Pagājušās nedēļas pēdējā darbadienā, 9. aprīlī, apritēja tieši četri gadi, kopš hokeja klubs “Liepāja” izcīnīja savu un arī visa mūsu pilsētas hokeja pagaidām pēdējo Latvijas čempiona titulu. Togad virslīgas finālsērijas septītajā spēlē lauvas savā laukumā aizvadīja dramatisku un pavērsieniem bagātu maču pret “Kurbadu”. Lai arī mūsējie izvirzījās vadībā ar 3:0, viesi pamatlaika izskaņā izrāva neizšķirtu, bet par zelta ripas autoru kļuva liepājnieku līderis Bruno Zabis. Šī titula ceturtajā dzimšanas dienā uzbrucējs dalījās atmiņās par tā laika notikumiem.

Kā viens vesels

Ārkārtējā stāvokļa laikā “Kurzemes Vārds” Liepājas hokeja jaunāko laiku galveno snaiperi sazvana brīdī, kad Bruno pastaigājas laukos. Sākotnēji var šķist, ka spēlētājam vēsture ir nedaudz piemirsusies, jo viņš uz jautājumu par to, ko darīja tieši pirms četriem gadiem, min, ka tobrīd fināla sērija jau bija noslēgusies. Taču, kad izrādās, ka ne, hokejists stāsta, kā 2016. gada 9. aprīlī virs galvas cēla valsts čempiona kausu. Vēl pēc brīža Bruno dalās ar tā mača, sērijas un visas sezonas tādām detaļām, ka kļūst skaidrs – viņa cietajā diskā šīs atmiņas ir ierakstītas ar īpaši noturīgu tinti, kas varētu neizdzist nekad. “Atceros, ka tā bija spēle ar smagām beigām un laimīgu noslēgumu. Pozitīvs gads,” saka liepājnieku snaiperis.

Viņam atmiņā palikusi “Liepājas” īpašā noskaņošanās spēlei: “Izgājām laukumā kā viens vesels. Es domāju, ka tā bija puse no uzvaras. Mums ļoti smagajā sērijā palīdzēja cieši saliedētais kolektīvs. Septītā spēle notika mūsu laukumā, ne visiem pat augstākajā līmenī tā gadās. Izšķirošajā spēlē mājās bija pilns ar skatītājiem, un, kas gan mums cits atlika kā tikai uzvarēt.”

Liepājnieks spriež, ka mūsējiem palīdzēja arī veiksmīgi sakritušie goli: “Man liekas, ka Egils [Kalns] iemeta pirmo, tad precīzs bija Ralfs [Grīnbergs], bet es iemetu trešo ripu. Ja Māris [Diļevka] uzreiz iemestu tukšos, kad bijām vadībā ar 3:2, tad papildlaika varēja nebūt. Taču viņš vēl mēģināja kaut ko izspēlēt. Dabūjām pretī trešo ripu, un bija papildlaiks.”

Tādās reizēs psiholoģiskais pacēlums parasti ir tai komandai, kas ir atspēlējusies. Bruno Zabis piekrīt šim sporta likumam: “Tā noteikti bija. Video var redzēt, kādas “Kurbadam” ir emocijas. Man liekas, ka pirmo golu viņu labā iemeta Gatis Gricinskis, otro – Aleksandrs Macijevskis, bet trešo – Reinis Hartmanis. Macijevskis iemeta otrā perioda beigās, gandrīz līdz ar beigu signālu (1 sekundi līdz pārtraukumam – A.S.). Šķiet, ka tas viņiem deva jaudīgu enerģijas bumbu. Savukārt uz spēli pretinieki, man liekas, izgāja negatavi. Pašā sākumā mēs bijām daudzkārt gatavāki. Taču tieši galotnei bija izšķiroša nozīme.”

Gandrīz netrāpīja

Ja “Kurzemes Vārdam”, runājot ar spēlētāju, bija iespēja izmantot špikeri jeb tā mača protokolu, tad Bruno Zabis uzvārdus un spēles sekundes no galvas atceras bez piepūles un aizķeršanās. Vai tas pasvītro šī spēles īpašo nozīmi uzbrucēja dzīvē?

“Domāju, ka, neskaitot KHL, man tas emociju ziņā bija labākais mačs manā mūžā, manā hokejista karjerā. Ļoti zīmīgs mačs, tāpēc arī visu atceros. Tādas cīņas jau nevis izspēlē, bet izdzīvo. Gandarījums bija milzīgs. Kopš “Metalurga” spēlēšanas Baltkrievijas čempionātā, man liekas, tas bija pirmais zelts Liepājas komandai. Iepriekšējo reizi par Latvijas čempionu kļuvu “Liepājas metalurga” laikā, kad, ja nemaldos, pusi komandas nolaida uz virslīgas sastāvu, bet tad tas bija pavisam cits Latvijas čempionāts ar pavisam citiem pretiniekiem. Domāju, ka finālā pret “Kurbadu” bija cita līmeņa hokejs, kas bija interesants visiem – gan hokejistiem, gan skatītājiem,” saka Bruno.

Pakavējoties “Metalurga” posma pēdējos gados, viņš spriež, ka Latvijas čempionāts tobrīd piedzīvoja kvalitātes kritumu, bet “Liepāja” savu zeltu izcīnīja neilgi pēc virslīgas kvalitatīvas atdzimšanas: “Daudzi spēlētāji bija atgriezušies Latvijā, komandas bija labi nokomplektētas, bija četras spēkos līdzvērtīgas vadošās vienības. Līdzīgi kā šogad, kad arī varēja būt interesants virslīgas finišs.”

Atgriežoties pie zelta spēles kāpumiem un kritumiem, Bruno atzīst, ka “Liepāja” daļēji salūzusi pēc pretinieku iemestajiem trešajiem vārtiem, taču komandai atgūties palīdzējis pārtraukums pēc pamatlaika beigām: “Pirms papildlaika tīrīja ledu, mēs atvilkām elpu un iemetām otrajā vai trešajā nomaiņā pēc pārtraukuma. Kristers [Freibergs] no stūra labi atdeva piespēli, un ripa veiksmīgi izgāja cauri pretinieku aizsardzībai. Noguruši bijām tā, ka galvā skābekļa nebija vispār. Es gandrīz aizmetu garām. Goda vārds (smejas)!”

“Liepāja” ar rezultātu 4:3 uzvarēja ne tikai fināla septītajā spēlē, bet visā sērijā. Par septiņu maču maratonu kopumā Bruno atmiņas ir nedaudz saraustītākas. Vispirms viņam fināls asociējoties ar Liepājas pieredzējušo hokeja treneri, “Liepājas” tābrīža galvenā trenera Igora Ļebedeva asistentu Aleksandru Cicurski: “Atceros Cicuras prieku pēc uzvaras. Vēl viņam bija kaut kāda māņticība saistībā ar apaviem. Man liekas, ka viņš visā sērijā kopā ar uzvalku vilka botes (fotogrāfijas no komandas apbalvošanas to gan neapstiprina – pieredzējušajam speciālistam kājās ir lietišķajam stilam atbilstošas kurpes – A.S.). Par finālu jāslavē visi – treneri, štābs, spēlētāji. Atceros to faktu, ka mums nebija nekādas palīdzības no “Dinamo”. Visi bija savi puikas, kas spēlēja visu sezonu. Tikai es biju atgriezies no Rīgas, un viss. Ko lai saka par sēriju? Varu tikai novēlēt katram izbaudīt kaut ko tādu. Arī es pats labprāt otro un trešo reizi to pieredzētu. Es nākamajā gadā “Kurbada” sastāvā gan arī finālā aizvadīju septiņas spēles. (“Kurbads” finālā ar 4:3 pārspēja “Mogo” – A.S.)

Galvenā ir veselība

Uz liepājnieku izcīnīto Latvijas čempionu titulu gribas atskatīties ne tikai kā uz vienu spilgtu epizodi, bet kā uz Liepājas hokeja cieņas un goda atgūšanu. Jā, iepriekšējā sezonā “Liepāja” atgriezās uz virslīgas pjedestāla, ieņemot 3. vietu, taču bija arī 2013./2014. gada sezona, kurā Liepāja vispār nebija pārstāvēta Latvijas hokeja čempionāta virslīgā.

“Daudzi bijām paklīduši, bet tad atgriezāmies. Pēc tam hokejs vēlreiz panīka, čaļi vēlreiz paklīda, taču komanda atkal pacēlās pagājušajā gadā, kad Liepājas komanda daļēji sākās no jauna. Domāju, ka šogad mums bija ļoti laba komanda. Ne par kapeiku sliktāka par “Kurbadu”, “Mogo” un “Olimpu”. Čempionāts bija ļoti līdzvērtīgs. Tiešām ļoti interesanti, kas notiktu sezonas beigās.”

Liepājnieku sastāvs un sniegums kvalitātes ziņā tiešām šķita gana jaudīgs, lai tēmētu uz līdzdalību finālā un arī uzvaru tajā, lai arī lauvas regulāro sezonu pabeidza 4. vietā, nevis augstāk. “Paklupām pret “Mogo”, un tas ļoti iegrieza. Bijām vadībā, bet salaidām golus un zaudējām. Pēc tam zaudējām “Kurbadam”, bet tā vairs nebija spēle, kas varētu mainīt vietu sadalījumu.”

Šobrīd visu Latvijas iedzīvotāju galvenais uzdevums ir ievērot visus nosacījumus, lai pēc iespējas ātrāk tiktu galā ar Covid-19 draudiem. Uz to cer arī Bruno, kurš atzīst, ka ir viens no cilvēkiem, kuri pret šo epidēmiju izturas ļoti apzinīgi un nopietni.

Ja piepildīsies optimistiskais scenārijs un hokejisti varēs vairāk vai mazāk ierastajā laikā sākt gatavoties sezonai un arī pats čempionāts startēs ierastajos datumos, vai B. Zabis joprojām būs “Liepājas” spēlētājs? Viņš atbild ārkārtējai situācijai atbilstoši: “Vispirms ir jāzina, kas vispār notiks. Galvenais, lai visi būtu veseli, un tad runāsim par sporta nākotni. Pašlaik notiekošais izskatās diezgan nopietni.”