liepajniekiem.lv
Hokejistiem uzsākot sezonu pēc vasaras pauzes, septembra izskaņā E. Masaļskis bija sastopams ledus hallē. Īsi pirms treniņa portālam izdevās ar viņu aprunāties.
– Pastāstiet, kāds ir jūsu vizītes mērķis?
– Mērķis ir vienkāršs. Pirmkārt, dalīties ar savu pieredzi un zināšanām gan ar bērniem, gan vārtsargu treneri, kas te strādā ikdienā. Otrkārt, ieviest ko jaunu, kaut ko citādāku tieši vārtsargiem šeit, Liepājā.
Daudz ko savā karjerā esmu iemācījies un arī pēc tam kā treneris apguvis, tāpēc gribu to nodot tālāk. Liepāja man nav sveša pilsēta, mani uzrunāja, un tā nu esmu te atpakaļ nonācis.
– Cik ilga ir sadarbība?
– Šis būs kāds trešais gads. Cenšos atbraukt reizi mēnesī. Bet saspringtākos brīžos, kad ir, piemēram, U20 čempionāti, es netieku. Esmu piedalījies nometnēs, arī īpaši vārtsargiem organizētā.
– Nenoliedzami, jums ir ļoti liela pieredze, bet vai arvien papildināt savas zināšanas?
– Ir labi, ka es kā treneris piedalos Latvijas U20 izlasē. Mēs braucam uz pasaules čempionātiem, pārbaudes spēlēm un citur. Skatos, kā tur strādā treneri, kādas viņiem ir idejas utt. Un tāpat nekur nav zudusi interneta vide, arī tur var pasmelties ko jaunu.
Tā kā man ar Mārtiņu Cipuli un Jāni Zīli ir sava hokeja skola “Baltijas vilki”, tur es testēju jauninājumus. Daudzas idejas, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, jau karjeru noslēdzot, pašam ir atnākušas.
Kad sāku trenēt un mācīt, pats vairāk tajā visā iedziļinājos, sapratu, kas der un kas ne. Bet tajā pašā laikā ne visiem vārtsargiem visas lietas der vienādi.
Mācīšanās process man pašam ir nebeidzams, jo spēle mainās pati par sevi.
Ja paskatos, kā es pats spēlēju pirms 20 gadiem, man liekas – ārprāts, ko es tur darīju –, ja ņemu vērā, pēc kādām metodēm es mācu tagad.
Spēle mainās no gada uz gadu, tendences mainās, līdz ar to jāiet līdzi. Kaut ko jaunu paņem, aizstāj veco.
Bet ir pamatlietas, kas nemainīsies nekad. Vienmēr esmu teicis, ka vārtsargam pats svarīgākais ir slidošana, kāju ātrums. Pārējais nāk ar laiku, ar treniņu.
– Ar kāda vecuma Liepājas vārtsargiem jūs strādājat?
– Visu vecumu. No pašiem mazākajiem līdz pašiem lielākajiem.
– Kāds ir jūsu vērtējums par censoņiem?
– Labs. Ir tiešām prieks redzēt, ka notiek progress. Toms (Toms Konrāds – aut. piez.), kas šeit ir vārtsargu treneris, dara labu darbu.
Tā kā man sanāk braukt reizi mēnesī, redzu, ka vārtsargi paliek arvien labāki. Visi progresē. Kā gan citādi.
Darbiņš, ko izdara uz ledus, nekur nepazūd, agrāk vai vēlāk realizējas paša labā.
– Kā jūs pavadāt laiku Liepājā? Mums zināms, ka spēlējāt šautriņu turnīrā.
– Jā, uzspēlēju (smaida). Es dzīvoju tepat pāri sliedēm, vakariņoju lejā “Bruno” bārā. Sākās turnīrs, un cilvēki mani pierunāja. Īstenībā bija ļoti interesanti, un ļoti labi pavadīju vakaru. Bet tā es daudz neko…
Aizeju vakarā iedzert kādu alu, pastaigājos. Man patīk aiziet līdz jūrai, līdz estrādei, noiet garām vietai, kur es četrus gadus dzīvoju. Izdodas atsaukt kaut kādas pozitīvas atmiņas.
Man ir tiešām prieks par pilsētu, kā tā ir mainījusies.
Kad uz šejieni atbraucu 1998. gadā, te bija šausmas. Pilsēta bija nesakārtota, netīra… Tagad ir prieks pastaigāties, visur smuki sakopts.
– Paslavējiet arī hokeja nozari Liepājā.
– Te viss iet pareizā virzienā. To es tiešām varu apgalvot. Liepājai ir paveicies ar to, kas šeit ir. Manuprāt, infrastruktūra ir labākā Latvijā, kāda vien ir iespējama tieši hokejam. Noteikti arī citiem sporta veidiem palīdz manēža un viss pārējais, kas te ir sabūvēts.
Es vēl šodien, ienākot hallē, nodomāju – šī taču ir vecākā halle Latvijā. Bet galīgi tā neizskatās. Prieks, ka te uztur kārtību, tehniski viss strādā un viss ir labi. Ir halles, kuras ir tiešām jau padzīvojušas. Šeit tādas sajūtas nav. Inventāra ir ļoti daudz, un treneri, manuprāt, strādā ar lielu azartu.
Protams, es gribētu, lai Liepājā būtu sava meistarkomanda,
lai būtu bērniem un jauniešiem, uz ko paskatīties. Tas ir vajadzīgs, bez tā ir grūti. Jaunajiem hokejistiem ir vajadzīgi paraugi, piemēri.
Noteikti Liepājā vajag atgūt to, ka šeit hokejs ir augstā līmenī. Vismaz Latvijas līmenī.
– Vai tiešām, lai bērns izaugtu par izcilu hokejistu, viņam ir jādodas prom no Latvijas?
– Es neteiktu, ka obligāti ir jābrauc prom. Manā uztverē, vajadzētu veidot tādus kā reģionālus centrus. Par Rīgu ir skaidrs, tur vienmēr būs vairāk hokejistu, jo skolu ir vairāk. Bet tajā pašā laikā Liepājā varētu būt Kurzemes centrs, tad ir vēl Daugavpils, Valmiera. Šādas skolas vajag attīstīt…
Liepāja jau to dara ar savu piemēru. Uz šejieni brauc no Valmieras, Ogres un citām vietām. Šeit paliek, dzīvo, tiek nodrošināta skola, treniņi. Mums bija tieši tāpat, atbraucot 18 gadu vecumā, – dzīvojām bāzē, tagad laikam saucas dienesta viesnīca.
Ir skaidrs, ka katrā Latvijas pilsētā diez vai var izveidot ļoti spēcīgus hokeja centrus.
Manuprāt, te, Liepājā, vairāk domā par hokeju, tādēļ Kurzemes centrs būtu jāveido šeit.
Te ir labāka infrastruktūra nekā jebkur citur, kur aizbrauksiet. Te viss ir pieejams. Tādēļ neredzu jēgu braukt meklēt laimi kaut kur citur.
Jā, kaut kādā konkrētā vecumā varbūt, jo Latvijā nav tik augsts līmenis ne virslīgai, ne JAHL/1. līgai. Ja tiec pāri šim līmenim, tad ir jābrauc prom. Taču talantīgie bērni tiek pamanīti arī reģionos. Man tā vismaz šķiet.
Skaidrs, ka visi grib uz Rīgu, grib uz tā saucamo specklasi. Bet, manuprāt, te ir tikpat labas iespējas.
– Bet līdz kaut kādai robežai.
– Jā, diemžēl. Jo mums pēc tam līmenis neatbilst nekam nopietnam. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, tad tev visu laiku ir jāiet uz augšu.
– Jūsu dēls arī spēlēja ārpus Latvijas.
– Jā, gājām šo ceļu. Trīs gadus viņš pavadīja Zviedrijā, jo Rīgā nekur netika specklasēs utt. Tagad viņam ir 18 gadi, sapratis, ka nekļūs par profesionālu sportistu, nekādu lielo naudu dzīvē nepelnīs, un jau laikus met to lietu malā.
Dēls aizbrauca 15 gadu vecumā. Mani aizsūtīja prom 11 gados. Tā ka ir dažādi. Un ir, kam ārzemes palīdz.
Tajā pašā laikā – ja tu esi noderīgs te, spēlē labā līmenī, var jau arī nekur nebraukt. Bet pienāk brīdis, tie paši 16 gadi, un, iespējams, ir jābrauc, jo citur tev var piedāvāt vairāk. Domāju, tieši perspektīvas ziņā.
Izaug līdz juniora vecumam, bet ko tālāk? Te jau nav, ko darīt.
– Dēla lēmums aiziet ir drosmīgs.
– Tas ir moments, kad gan vecākiem, gan arī pašam jaunietim ir jāsaprot – tu ej līdz galam vai tomēr šaubies un labāk ej mācīties, nekā sāc to darīt 23 gadu vecumā.
– Ko jūs teiktu tiem vecākiem, kas savu četrgadnieku, piecgadnieku palaiž hokejā ar lielām cerībām, iegulda daudz naudas, lai tikai viņš izaugtu par čempionu?
– Lai cilvēki padomā, cik bērnu procentuāli vispār tiek līdz līmenim, kad viņi vēlāk var savu dzīvi nodrošināt ar hokeju. Tas varbūt ir viens procents. Tas noteikti nav pareizi.
Vecākiem ir jānodrošina bērnam iespēja spēlēt hokeju, ja viņš šo spēli mīl, grib spēlēt. Vecākiem ir jāpalīdz to darīt.
Un ar varu nevajag, un nevajag no desmitgadīga bērna spiest ārā topošo NHL zvaigzni,
jo 10 gados neviens nekļūst par superzvaigzni.
– Vai atzīstat, ka sadarbība ar vecākiem ir sarežģīta?
– Jā, ļoti, jo viņi savos bērnos neredz defektus. Tā ir lieta, ko es pats kā vecāks arī neredzu savos bērnos.
Mums liekas, ka viņi ir labāki, piemēram, kā hokejisti. Un tā ir lielākā problēma – vecākiem stāsti, saki, ka objektīva iemesla dēļ bērns netiek sastāvā. Bet vecākiem vienmēr liksies, ka tur kaut kas ir speciāli, ka treneris ir uzēdies vai vēl kaut kas. Tā diemžēl ir, ka komunikācija ar vecākiem nav vienkārša.
Tiešām ļoti daudzi uzskata, ka bērns ir kā individuālā sportā – tikai komandā. Un viņam ir jābūt ārpus visiem pārējiem, pret viņu vajag kā citādi izturēties. Bet tā jau gluži nav.
Hokeja burvība ir tajā, ka caur to jaunieši ļoti labi sagatavojas dzīvei.
Te ir pilnībā viss kopā – gan komunikācija, gan darbs kolektīvā, gan attiecības, gan fiziska attīstība. Pat nekļūstot par hokejistiem, manuprāt, bērni diezgan labi tiek sagatavoti dzīvei.
Tie bērni, kas nenodarbojas ne ar vienu sporta veidu, diemžēl ir tizli. Sporta stundas skolā viņiem neko nedod.
– Vai hokejs ir dārgs sporta veids?
– Reģionos un ārpus Rīgas spēlēt hokeju nav dārgi. Rīgā maksa ir 300 eiro mēnesī, bet šeit – 65 eiro, turklāt vēl tiek palīdzēts ar ekipējumu. Arī Rīgā cenšas palīdzēt ar ekipējumu iesācējiem.
Mēs savā skolā mēģinām nodrošināt ar nepieciešamajām lietām, lai iesāktu, jo nav jēgas doties uz veikalu un nopirkt visu savam piecus gadus vecajam bērnam, bet pēc nedēļas viņš var pateikt, ka nē, man šis sports nepatīk.
Tāpēc vajag mēģināt ar rotaļu uzzināt, vai bērnam vispār interesē…
– Ko jūs darāt tagad, kad vairs neesat spēlētājs?
– Man ir ļoti daudz darba. Hokeja skolā “Baltijas vilki” daudz laika pavadu gan uz ledus, gan arī risinot organizatoriskos jautājumus. Vēl strādāju par hokeja komentētāju TV3.
Ar sievu mums ir ģimenes bizness – fitnesa centrs Ikšķilē. Tad braucu uz Liepāju. Vēl man ir darbiņš Latvijas U20 izlasē. Ir jādara viss kaut kas.
– Prieks, ka esat atradis vietu dzīvē. Bieži dzirdēts, ka, sportistam beidzot karjeru, iestājas krīze, nav nojausmas, ko darīt tālāk.
– Es laikam par to jau laikus sāku domāt. Kamēr vēl spēlēju hokeju, atsāku mācīties, pabeidzu maģistrus tieši par hokeja tēmu, izmācījos par galveno treneri. No hokeja jau tālu nekur neaizgāju.
Bija mēģinājumi darīt kaut ko citās sfērās. Guvu mācību, ka nevajag un ir jādara tas, ko tu proti.
Vai tā ir komentēšana vai trenēšana, vai vēl kas tamlīdzīgs. Tas ir tas, kas man patīk. Atnāku uz halli un jūtos kā mājās.
– Kādēļ vecāki jūs aizveda uz hokeju?
– Mani neviens neaudzināja kā zvaigzni. Nebija nekādu papildu treniņu, nekā tamlīdzīga. Tajā laikā arī bija grūtāk ko papildus dabūt. Un konkurence bija milzīga.
Mani aizveda uz hokeju, jo laikam kaut kas man tur sanāca. Bija aukstas ziemas, un visi spēlējām pagalmā hoķi.
Pašā sākumā gāju gan uz futbolu, gan hokeju. Man labāk patika hokejs, un es paliku tur. Man bija pieci gadi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
