Liepājas florbola komanda “Kurši/Ekovalis” jau pirms sezonas sākuma dažus gadus neslēpj savas ambīcijas cīnīties par Latvijas virslīgas godalgām, tomēr liepājniekiem nekādi neizdodas nākamais kvalitatīvais lēciens un čempionātu mūsējie atkal un atkal noslēdz izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā. Tā notika arī šosezon, kuras finišā bija četri zaudējumi Ulbrokas komandai ceturtdaļfināla sērijā.

Regulārā sezona

Sezonas startā liepājnieki savā laukumā pēcspēles metienos ar 6:5 pieveica “Rubeni” un pie punktiem tika virslīgas pirmajās 4 spēlēs. Tad kurši rezultatīvā cīņā ar 4:8 atzina “Ulbrokas” pārākumu un divos spraigos dueļos minimāli piekāpās “Lielvārdei” un “Lekringam”. Šie zaudējumi bija nepatīkami, tomēr iezīmēja komandas potenciālu, ko tā apliecināja ar sekojošu 6 uzvaru sēriju. Starp pieveiktajām sāncensēm bija arī “Pārgauja”, “Rubene” un “Talsi”, bet tāpat šajā laikā tika sakautas pastarītes “Bauska” un “Ogres vilki”.

Kopš 22. decembra, kad mūsējie izcīnīja sesto panākumu pēc kārtas, liepājnieki uzvarēja tikai divos no astoņiem mačiem, un tas radīja bažas par komandas gatavību rokas stiepiena attālumā esošajām izslēgšanas spēlēm.

Tur “Kurši/Ekovalis” trīsreiz izrādīja labu pretestību vieniem no līgas galvenajiem favorītiem no Ulbrokas, tomēr piekāpās visās četrās spēlēs.

Liepājnieki šosezon spēlēja pragmatiskāku florbolu un vairāk uzmanības pievērsa aizsardzībai. Pagājušajā sezonā mūsējo uzbrukums bija izcils, savukārt savu vārtu drošība atpalika no tāda līmeņa. Lai arī pirms sezonas komandas sastāvu papildināja virslīgas punktu mašīna Toms Akmeņlauks, klubs jau laikus definēja, ka primāro uzmanību veltīs aizsardzībai un lielai bumbas kontrolei. Atsevišķos spēļu nogriežņos šie elementi strādāja labi, taču ilgtermiņā var secināt – šosezon ielaisti par 30 vārtiem mazāk nekā iepriekšējā regulārajā sezonā, kad aizvadīja par 2 spēlēm mazāk, kamēr gūto vārtu šosezon bija par 39 mazāk.

Jā, bija lielākā punktu summa pēdējās sezonās, taču vienmērīgais spēku samērs virslīgā neļāva regulārajā sezonā finišēt augstāk par pieticīgo 7. vietu.

Ambīcijas

Latvijā mēdz apsmiet ambiciozas personības, un Latvijā mēdz priecāties par šādu cilvēku neveiksmēm. Nav zināms, vai tas attiecas arī uz Liepājas florbola kluba gadījumu, taču iespējams, ka jā. Vai pamatoti? Drīzāk nē, taču ar atsevišķām piebildēm.

Sportā vispār nav vērts ne trenēties, ne sacensties, ja nav vēlmes uzvarēt. Tāpēc Liepājas florbola kluba kāre pēc medaļām ir acīmredzama un pašsaprotama. Klubā palielinās audzēkņu skaits, klubs izcīna medaļas bērnu un jauniešu līmenī, klubs aug organizatoriski, klubs ir ieguvis modernu florbola arēnu, klubs piesaista spēlētājus ar Latvijas florbolā skaļu vārdu. Attieksmes, mērķtiecības un profesionalitātes ziņā kuršu vadītāji, iespējams, pat varētu atrasties kādas profesionālas sporta veida organizācijas galvgalī un, iespējams, gūt ar to panākumus. Taču Liepājas klubs nekādi nespēj izlauzties no Kurzemes cietokšņa un uz ilgāku brīdi pietuvoties Latvijas florbola elitei, kur mūsējie pēdējās divās sezonās epizodiski ir nokļuvuši atsevišķos sezonas posmos.

Lai arī ambīcijas ir nepieciešamas, iespējams, ka pagaidām tās vairāk ir traucējušas objektīvi apzināties – komanda šim līmenim vēl nav gatava. Jā, individuāli spilgtu spēlētāju netrūkst. Pirms šīs sezonas uz Liepāju pārcēlās Toms Akmeņlauks un Normunds Krūmiņš. Vēl agrāk par kursi kļuva Mihails Kostusevs. No vietējiem kadriem kādreiz izlases krāsas aizstāvēja Gints Siliņš, ir laba līmeņa vietējie spēlētāji Ričards Dēvits, Kaspars Klamers, Edgars Freimanis un citi. Ir talantīga jaunā paaudze, kas laiku pa laikam liek par sevi runāt diezgan skaļi.

Taču kolektīvā snieguma vai tā neesamības ziņā jāsecina, ka visi iepriekš uzskaitītie elementi progresu nav nesuši. Kāpēc? Skaidras atbildes nav, bet varbūt galvenais iemesls ir centieni apsteigt laiku. Varbūt kuršiem vispirms regulārā sezona ir jāpabeidz vismaz pirmajā četriniekā un tikai tad jāidentificē sevi kā medaļu pretendentus. Līdz šim ir radies iespaids, ka klubs sevi iztēlojas kā virslīgas medaļnieku, jo strādā ļoti profesionāli. Taču ambīcijas pagaidām apsteidz sportiskos rezultātus. Tas gan nenozīmē, ka nākotnē situācija nemainīsies. Patiesībā pat vajadzētu mainīties, ja klubs saglabās savu attīstības vektoru.

KOMENTĀRS

“Kuršu/Ekovaļa” galvenais treneris MĀRTIŅŠ KRŪMS:
– Izslēgšanas spēlēs mājās nospēlējām sliktāk nekā izbraukumā. Lai arī Liepājā vienu spēli zaudējām ar vienu vārtu deficītu, tas nebija labākais mačs. Izbraukuma pirmajā spēlē varbūt ne līdz galam noticējām, ka varam uzvarēt, bet otrā spēle Ulbrokā man patika daudz labāk. Izgājām laukumā ar pārliecību, ka varam spēlēt un uzvarēt. Spēles gaitā to pierādījām. Bija līdzīgs mačs. Noteikti, ka sērija izvērstos daudz citādāk, ja aizķertos vienā izbraukuma spēlē. Kad sērijā esi iedzinējos ar 0-2, tad spiež psiholoģija.

Tomēr spiediens varbūt bija zemapziņā, bet komandā to nejutām. Spēlētāji aktīvi iesaistījās spēļu plānošanā, domās par to, ko mēs darīsim. Bija pozitīvs noskaņojums.

Varam runāt par “Ulbrokas” spēlētāju rezervju dziļumu. Pretiniekiem izkrita līderi Edžus Ceriņš un Daniels Anis, tomēr viņi atrada spēlētājus, kuri aizstāja savainotos. Turklāt nevis tādus, kuri aizpilda robus, bet tādus, kuri veido rezultātu.

Mūsu lielais mīnuss bija vairākuma realizācija, kas sērijas laikā vispār neizdevās. Ja izmantojām vairākumu, tad ne tādās epizodēs, ko zīmējām un plānojām. Varu uzteikt mūsu vārtsarga Normunda Krūmiņa sniegumu. Play-off laikā tas bija vārtsargs, ar kuru, es ceru, mēs varam rēķināties arī tālākā nākotnē. Redzējām viņā izlases līmeni.

Negribu teikt, ka mums vispār nebija iespēju. Tādas noteikti bija, bet varēja just, ka, tikko “Ulbrokai” parādījās kritiskas situācijas, tā ieslēdza nākamos apgriezienus un mūs apspēlēja.

Negribas noslēgt sezonu šādā veidā – sērijā ar 0-4 savu tribīņu priekšā. Ieguldījām daudz laika, bet vai ieguldītais darbs bija pietiekami liels, pietiekami pareizs un ar īsto attieksmi? Par to ir daudz jautājumu.

Izslēgšanas spēlēs zaudējām diezgan pelnīti.