Andris Sudmalis
"Kurzemes Vārds"
– Liepāja nav ģeogrāfiski tālākā vieta no Rīgas, kur esi strādājis vai spēlējis, tomēr tā ir no Rīgas tālākā tava darbavieta Latvijā. Cik neierasti bija nokļūt šeit?
– Nekad nebiju domājis, ka tā notiks. Iepriekš gadu strādāju Taškentā, kur bija smaga situācija saistībā ar kovidu, un sezona izpalika. Bija forši pabūt pusgadu mājās, tad uz divarpus nedēļām aizbraucu pie saviem puikām, kuri spēlē Šveicē. Tad man piezvanīja Mihails Vasiļonoks, kurš sacīja, ka Liepājas kluba vadītāji vēlas satikties un aprunāties. Vienojāmies par tikšanos pēc manas atgriešanās no Šveices.
Godīgi sakot, biju pārsteigts, kad Oskars Mors man piedāvāja pārņemt “Liepāju”.
Sacīju, ka neesmu trenējis gadus četrus, bet Oskars teica: “Ja cilvēks vienreiz ir iemācījies braukt ar riteni, tas ir uz visu mūžu.”
Palūdzu iespēju dažas dienas padomāt, apskatījos “Liepājas” spēli pret “Prizmu” un piekritu.
Biju pieradis visu laiku kaut ko aktīvi darīt, darboties, bet tad no marta līdz oktobrim biju nosēdējis bez darba. Man bija noruna ar tadžikiem, ka braukšu atpakaļ, kad situācija normalizēsies. Arī tagad mani aicina, bet visu laiku braukšana atliekas, jo situācija ir neskaidra. Kaimiņvalstī Kazahstānā saslimstības rādītāji pieaug, un tad tie aug arī Tadžikistānā.
Ar “Liepāju” ātri vienojāmies. Ir interesanti pastrādāt Latvijas čempionātā. Varu pilnībā piekrist Artim Ābolam, kurš saka, ka Latvijā nav nekas atšķirīgi no “Dinamo”, tikai spēlētāju meistarības līmenis ir stipri zemāks. Mazliet arī jāpielāgojas tam, ka daļa spēlētāju nav simtprocentīgi profesionāļi, jo paralēli hokejam strādā. Tā ir pusprofesionāla komanda, un arī pārējās Latvijas komandās daudzi strādā vai mācās.
Treniņi notiek vakaros pēc darba, un bieži var redzēt, ka džeki treniņos ir saguruši. Kad spēlēju Somijas pirmajā līgā, divi puikas strādāja celtniecībā – stiepa ķieģeļus un betona spaiņus. Nāca uz treniņiem galīgi beigti.
Augstākajās līgās to varbūt ir grūti apvienot, bet zemākajās līgās Eiropā tā ir normāla prakse. Šveicē viens mans komandas biedrs saņēma diezgan normālu naudu par spēlēšanu. Kad es prasīju, kāpēc viņš papildus arī strādā, viņš teica, ka pareizi būtu jājautā, kāpēc viņš paralēli arī spēlē hokeju. Un pats atbildēja: “Spēlēju tāpēc, ka man neslikti sanāk, bet hokejā nopelnīto naudu ieguldu savā biznesā, ko ceru attīstīt.”
– Vai arī tu kādreiz esi spēlējis pusprofesionālā režīmā?
– Jā, Somijā “KooKoo” komandā trešajā divīzijā. Kouvolas pilsētiņa ir maza un ļoti smuka, bet šo komandu sponsorēja vietējā tipogrāfija, kas drukāja arī erotiskos žurnālus, ko sūtīja uz Sanktpēterburgu. Man piedāvāja papildu darbu – pie konveijera kraut žurnālu pakas lielās kastēs. Par četru piecu stundu darbu trīsreiz nedēļā saņēmu papildu samaksu pie algas. Darbinieki drīkstēja paņemt pa vienam eksemplāram no sadrukātā materiāla – TV programmas un arī dažādus žurnālus, tai skaitā erotiskos.
Katru reizi pēc savas maiņas tipogrāfijā komandas ģērbtuvē visi čaļi sēž un pēta tos erotiskos žurnālus. Ienāk treneris, ierauga un bļauj: “Ā, Norki, atkal tu biji darbā!”
– Somijā tu 1994. gadā ieguvi savu pirmo leģionāra pieredzi. Kā nokļuvi šajā valstī?
– Man toreiz jau bija kādi 25 gadi. Jau draudzējos ar Hari Vītoliņu, kurš spēlēja Šveicē vai Amerikā, un viņam bija savs aģents. Palūdzu, vai viņš var man kaut ko sameklēt. Hara aģents mani atdeva vienam somu aģentam, ar kuru tikāmies Tallinā. Man galvenais bija aizbraukt, vienalga kur. Tolaik Latvijā bija komandas “Stars” un “Pārdaugava”, bet tur viss juka un bruka. Somu piedāvājums nebija liels, taču vienalga labāks par to, ko saņēmu Rīgā. Domāju, ka man nav ko zaudēt, jāmēģina sevi parādīt un varbūt mani pamanīs kāds Somijas augstākās līgas klubs.
Nospēlēju diezgan labi, bet pēc sezonas kopā ar Latvijas izlasi Bratislavā cīnījāmies par iekļūšanu pasaules čempionāta A grupā. Slovāki finālā ne bez tiesnešu palīdzības mūs apspēlēja. Pēc tā turnīra pārcēlos uz Litvinovas klubu Čehijā. Vēlāk kluba menedžeris Ivans Glinka pastāstīja, ka klubs meklēja aizsargu un viņš kopā ar komandas priekšnieku un diviem treneriem aizbrauca uz mūsu izlases spēli. Katrs no četrotnes apsēdās halles dažādās vietās – pa vienam gala un pa vienam sānu sektoros. Spēles laikā katrs savos pierakstos atzīmēja numurus tiem spēlētājiem, kuri viņiem patika. Pēc spēles bārā pie alus kausa visi salika savas pierakstu lapiņas uz galda, un visiem četriem izrādījās atzīmēts mans 4. numurs.
Viņi saprata, ka nav daudz ko spriest, un devās runāt ar izlases konsultantu Vladimiru Jurzinovu, bet nedēļas laikā mans aģents ar čehiem vienojās par līgumu.
– Tolaik spēlēšana Latvijas izlasē daudziem kļuva par iespēju nokļūt ārzemju klubos, vai ne?
– Jā. Padomju Savienība izjuka, bet Latvijas hokeju neviens nezināja. Ja kāds bija uzspēlējis Amerikā vai Krievijas izlasē, tad tos zināja, bet citiem vienīgā iespēja bija izlases sastāvā sevi parādīt un kaut kur tikt.
Tagad? It kā jā, bet tajā pašā laikā arī nē. Esmu runājis ar aģentiem, kuri saka, ka tagad ļoti maz cilvēku brauc skatīties Latvijas izlasi un meklēt spēlētājus. Vairāk skatās šo spēlētāju sniegumu kluba rindās. Izlasē aģenti būtībā redz vienu vai divas spēles, bet vienu vai divas spēles hokejists var nospēlēt gan labi, gan slikti, un tā nav nekāda mēraukla.
– Cik lielas bija algas Latvijas klubos deviņdesmitajos gados?
– Toreiz maksāja 300–500 dolārus. Tajā laikā tā bija ļoti normāla alga. Man šķiet, ka tas bija 1989. gads, kad aizbraucām uz turneju Amerikā. Es atvedu mājās trīs videomagnetofonus, televizoru, vēl kaut kādu magnetofonu. Tehniku pārdevu un nopirku Jūrmalā dzīvokli par 15–20 tūkstošiem rubļu.
Drusku man pietrūka, bet sieva aizņēmās piecus tūkstošus no sava krusttēva, kurš audzēja puķes un tirgoja tās Krievijā. Viņam patika, ka nauda ir kārtīga. Kad aizdeva naudu, tad visas banknotes, šķiet, 500 rubļu naudaszīmes, bija izgludinātas un saliktas smukās paciņās.