Liepājnieku ekipāžai – Mārtiņam Seskam un Renāram Francim – Eiropas rallija čempionāta (ERČ) pirmais posms, kas notika Azoru salās, bija dubults pārbaudījums – pirmās sacīkstes ”Opel Motorsport” rūpnīcas komandas sastāvā un pirmie ātrumposmi ar ”Opel” markas spēkratu. Tehniskas ķibeles traucēja rādīt labāku sniegumu, tādēļ Mārtiņš atzīst, ka bija gan ieguvumi – jauna pieredze, gan mazliet vilšanās.

Pārnesumkārba – darvas karote

”LMT Autosporta Akadēmijas” ekipāža – Mārtiņš ar pārinieku – rallijā Azoru salās izcīnīja trešo vietu ”Junior U27” klasē. ”Pirmās divas dienas sākām kā līderi, taču otrās dienas beigās ātrumposmā pārsitu riteni, kas atmeta uz 2.vietu. Un pēdējā ātrumposmā mūs piemeklēja ātrumkārbas defekts – pazuda pirmie divi ātrumi,” stāsta rallists: ”Rallijs ir ar lieliem kāpumiem un tik šaurs, ka bez pirmā un otrā ātruma tur nav, ko darīt.”

Tehnisko ķibeļu dēļ ekipāža ”knapi tika līdz finišam, bet ar to pietika trešajai vietai”. Autosportists atzīst, ka galvenais bija tikt līdz finišam: ”Braucot rūpnīcas komandā, man nav jādomā, kas ar kārbu pēc tam notiks. Visticamāk, tagad tā jau Vācijā mētājas konteinerā. Man ir jādara maksimālais, lai tiktu līdz finišam. Un tā kā no padsmit priekšas piedziņas mašīnām bija palikušas tikai piecas, kaut piektie finišējot, mēs saņemam punktus, kas svarīgi gala rezultātam.”

”Rallijs bija grūts un sarežģīts,” viņš atzīst: ”Bet kopumā rezultāts ir gana labs un komanda ir apmierināta. Nebija gaidījuši, ka mēs jau pirmajā rallijā spēsim uzrādīt tādu rezultātu. Taču mēs esam daudz strādājuši, līdz ar ko rezultātam bija jābūt. Iespējams, ja iepriekš būtu vairāk braukts tieši ar šo mašīnu, varbūt rezultāti būtu vēl labāki.”

Jautāts, vai pats ir apmierināts ar savu sniegumu, Mārtiņš ir atklāts: ”Problēmas ar ātrumkārbu, protams, pabojāja gandarījumu. Esmu pat nedaudz bēdīgs, jo nespēju izbaudīt to, ko esam sasnieguši. Bijām noskaņojušies, ka esam otrie. Portugālim, kurš ir vietējais, līdzi skriet nebija gudri, jo viena no mūsu komandas mašīnām jau avarēja.” Viņš piekrīt, ka tehniskās ķibeles šoreiz lielos vilcienos bija darvas karote medus mucā.

Pie pārmaiņām vēl jāpierod

Mārtiņam ar pārinieku ne vien jāspēj iekļauties komandā, bet jāpierod arī pie jaunā auto – ”Opel Adam”, kurā viņi ar Renāru pārsēdās no ”Peugeot”.

Jautāts, kā veicas ar pielāgošanos jaunajiem apstākļiem, autosportists klāsta: ”Pat esmu pārsteigts, bet mašīnas maiņa notika ļoti vienkārši. Pamatlietas nemainās, jo sporta automašīnas būvētas pēc viena principa, pēc vieniem tehniskajiem rallija noteikumiem. Jā, mašīnas mazliet atšķiras ar izskatu, ar bāzes garumu, platumu, bet ātrumkārbas ir vienādas, dzinēja parametri daudz maz vienādi. Jāpierod tikai pie sīkumiem.”

”Taču sīkās nianses autosportā spēlē lielu lomu,” viņš turpina: ”Un pie tām pieslīpēties var, tikai daudz braucot. Pie tā nelielā apjoma, cik mums atļauts braukt ar rūpnīcas mašīnām, jāpaiet vismaz sezonai, lai es nākamajā gadā varētu tiešām cīnīties par visaugstākajām pozīcijām. Pirmais gads ir pieslīpēšanās gads.”

Taujāts, kura no sacīkšu mašīnām viņam pašam labāk iet pie sirds, Mārtiņš skaidro: ”Domāju, ka viss atkarīgs no tā, cik pieradis esi pie auto. Un tajā, cik komanda mašīnu labi spēj sagatavot un saregulēt. Jo tas ir komandas darbs. Mašīna jāizjūt, ar to jāsadraudzējas. Tā kā ar ”Peugeot” biju nobraucis jau divus ar pusi gadus un aptuveni 3000 ātrumposmu kilometrus, mašīnu pazinu. Ik mirkli zināju, uz ko mašīna spējīga. Šobrīd problēma ir tā, ka ar ”Opel” esmu nobraucis tikai 300 ātrumposmu kilometrus. Tādēļ šī sezona pa lielam būs laiks, lai sadraudzētos ar mašīnu, ar komandu. Bet jānobrauc stabili, lai līgums tiktu pagarināts uz nākamo gadu.”

Atbildībai gatavs

Kā tas ir – būt ”Opel” komandā? ”Atbildība ir daudz lielāka, jo tā ir lielākā simtprocentīgā rūpnīcas komanda Eiropas čempionātā, mēs esam tikai divi rūpnīcas piloti visā čempionātā,” tā Mārtiņš: ”Otrs ir komandas biedrs no Zviedrijas. Un arī uzmanība un atbildība komandai, kas ir trīskārtēji Eiropas čempioni pēc kārtas pēdējos gados, ir liela.”

Vai Mārtiņš ir gatavs šādai atbildībai? ”Domāju, ka esmu,” viņš teic: ”Domāju, ka mēs nebūtu komandā, ja nebūtu tam gatavi. Gan treneris, gan komanda redzēja, ka mēs to varam. Komandas neņem braucējus, kas tam nav gatavi.”

Mārtiņš tikai nesen sasniedza 18 gadu vecumu un atzīst, ka ir apmierināts ar savā vecumā paveikto: ”Daudzi Eiropā nesaprot, kā 18 gados varu tā braukt. Kad saku, ka Latvijā pa slēgtu trasi braucu no 14 gadu vecuma, netic.”

Mārtiņš braukt ar auto iemācījies astoņu gadu vecumā: ”Braucu ar tēva ”Subaru” pa ziemas trasēm. Skatījos starp paneli un stūri.”

Nākotni saista ar lielo autosportu

Mārtiņš piekrīt, ka iet tēva pēdās: ”Šobrīd tā izskatās. Jau kāpjam soli augstāk. Tēvs caur mani to visu izdzīvo vēlreiz. Darām visu maksimālo, ko varam izdarīt, lai pēc pāris gadiem nokļūtu pasaules elitē.”

”Es vienmēr esmu bijis autosporta virtuvē,” puisis atklāti stāsta: ”Un nekas cits mani tā pa īstam nekad nav aizrāvis. Tas likās normāli: es gribu braukt. Tēvs brauca, vectēvs brauca… Esmu pamēģinājis gan florbolu, gan hokeju un basketbolu. Varu uzspēlēt, tas ir interesanti, bet man nekad nav bijis mērķis būt spēlētājam. Es gribu sēsties pie stūres un braukt.”

Gados jaunais autosportists atzīst, ka savu nākotni saista tieši ar autosportu: ”Jā, mans mērķis ir nokļūt pasaules rallija čempionātā.” Jāpiebilst, ka Mārtiņš, kurš šovasar jūnijā absolvēs vidusskolu, apzinās, ka sava mērķa dēļ viņam nāksies kaut ko ziedot. Proti, studijas klātienē apvienot ar profesionālo autosportu nevarēs, tādēļ nāksies studēt neklātienē.