Trešdienas vakarā Dāvis Ikaunieks saņēma Latvijas gada labākā futbolista balvu un kļuva par pirmo mūsu pilsētas pārstāvi kopš Māra Verpakovska triumfa 2004. gadā, saņemot šo apbalvojumu.

– Apsveicu tevi ar Latvijas gada labākā futbolista balvu! Ceru, ka liepājniekiem par tevi ir prieks, bet cik liels gandarījums par balvu ir tev pašam?

– Ļoti patīkami, ka ieguvu balvu, bet sezonas otrā daļa man bija, nu, tāda… Maz spēlēju, un tas iekšēji drusku sēž.

– Uzbrucējs nevar būt apmierināts, ja nav gūtu vārtu un ir maz spēļu minūšu, bet ar ko tas ir saistīts? Tev vēl ir jāizcīna vieta pamatsastāvā?

– Jā, ir jācīnās par vietu sastāvā, bet noteikti arī pats kaut kur esmu vainīgs. Tomēr man arī ar treneri ne pārāk labi saskan.

– Kas tev rudens pusē bija par veselības problēmām?

– Bija problēma ar ribu. Joprojām vēl drusku jūtu, bet tagad jau ir daudz labāk. Savainoju izlases spēlē pret Andoru.

– Futbola speciālisti ir teikuši, ka tev ir raksturīgs daudz strādāt individuāli. Vai izdodas to darīt arī “Jablonec” vienībā?

– Kad viss bija kārtībā, es ar trenera palīgu vienmēr gāju trenēties. Viņš man deva skriešanas vingrinājumus, un, kad trenerim bija iespēja, gājām trenēties laukumā, trenēju sitienu pa vārtiem. Man bija iespējas strādāt papildus, un to vajag darīt.

– Ja tu maz spēlē sava kluba pirmajā komandā, varbūt tev dod iespēju pierādīt sevi dublieru sastāvā?

– It kā man vajadzētu spēļu praksi pie dublieriem, bet tur ir zems līmenis, tāpēc man pašam nav lielas vēlēšanās tur spēlēt.

– Kāda izskatās tava tuvākā nākotne – klubs paturēs tevi savā rīcībā vai varbūt meklēs iespējas izīrēt?

– Es jau runāju ar aģentu, taču pagaidām situācija ir tāda, ka, ja es pareizi saprotu, [kluba] prezidents vēlas, lai es palieku.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 21. decembra numurā.

#kvards-20181221-06#