ka cieņa aug. Iznesām Latvijas vārdu ne tikai sporta pasaulē, bet vispār.
Ažiotāžas kontekstā. Tāpat kā hokeja izlase – tas, ko šogad sports paveicis, ir labākā reklāma valstij. Redzam to, cik ļoti sports spēj vienot cilvēkus. Cik ļoti tas var vienot mūsu tautu. Ja būtu tikpat vienoti citos jautājumos, mēs arī kā valsts varbūt sasniegtu daudz vairāk. Tā ka – ir uzdevums, kā saka.
Emocionālākais brīdis bija pirmā spēle pret Libānu. Kad iegājām zālē, sapratām, ka ir atbraukuši 2000–2500 Latvijas līdzjutēju, to vispār negaidījām. Bija dzirdēts, ka būs 300–400 fanu. Līdzjutēji atdevi noturēja visa turnīra garumā, un tas bija liels stimuls parādīt ļoti labu sniegumu.
Viens ir vietējie skatītāji, kas aplaudē par skaistām epizodēm un intrigu, bet otrs – tavi līdzjutēji, kas tevi dzen uz priekšu, vienalga, kāds rezultāts, un visu laiku skan vārds ”Latvija”.
– Kādi ir galvenie secinājumi, kurus pārvedi mājup?
– Atgriežoties, protams, daudz secinājumu un iespaidu par pasaules basketbolu. Par to, kādi citviet ir uzsvari. Bumba it kā viena, bet pieejas dažādas. Gan valstu, gan kontinentu līmenī.
Man personīgi vislielākais izaicinājums un interese bija pētīt un gatavoties spēlei ar Spānijas komandu, kur izlases sistēma ir ļoti attīstīta. Tieši sistēma, kuru galvenais treneris Serdžo Skariolo ieviesis. Tā savā ziņā līdzīga arī mūsu Banki sistēmai, bet ar saviem akcentiem.
Ir secinājumi, jaunas idejas, pilns blociņš pierakstīts. Tā ir vēl viena pieredze, kas papildina manu filozofiju, un, protams, cenšos to nogādāt šeit ”Liepājā” līdz saviem kolēģiem, izmantot lietderīgi.
– Kādi bija tavi uzdevumi treneru korpusā?
– Liela atšķirība starp galveno treneri un asistentiem. Galvenais nes lielo atbildības slogu. Viņš ir cilvēks, kas pieņem lēmumus spēles laikā, arī pirms, pēc spēles.
Tas ir tas, ar ko atšķiras izcilie speciālisti, – spēja spriedzes, augsta spiediena apstākļos, strauji, instinktīvi, izmantojot savu redzējumu, pieredzi un savākto informāciju, pieņemt pareizus lēmumus.
Šajā gadījumā mums ar Jāni Gailīti bija citas funkcijas. Galvenokārt – maksimāli sagatavot komandu, aiznest informāciju par pretinieku, saprast, cik daudz un kāda informācija viņiem nepieciešama, kādu paturam sev, un, protams, informācijas sagatavošana galvenajam trenerim, jo mirklī, kad beidzas viena spēle, līdz vakaram jau jābūt nākamā pretinieka prezentācijai, plāna iestrādnēm.
Tas ir mūsu darbs – apkopot, salikt, līdzsvarot – apjomīgs informācijas vākšanas un strukturizēšanas darbs,
tāpēc daudz stundu pie datora, pētot video, griežot, komplektējot, rakstot, veidojot dažādus materiālus, informācijas bāzi. Tas bija ikdienas darbs.
– Kā vērtē, vai izspiedām maksimumu?
– Protams, tas metiens pret Vāciju varēja iekrist un būtu izspieduši maksimumu, bet tikpat labi arī Francijai varēja iekrist metiens pēdējā sekundē, un nezinām, kur mēs tad būtu.
Es teiktu, ka līkne komandai bija augšupejoša visa turnīra garumā. Mēs kā komanda progresējām no spēles uz spēli, izveidojās tiešām spēcīgs, saliedēts kolektīvs.
Īpaši jāuzsver brīdis, kad zaudējām Vācijai, – gatavojoties nākamajai spēlei pret Itāliju, kas bija pēc mazāk nekā diennakts, lai varētu cīnīties par 5.–8. vietu, – jāuzsver līderība.
Dāvis Bertāns, neraugoties uz lielo minūšu skaitu, vienalga bija gatavs spēlēt, palīdzēt. Komandai bija svarīgi izcīnīt pēc iespējas augstāku vietu, neatkarīgi no tā, ka netikām pusfinālā.
Tajā pašā laikā viens no Itālijas izlases līderiem nosacīti pateica, ka ir slims, bet tas bija gājiens, lai neriskētu ar traumām. Mēs tikmēr nodemonstrējām izcilu raksturu, un beigās izšķirošajā spēlē pret Lietuvu treneris jau vairs nebija vajadzīgs.
Komanda lidoja, un tas bija augstākais punkts, ko sasniedzām demonstrētā snieguma kontekstā. Teikšu, ka bijām tuvu maksimumam.
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Liepājas valstspilsētas pašvaldību.