– Kādi faktori “Liepājai” ļāva Latvijas kausa finālā pārspēt “Ventspili”?

– Šī trofeja abiem klubiem bija ļoti vajadzīga, jo virslīgā tie atrodas pozīcijās, kas neļauj iekļūt Eirokausos. Sapratām, ka mūs gaida sarežģīta spēle. Turklāt spēlējām “Ventspils” laukumā, bet šai komandai ir stiprs raksturs. Zinājām, ka Liepājas komanda finālā “Ventspilij” ir zaudējusi visās trīs līdzšinējās spēlēs. Uz to likām akcentu, teicām, ka šī situācija jāmaina.

Finālos nespēlē futbolu, tajos vienkārši uzvar. Spēles kvalitāte aiziet otrajā plānā. Visu izšķīra mikroepizodes, mikrodueļi, sīkumi. Esmu priecīgs, ka šajos sīkumos bijām pārāki. Pārspējām pretiniekus uz kolektīva un lielas vēlēšanās rēķina. Mums šī uzvara bija vajadzīgāka.

Daudz gaidījām no šīs sezonas, bet sanāca, kā sanāca. Tas ir mūsu visu nepadarītais darbs.

Ceru, ka sapratām savas kļūdas, lai turpmāk tās neatkārtotu. Uzskatu, ka mums kopvērtējumā jāatrodas augstāk. Taču čempionātā tu atrodies tajā vietā, ko esi pelnījis. Svarīgi, lai tiktu ņemti vērā visi faktori – gatavošanās, sastāva komplektēšana, treniņu process, psiholoģija, taktika. Tātad kaut kur šajos komponentos strādājām nepareizi.

– Vai varat konkretizēt kopīgās kļūdas?

– Negribētu iedziļināties. Mums ir labs kontakts ar kluba prezidentu. Bieži un ilgi par to runājam. Uzskatu, ka mums šajā ziņā ir vienots skatījums. Treneri un puiši lieliski saprot mūsu neveiksmju iemeslus. Pēdējos divarpus mēnešos esam uzņēmuši labu tempu, uztaustījām savu spēli, esam savstarpēji pierīvējušies. Esam cits no cita sākuši kaifot treniņos un spēlēs. Kolektīvs ir jūtams. Lieliski, ka puiši laukumā sitas viens par otru, par pilsētu, par klubu.

– No 26. jūnija līdz 8. augustam komandai bija tikai viena uzvara desmit spēlēs. Parasti šāds fons drīzāk veicina domstarpības un konfliktus.

– Kolektīvā bija liels disbalanss – cilvēku, attieksmes, ekspektāciju. Augļus deva laikus pieņemtie lēmumi. Atsevišķs paldies puišiem, kuri pieņēma mūsu idejas un uztvēra treneru štāba idejas. Bija savstarpēja uzticība.

– Kādas ir “Liepājas” treneru idejas?

– Es vēl esmu pārāk jauns treneris, lai kādam kaut ko stāstītu, bet man, protams, ir savs skatījums uz futbolu, kluba veidošanu, komandas spēli. Pieaugušo līmenī vienmēr uz kaut ko jāvirzās, jānosprauž mērķi un uzdevumi, jāattīsta futbolisti. Turklāt vēlams rādīt skatāmu futbolu, uz ko nāks līdzjutēji. Taču pieaugušo līmenī svarīgs ir rezultāts. Var skaisti spēlēt un neko neuzvarēt un var pamazām uztaustīt savu spēli. Uzskatu, ka rudenī bija spēles, kad spēlējām skaisti, un bija mači, kad spēlējām vienkārši uz rezultātu. Komanda iegūst savu seju, pretinieki pret mums izturas citādāk. Saprot, ka mēs esam komanda, kas var pārsteigt jebkuru. Taču esam tikai ceļa sākumā.

– Vai taisnība, ka uz Latviju jūs vispirms atbraucāt, lai mācītos treneru kursos, nevis lai pievienotos “Liepājai”?

– Jā, es joprojām mācos “Pro” kategorijas treneru kursos. Nākamā gada martā paredzēti eksāmeni. “Liepājā” nonācu, pateicoties ilggadējai sadarbībai ar futbola aģentu Anatoliju Sičovu.

– Darbu Liepājā sākāt kā galvenā trenera asistents, bet pēc Andreja Kaļiņina atbrīvošanas no amata jums viņš bija jāaizstāj ļoti īsā laikā. Cik viegls vai grūts bija šis process?

– Negribas uzskaitīt visas grūtības, kas bija un vēl būs, bet to pārvarēšana prasa nepārtrauktu ikdienas darbu. Klubs bija pārformēšanas stadijā. Cenšamies visu mainīt – sastāvu, kadru politiku. Prezidents pievērš klubam lielu uzmanību. Uzskatu, ka vasarā kvalitatīvi pastrādājām. Atradām ļoti labus futbolistus, kuri būtiski pastiprināja komandu. Pārējos spēlētājus pārvirzījām citā gultnē, devām pozitīvu enerģiju. Pamazām labojam situāciju.

– Par “Liepāju” viedokļi dalās. Vieni saka, ka komandas spēks ir tās līderu individuālajā sniegumā, citi – ka ir acīmredzams komandas rokraksts. Kā jūs raksturotu savu komandu?

– Jebkurš treneris ir atkarīgs no saviem līderiem un kolektīva kopumā.

Svarīgi ir nodibināt ar līderiem labu kontaktu, lai līderi laukumā gribētu, ka uzvar komanda, un nevilktu deķi tikai uz sevi. Jābūt vienotai dūrei. Līderi veidojas tad, kad uzvar komanda. Tad spēlētāji kļūst spilgtāki. Uzskatu, ka mūsu līderiem ir bijis kvalitatīvs lēciens kolektīvas spēles virzienā. Tajā pašā laikā ir uzlabojušies viņu individuālie rādītāji. Viss ir savstarpēji saistīts.

– Latvijā faniem parasti nav tik lielas ietekmes, lai panāktu trenera atstādināšanu, tomēr arī šeit līdzjutēji vasarā prasīja jūsu atkāpšanos. Vai pats pieļāvāt šādu iespēju?

– Viennozīmīgi nē. Esmu saprātīgi domājošs cilvēks, apzinos savu atbildību par komandas rezultātiem, par to, ka esmu vainīgs. Tomēr jārok dziļāk. Mēs ar prezidentu visu apspiežam, saprotam problēmu būtību. Turklāt nedrīkst zaudēt ticību saviem spēkiem, nedrīkst pieļaut, ka futbolisti redzētu – treneris svaidās, kaut ko meklē un nesaprot problēmas iemeslus. Tagad mums ir cita komanda, cita mentalitāte, tomēr līdz Latvijas grandiem vēl jāaug un jāaug.

Es tagad trenēju trešo “Liepājas” komandu nepilnu sešu mēnešu laikā, ņemot vērā visas izmaiņas. Komandas pārbūvēšana trīs reizes sezonas laikā varēja beigties ar jebko. Varēja arī neko nedarīt, kaut kur doties, ticēt kaut kam tukšam. Un varēja uzrotīt piedurknes un mainīt situāciju, ko mēs arī darījām. Turnīra tabulā vēl ir, kur augt. Esmu pārliecināts, ka ieņemsim pozīciju, kas ir augstāka par sesto.

– Vai par krīzes pārvarēšanas pagrieziena punktu kļuva trīs neizšķirti augustā pret “Ventspili”, “Valmieru” un “Spartaku”?

– Viennozīmīgi. Vienas spēles galotnē izlaidām uzvaru, bet divās spēlēs izrāvām neizšķirtus. Turklāt izrāvām ļoti emocionāli. Citi par uzvarām tā nepriecājas. Bija redzams, ka komanda ir uz pareizām sliedēm, vēl tikai mazliet kaut kas jāpieliek un viss aizies. Ieraudzīju, ka spēlētājiem iedegas acis, ka viņi gūst baudu no spēles. Daudziem tas vairs nebija smags ikdienas darbs, bet lieta, kas sagādā baudu.

– Kāds ir “Liepājas” turpmākais kurss?

– Mijiedarbība ar dublieru komandu, komandas mentalitātes, rakstura veidošana. Gribam dzīties pakaļ Latvijas vadošajām komandām, bet skaļi nekliegsim, ka esam ieradušies un tūlīt visu sasniegsim. Saprotam, ka tas ir smags darbs. Nākamgad mēs komandai viennozīmīgi izvirzīsim nopietnāku mērķi. Ceru, ka piesaistīsim vēlamos spēlētājus, ka pareizi aizvadīsim pirmssezonas gatavošanos, ka sistēmiskāk risināsim visus jautājumus.

– Pēdējos gados Liepājas klubu vairāk raksturo biežas un vērienīgas izmaiņas, nevis stabilitāte. Kas komandu gaida pēc šīs sezonas?

– Komandas komplektēšanas un iepriekšējās sezonas idejas pārcelšanas pats galvenais princips ir komandas kodola saglabāšana un krāsu pievienošana, komandas pakāpeniska atjaunošana un strauju soļu neveikšana. Mēs saprotam, ka, ņemot vērā mūsu ambīcijas un prezidenta iespējas, to var veikt globālāk. Jau saknē ir nepareizi šķirties no lielāka spēlētāju skaita un piesaistīt vairāk jaunu spēlētāju, cerot uz brīnumu.

Komandas jeb līdzīgi domājošu cilvēku kolektīva veidošana ir ļoti grūts process. Pat mana pieredze pierāda, ka var paņemt spēlētāju, kurš uzskata, ka Latvijā ir vājš čempionāts, kurā viņam nav motivācijas.

Šogad mums komandā izveidojusies laba atmosfēra. No kāda spēlētāja šķirsimies, ar kādu centīsimies pagarināt līgumu, kādu gribēsim piesaistīt, kādu – pārdot. Pamata vektori ir kolektīvs un komandas kodols. Cītīgāk izraudzīsimies jaunpienācējus, vienā no pirmajām pozīcijām liksim cilvēcisko faktoru.

– Futbolā jūs nobriedāt Barisavas “BATE”, bet kas ir jūsu dzimtā pilsēta?

– Tas ir neliels pilsētas tipa ciemats Mihanoviči netālu no Minskas, kurā dzīvo 10–15 tūkstoši cilvēku. Mihanoičos ir brīnišķīgs treneris Boriss Lazarčiks. Labākos jaunos futbolistus viņš veda uz Minsku, kur mēs tālāk progresējām specializētās skolās. Es biju viens no viņiem. No mūsu mazā ciematiņa, pēc Baltkrievijas mērogiem, izauga diezgan daudz labu spēlētāju un treneru.

Esmu spēlējis daudzos klubos, bet “BATE” man kļuva par atspēriena punktu. Pavadīju tur sešus gadus, izcīnīju titulus, veidojos kā personība. Arī pirmos soļus trenera darbā spēru tur. Tas man ir dzimtais klubs.

– Cik likumsakarīga un plānota bija jūsu kļūšana par treneri pēc spēlētāja karjeras beigām?

– Man bija ilga spēlētāja karjera, bet bija arī daudz traumu. Visu laiku atgriezos un no jauna pierādīju, ka esmu pelnījis vietu sastāvā. Mans ceļš futbolā nebija viegls. Esmu ļoti laimīgs, ka beidzu karjeru augstā punktā. Ar Minskas “Dinamo” ieņēmām 2. vietu Baltkrievijas čempionātā un iekļuvām Eiropas līgas grupu turnīrā. Biju komandas kapteinis. Manā noslēdzošajā profesionālajā spēlē viesos uzvarējām “Fiorentinu”.

Burtiski mača priekšvakarā man bija 33. dzimšanas diena, un es nolēmu – ja rīt uzvarēsim, tad noteikti likšu punktu. Pēc tam bija piedāvājumi turpināt karjeru zemākā līmenī, tomēr jutos piesātināts. Nolēmu atpūsties, pavadīt laiku kopā ar ģimeni, ceļot, darīt citas lietas, kam ilgi neatlika laika. Atpūtai pietika ar 8–9 mēnešiem. Pēc tam sapratu, ka jāvirzās tālāk. Lūdzu “BATE” prezidentam izskatīt manu kandidatūru trenera darbam, devos uz treneru kursiem, un esmu laimīgs, ka viss tā izvērtās.

– Vai taisnība, ka jūs kopš gada sākuma neesat saticis savu ģimeni?

– Neesmu viņus saticis kopš marta. Neredzu sievu, divi dēli aug bez tēva. Ņemot vērā situāciju pasaulē, visu labi saprotu. Klubs dara visu, kas iespējams, lai mana ģimene pēc iespējas ātrāk atbrauktu pie manis. Ceru, ka tuvākajā nākotnē būsim kopā, ka bērni šeit varēs iet skolā.

– Arī jūsu sieva bija sportiste, bet kā ir ar dēliem?

– Arī trenējas futbolā, lai gan jaunākais dēls pagaidām to nevar darīt veselības dēļ. Man pašam bijusi tāda karjera, ka nekādā gadījumā ar varu nevelku viņus futbolā. Man šķiet, ka daudzi vecāki rīkojas nepareizi, ar varu spiežot trenēties un rādot, ar kādām mašīnām brauc Ronaldo. Vecāku uzdevums ir virzīt, parādīt, kas ir sports, kas ir raksturs.

Gribu, lai bērni kādu laiku atrastos šādā vidē, jo ģērbtuve, sviedru smarža un mērķa sasniegšana audzina labāk nekā jebkas cits. Jo vairāk šajā laikā, kad bērnu dzīve ir datori un planšetes. Bērni negrib iet laukā, viņu dzīve kļūst virtuāla. Jādara viss, lai bērni pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā un sportotu. Zinu, ka Liepāja šajā ziņā ir paradīze. Sporta veidi cīnās par audzēkņiem. Tas ir lieliski, ka bērniem ir tik liela sporta veidu izvēle. Veseli bērni nozīmē veselu nāciju. Turklāt sports nozīmē arī kolektīvu nācijas vienotību.