Kā vēsta senais sakāmvārds – trīs lietas ir labas lietas. Daniels Rašmanis šajā klasē startē jau trešo gadu, un beidzot viņam izdevies gūt uzvaru. “Vēl biju braucis ziemas sprintos, bet tieši autokrosā piedalos trešo sezonu, šis ir pirmais gads, kad braucu visos posmos. Iepriekš izbraucu tikai tajos, kas ir tuvāk mājām. Pērn braucu divos posmos un abos sanāca avarēt,” atklāj priekulnieks.

Tas, ka punkti vākti visos sezonas etapos, arī bijis viens no faktoriem, kas ļāvis uzvarēt. “Braucām visos posmos un to darījām stabili, vienmēr līdz galam. Visgrūtāk gāja “Brenguļu” trasē, mums bija nelielas problēmas ar tehniku, knapi tikām finālā, un tur arī mašīna saplīsa, bet savus punktiņus savācām,” stāsta jaunais čempions.

Viņš neslēpj, ka pēc titula izcīnīšanas ir labi padarīta darba sajūta. “Viegli nebija. Konkurence diezgan sīva, un pirmajam desmitniekam arī apmēram vienādi gāja visu laiku. Kaut kur man varbūt palīdzēja arī veiksmes faktors, bet visvairāk – koncentrēšanās un stabilitāte,” skaidro D. Rašmanis.

“Ja pirms brauciena vēl esmu nervozs, iekāpju mašīnā un pēc starta uzreiz nomierinos, koncentrējos – palieku tikai es un trase,” viņš piebilst.

Septiņpadsmit gadu vecais sportists vēl nav drošs par tuvākajiem nākotnes plāniem, bet, “ja iesim tālāk, tā būs “Pro” klase un vēl tālāk arī Latvijas čempionāts. Sākumā tur vajadzētu vispār izbraukt, paskatīties, iejusties, bet pēc tam jau var mērķēt uz augstākiem pakāpieniem. Tas ir katra autosportista mērķis,” norāda priekulnieks.

Jau pieminētais sakāmvārds par trim labām lietām attiecināms arī uz grobiņnieku Aivaru Galbāliņu, kurš kļuvis par vienīgo trīskārtējo Krosa komisijas kausa ieguvēju, turklāt viņš uzvaras laurus plūcis divus gadus pēc kārtas – arī tas nevienam līdz šim nebija izdevies.

Ar autokrosu sportists nodarbojas jau četrpadsmit gadus, bet, kā pats saka, braukšana viņam ir gēnos. “Jau no mazotnes esmu braucis. Tēvs sastellēja kādu motoru un iedeva pa sētu pabraukāt. Protams, tas notika tikai pirmajā, otrajā ātrumā, bet auto mīlestība man ir iemācīta, patīk tā lieta un arī padodas,” viņš stāsta.

Ceļš uz uzvaru šā gada kopvērtējumā grobiņniekam bija spraigs un sarežģīts. Vēl pēdējā posmā A. Galbāliņš no līdera atpalika par septiņiem punktiem, tomēr rezultātu veido ne vien braucējs pats, bet visa komanda.

“Viņam nepaveicās ar tehniku, bija problēma ar pusasi. Viņi pareizo detaļu nebija paņēmuši līdzi, tādēļ nemaz netika līdz finālam. Viņš it kā izbrauca uz startu, iesāka kustību, bet tur arī izbeidzās mašīna. Līdz ar to man jau bija mazliet mierīgāks prāts, bet sapratu, ka uz pēdām seko kopvērtējuma 3. vietā esošais braucējs, kas bija vien divus punktus aiz manis.

Likās, braucu pietiekami ātri, bet oponents vienalga tika man priekšā. Neatstājos, sēdēju astē līdz beigām, bet viņš nobrauca bez kļūdām, un tādējādi mums bija vienāds punktu skaits,” stāsta trīskārtējais čempions.

Šādā gadījumā kopvērtējumā priekšroka tiek dota braucējiem, kuriem individuāli labāki atsevišķu braucienu rezultāti, un, tā kā grobiņnieks sezonas ievada posmā finišēja pirmajā vietā, kamēr pretiniekam šāda sasnieguma šogad nebija, A. Galbāliņš triumfēja.

“Mērķtiecīgi gājām uz pirmo vietu. Liels prieks, ka tas izdevās. Esmu gandarīts, ka ar uzvaru varu atlīdzināt visiem, kas atbalstīja, palīdzēja un sekoja līdzi. Uzvarējām caur adatas aci, laikam zvaigznes, veiksme un mājas trase mums nospēlēja par labu,” saka grobiņnieks.

Viņš kā vienu no būtiskākajiem panākuma faktoriem izcēla tieši komandas darbu. “Mašīna uz visiem posmiem bija sagatavota, ja ne perfekti, tad ļoti tuvu tam, par to liels paldies mehāniķiem un tēvam.”