Roberts Džeriņš
"Liepājas Vēstules"
Lai gan sportistes ikdienas grafika muskulatūra ir gaužām saspringta, jaunajā sievietē jaušams tāds kā ēterisks vieglums. Pati teic, ka neko pārpasaulīgu paveikusi nav, tomēr, runājot par piepildīto sapni, viņas gaišās acis iemirdzas un atmiņu skaistums kļūst nolasāms sejā.
Trešklasnieces apņemšanās
Antarktīdas ledus maratona rekordiste Evija Reine pretī savam sapnim gājusi tālu un smagu ceļu. Nokļūt sniega karaļvalstī izdevies, sasniedzot 30. dzimšanas dienu, bet šis mērķis lolots kopš 19 gadu vecuma, kaut gan mīlestība pret kustību un skriešanu dzimusi vēl krietni agrāk.
Kā sportiste pati stāsta, viņa skrienot, kopš sevi atceras. ”Kad iemācies staigāt, rotaļājies, bēdz no vecākiem, tad tās skriešanas gaitas sākas, un tā bija arī man,” saka liepājniece.
Arī pirmā sacensību pieredze nākusi agri. Kad viņa bija J. Čakstes Liepājas 10. vidusskolas 3. klases audzēkne, pirmoreiz pārstāvēja savu pilsētu krosa sacensībās, kas notika Rīgā.
”Bija pilns lielais autobuss ar mazajiem, kas devās skriet krosu. Toreiz dabūju 4. vietu, un atminos, ka tur mani uzrunāja kāds vietējais treneris un aicināja iet pie viņa uz nodarbībām.
Nezinu, ko viņš tik mazā bērnā saskatīja, bet teicu, ka grūti būs tā ņemt un no Liepājas uz galvaspilsētu izbraukāt. Tās bija manas pirmās sacensības, un es biju pārsteigta, ka varu tā skriet un sasniegt 4. vietu.
Par to, ka netiku augstāk, vilšanās nebija, tikai prieks par paveikto. Trases garumu neatceros, domāju, tie varēja būt kādi 500 metri, maksimums kilometrs. Vairāk jau mazajiem neviens nebūtu licis skriet. Trase bija mežā, riktīgs kross ar dubļiem, lietu, pelēko laiku un visu pārējo,” viņa atceras.
Tolaik trešklasniekus pieskatījuši 12. klases skolēni, un kāds no viņiem teicis, ka ir tāds zvērs – maratons. ”Viņi stāstīja, ka ir tāda gara distance, ka tas ir kaut kas pārdabiski fenomenāls un ka to kādreiz vajadzētu noskriet. Manā bērna prātā, protams, radās visdažādākās asociācijas.
Pārbraukusi mājās, paziņoju vecākiem, ka skriešu maratonu. Skaidrs, ka man nebija ne mazākās nojausmas, par ko es vispār runāju.
Diez vai tobrīd pat apzinājos, kas ir 500 metri, tomēr tajā brīdī sev iegalvoju, ka skriešu maratonu,” liepājniece atklāj. ”Savā veidā tas bija pirmais solis maratona virzienā, bet pagāja vēl vairāki gadi, līdz tiešām atskārtu, cik patiesībā gara ir tā distance un uz ko es parakstos,” viņa piebilst.
Liktenīgais sižets
Saviem pirmajiem maratona skrējieniem sportiste nav gatavojusies, tiem sevi sākusi stiprināt vien pēc 20 gadu vecuma, kad pirmās gargabalu distances jau bija aiz muguras. ”Agrāk nodarbojos ar peldēšanu, un ar skriešanu nekādas lielas saistības man nebija. Kad absolvēju peldēšanas sporta skolu, pārgāju uz vieglatlētiku, bet tur trenējos mazāk nekā gadu. Tajā laikā, vēl mācoties vidusskolā, sāku strādāt un visu apvienot vienkārši nevarēju.
Tā speciāli maratonam sāku gatavoties pēc 20 gadu vecuma. Pirmo noskrēju uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas, bet īpaši negatavojos, arī dažiem nākamajiem ne,” viņa atzīstas.
3. klasē uzzinājusi par maratonu un 18 gadu vecumā to pievarējusi. Faktiski meitene 10 gadus bija gaidījusi šo iespēju, jo nepilngadīga persona maratonu skriet nemaz nedrīkst, ja vien nav īpašas vecāku atļaujas.
”Būtībā tas ir bīstams sports. Pietiekami daudz cilvēku mirst maratona laikā, īpaši ekstrēmajos skrējienos. Antarktīdas maratons, piemēram, pieskaitāms pie ļoti ekstrēmiem. Ir liela potenciāla iespēja, ka vari tur nomirt, tāpēc arī apdrošināšana ir obligāta. Gadījumam, ja tevi jātransportē atpakaļ…” skaidro skrējēja.
Par laimi, letāli gadījumi tieši Antarktīdas maratonā nav bijuši. ”Bet, jā, tāda iespēja pastāv, mēs visi to saprotam. Lielajos maratonos parasti katru gadu kāds mirst,” viņa norāda.
Savu pirmo maratonu E. Reine pieveikusi Rīgā, bet par debiju ārpus dzimtenes robežām kļuvis skrējiens vienā no Baltijas kaimiņvalstīm. Pirmais tālākais brauciens bijis uz Berlīni, bet visi tēmekļi jau tobrīd bija nostatīti Antarktīdas virzienā.
”Biju noskrējusi tikai vienu maratonu, kad sporta ziņās rādīja man liktenīgo sižetu. Tētis sauca: ”Skaties, rāda par Antarktīdas maratonu!” Ieraudzīju to kadru un sacīju: ”O, forši! Tur tiešām gribētu skriet.” Ar to arī pietika, bet tikai pēc kāda laika sapratu, cik tas viss maksā, ka tas ir pasaules dārgākais maratons un ka ir relatīvi ļoti grūti turp aizbraukt, bet, jā, tobrīd jau biju droša, ka tas būs mans. Es vēl neapjautu, cik daudz laika tas prasīs un to, kā tur tikšu. Man nekāda plāna nebija, bet arī nekas no tā nešķita nereāls. Uzskatu, ka viss ir iespējams, ja pats padari to iespējamu. Aptuveni 19 gadu vecumā redzēju to sižetu. Vismaz 11 gadi pagāja, līdz tur nonācu,” atminas rekordiste.
Kopumā šī skrējiena izmaksas lēšamas ap 30 000 eiro.