Nedēļas nogalē Slovākijā pasaules hokeja čempionāta pirmās divas cīņas aizvadīja Latvijas izlase, kurā viens no līderiem ir Liepājas hokeja audzēknis Rūdolfs Balcers. Hokejista mamma EGITA BALCERE Mātes dienā ir gandarīta, ka ne tikai viņa, bet teju visa Latvija lepojas ar viņas dēlu. Sarunā ar “Kurzemes Vārdu” Egita atklāj, ka dēls jau kopš 16 gadu vecuma ir bijis ļoti patstāvīgs, bet mērķi spēlēt NHL uzbrucējs esot izvirzījis jau astoņu gadu vecumā. 

– Ko no vecākiem prasa hokejista izaudzināšana?
– Lielākais, ko prasa, laikam ir nervu sistēma. Es vēl turos, bet manam vīram, Rūdolfa tēvam Gintam, tā ir, kā ir ar nerviem. Ir grūti sekot līdzi, skatīties. Es visas spēles vēroju ar domu, ka galvenais, lai nebūtu traumu, lai viņš nospēlē līdz galam, lai viņš netaisa šausmīgas kļūdas. Tētis atkal skatās no cita rakursa. Viņš diezgan pamatīgi…

– Tādās reizēs laikam mēdz teikt – dod iekšās.
– Jā (smejas).

– Vai jūs Rūdolfu arī slavējat?
– Laikam es viņu vairāk slavēju. Tētis parasti centās sēdināt pie zemes, lai deguns neceļas gaisā. Ja ir par ko slavēt, tad paslavējam.

– Spriežot pēc Rūdolfa intervijām Ziemeļamerikā, šķiet, ka deguna celšana gaisā viņam nav raksturīga.
– Nē. Es domāju, ka nekad vairs arī nebūs. Viņš zina, uz ko viņš iet. Viņš to mērķi bija nospraudis jau astoņu deviņu gadu vecumā. Kā nosprauda, tā taisnā ceļā uz to arī virzās. Pats ar savu darbu, ar savu enerģiju, ar savu spēku.

– Viņa ceļš līdz NHL ir bijis pacietīgs, soli pa solim. Tāda attieksme ir ieaudzināta, vai viņš pats to ir apzinājies?
– Es domāju, ka viņš pats to ir sapratis jau no paša sākuma. Vēl Liepājā viņš parasti spēlēja pie gadu vecākiem puikām. Viņš ir tas, kurš mūs atsēdina: “Pagaidiet, pagaidiet, gan jau viss būs labi, tiksim kaut kur.” Ar tādu domu viņš visu dzīvi dzīvo. Jau no 16 gadu vecuma viņš ir patstāvīgs. Uz Norvēģiju mēs aizbraucām viņa dēļ. No sākuma divus gadus bijām kopā. Tad viņš pārcēlās uz Stavangeru, kur dzīvoja viens. Tā viņš soli pa solim kāpa uz augšu.

– Un uzkāpa līdz NHL. Vai jūs atceraties viņa debijas spēli pasaules spēcīgākajā līgā?
– Debijas reizē, protams, bija stress, bija panika. Pamatīgs uztraukums. Viņš pats teica, ka debijas reizē tāda viena skriešana vien bija. Pašam bērnam jau laikam bija panika. Man personīgi pēc pirmās spēles bija bezgalīgi liela tukšuma sajūta. Es tikai pēc pāris dienām sāku saprast, kāpēc. Visu dzīvi mēs dzīvojām ar domu: “Augstāk, augstāk, augstāk.” Tas brīdis pienāca, un tu saproti, ka viss – vairāk jau nav, kur kāpt.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 13. maija numurā.

#kvards-20190513-01#