Viena no šā modeļa spilgtākajām figūrām ir “Liepājai” piederošais Igaunijas vicečempions un U21 izlases kapteinis Ivans Patrikejevs – gan labi pamanāms ar darbībām laukumā, gan arī ļoti pieprasīts pēcspēles interviju ziņā.

Grieķu talantu milzīgie transfēri uz Braitonu

“Pēcgarša pēc šā loga ir nepatīkama, jo mans mērķis bija iegūt četrus punktus – uzvarēt Gruziju un dabūt punktu pret Grieķiju. Kad ar Gruziju nospēlējām neizšķirti, tad gribējām uzvarēt Grieķiju, bet, protams, zinājām, ka grieķi būs nedaudz stiprāki, ātrāki visos aspektos.

Tā kā otro spēli zaudējām, pēcgarša tagad ir slikta.

To, ka Grieķija ir stiprāka par Gruziju, domāju vēl pirms viņu uzvaras pār Vāciju. Analizējām sastāvus, skatījāmies pa līnijām – viņiem ir reāli kvalitatīvi uzbrucēji, kuri izgāja otrajā puslaikā un arī izšķīra spēles likteni.

Tieši labais uzbrucējs [Haralaboss Kostulass] un centra uzbrucējs [Stefanoss Dzimass], kuri spēlē Braitonā, tāpat kā viņi to izdarīja arī Vācijā.

Pēc spēles kvalitātes Vācija gan, domāju, tik un tā ir stiprākā komanda grupā,” portālam Sportacentrs.com teica 20 gadus vecais pussargs.

Patrikejeva nosauktie grieķu talanti Kostulass un Dzimass uz Braitonu no Pirejas “Olympiacos” un Nirnbergas pārcēlās par attiecīgi 35 un 26.5 miljoniem eiro.

Šajā vecumā summas vairāk raksturo viņu potenciālu, bet kā ar viņu pašreizējo varējumu – vai viņi uz vienaudžu fona izceļas tik ļoti, ka viņus ar neapbruņotu aci varētu pamanīt pat tad, ja nezinātu, kuri Grieķijas spēlētāji ir pārdoti par tik milzīgām summām?

“Man šķiet, ka tā starpība vairāk ir jūtama, kad viņi spēlē Braitonā un apkārt ir augstākā līmeņa spēlētāji, jo tad arī viņiem ir vieglāk spēlēt un viņi var vairāk izcelties.

Kad viņi atnāk spēlēt šeit ar saviem vienaudžiem, kuri nevar piespēli atdot tikpat precīzu, tikpat ideālu, kā to dara augstākajā līmenī, tad ir grūtāk.

Bet, piemēram, tas centra uzbrucējs – viņš ir dzimis 2006. gadā, gadu jaunāks par mani un divus gadus jaunāks par mūsu aizsargiem.

Viņš jau ir ar reālu jaudu – tehniski varbūt tik ļoti neizceļas, bet ar jaudu gan, tas ir redzams. 17. numurs [2007. gadā dzimušais Kostulass], jā, ir tehnisks, bet Mihaļcovs un Žaleiko visās situācijās tika viņam klāt.”

“Beigās jau mums sanāca nedaudz nosēsties –

tas varētu būt saistīts arī ar to, ka šoreiz bija divas spēles pēc kārtas, bet septembrī aizvadījām tikai vienu,” Patrikejevs turpināja.

Vai tas, ka pirmajā spēlē tikām pie neizšķirta, bet pret Grieķiju neizturējām, vairāk saistāms ar to, ka Grieķija vienkārši ir stiprāka par Gruziju, vai ar to, ka šoreiz nogurums izskaņā bija lielāks nekā pirmajā mačā?

“Tas ir saistāms ar abiem nosauktajiem faktoriem.

Protams, viņiem ir nedaudz lielāka kvalitāte. Arī flangos, kad viņi organizēja situācijas trīs pret trim vai, samainot malas, trīs pret diviem.

Bet, jā, bija arī lielāks nogurums. Protams, arī Grieķijai bija divi pārlidojumi [kamēr mēs abas spēles aizvadījām mājās].

Domāju, ka visvairāk izšķīra kvalitāte,

bet tajā pašā laikā, ja jūs paanalizēsiet, ne visi mūsu spēlētāji spēlē savos klubos.

Daži iet uz maiņu, varbūt tikai 4-5 spēlē regulāri. Tas nav atkarīgs tikai no pašiem spēlētājiem – daži ir labākos, stiprākos klubos, līdz ar to arī spēlē mazāk.

Arī tas varēja būt iemesls, kādēļ pēdējās 20 minūtēs nosēdāmies, jo vienkārši trūkst spēļu fitnesa.”

Skaisti vārti, spēcīgākās īpašības, vieta progresam

“Liepājai” piederošais Patrikejevs pusotru sezonu spēlē Igaunijas čempionātā.

Pagājušajā sezonā Nemmes “Kalju” izcīnīja otro vietu, bet šosezon piecas kārtas līdz beigām ir trešā divus punktus virs “Paide” un astoņus punktus aiz “Flora” un “Levadia” – ar abiem grandiem savstarpējo spēļu bilances gan ir līdzvērtīgas (2-0-2 un vārti 7:6, 2-0-2 un vārti 6:6).

“Labāko trijnieks vienmēr ir labi, jo tie ir Eirokausi – tad nevajag pārdzīvot, kura komanda nākamsezon izcīnīs kausu.

Mūsu treneris, prezidents pateica ļoti labus vārdus: “Ja pagājušajā gadā izcīnīji otro vietu, tad zemākus mērķus likt nedrīkst – jābūt vismaz otrajiem.

Tādēļ nevaru teikt, ka trešā vieta būtu apmierinoša, taču pēc sezonas ritējuma tomēr teiktu, ka apmierinoša – kaut gribējām vairāk, arī iepriekšējās spēlēs uzvarējām abas līderes.”

“Ja skatāmies statistiku [Igaunijā 28 spēlēs 6+5 – A.S.], tad, protams, vēl varu progresēt, bet kopumā ir labi – Eirokausos gan iesitu, gan atdevu, tieši Eirokausu spēles uzskatu par galveno rādītāju.

Esmu apmierināts – spēlēju regulāri, kaut ko iesitu, kaut ko atdevu, arī komanda, treneris, prezidents, visi apkārtējie man palīdz. Man pašam tikai jāturpina progresēt, lai varētu spert nākamo soli,” sacīja pussargs, kurš ikdienā spēlē ļoti dažādās pozīcijās.

“Kurā pozīcijā futbola tirgū varu konkurēt vislabāk? Domāju, ka tas būtu vai nu desmitais [zemuzbrucējs], vai astotais [centra pussargs] numurs – tas ir atkarīgs no pozīcijas, no shēmas.

Piemēram, U21 izlasē spēlējām ar vienu balsta pussargu – šādā izvietojumā sevi redzu kā labu desmitnieku.

Arī klubā vairākkārt esmu spēlējis tajā pozīcijā. Ja spēlējam ar diviem balstiem, varu spēlēt kā otrais balsts nedaudz augstāk.

Kopumā mana pozīcija būtu centrā un nedaudz vairāk uz labo malu,

lai ar kreiso kāju varētu iet centrā, samainīt malu un sist pa vārtiem.”

“Manas trīs labākās īpašības? Pašam ļoti grūti teikt, jo treneri vairāk norāda uz kļūdām, kurās jāprogresē, kas arī ir 100% pareizi. Domāju, pirmais ir tas, ka varu veikt lielu darba apjomu.

Esmu izturīgs.

Tāpat domāju, ka man ir diezgan normāla, laba kreisā kāja, varu ar to driblēt, iedot piespēli. Ja skatāmies tirgū, attiecība pēc stiprās kājas varētu būt 70%-30%. Trešais – treneri klubā teica, ka esmu diezgan spēcīgs un garš, kad jāspēlē kā otrajam uzbrucējam vai ir vajadzība saglabāt bumbu ar korpusu.

Man tajā ziņā vēl vajadzētu pielikt, bet viņi saka, ka man vajadzīgās kustības ar korpusu ir. Ja pielikšu vēl, arī tā man būs laba īpašība, kas ļautu saglabāt bumbu.

Pie kā jāpieliek visvairāk? Domāju, ka pie divcīņām – konkrēti situācijās, kad pārvietojamies pozicionālā aizsardzībā un man virsū lielā ātrumā nāk spēlētājs, lai zinātu, kad ir jāizbīdās un kad ir jāsēžas zemāk.

Nezinu, no kura avota, bet “Kalju” man iedeva tādu statistiku, tādēļ zinu, ka visvairāk man jāpieliek pie aizsardzības darbībām, kad pārvietojamies aizsardzībā.”

Nokļūšana Igaunijā

“Biju “Liepājas” sistēmā un vasaras sākumā redzēju un sajutu, ka gan es nedabūšu spēles laiku, gan arī komanda pastiprināsies visās līnijās, lai izglābtos no devītās, astotās vietas Virslīgā.

Tas komandai arī ļoti labi sanāca un beigās cīnījās par labāko piecinieku un Eirokausiem [sezonas pēdējā puslaikā gan palaida priekšā “Daugavpili”].

Vasarā mans aģents atrada iespēju aizbraukt pārbaudē uz trim četrām dienām, un otrajā dienā treneri pateica, ka viss ir labi. Tās četras dienas pārbaudījos līdz galam, atgriezos Liepājā, un klubs teica, ka, ja mani viss apmierina un tur ir visi apstākļi, lai attīstītos, lai braucu.

Aizbraucu uz pusgadu, tad viņi saprata, ka tas ir labs variants, arī komanda spēlē Eirokausos un varu iet īrē uz vēl vienu sezonu,” sacīja Patrikejevs.

“Ja runājam par nākamo gadu, tad, jā, es vēl piederu “Liepājai” – visām pusēm būs jāsēžas un jāizrunā ar abu komandu treneriem, vadībām, kur ar mani vairāk rēķinās un kur man būs labāk.

“Liepāja”, protams, man seko līdzi.

Sporta direktors, galvenais direktors seko gan caur aģentu, gan personīgi zvana man, skatās spēles.

Arī, kad spēlējām draudzības spēli pret Tukumu, bija klāt galvenais treneris un skatījās gan savu nākamo pretinieku Tukumu, gan arī “Liepājai” piederošos spēlētājus, kā es, Kangars, Parfjonovs,” sacīja “Dinamo Rīga” audzēknis, kurš jaunatnes futbolā kopā ar virkni pašreizējo U21 izlases biedru spēlēja arī Alekseja Šarando vadībā JFC “Skonto” un “Riga” vienībās.