Anna Konrāde
– Kā jūs nonācāt tenisā?
– Vecāki mani sešu gadu vecumā aizveda Liepājas Jūrmalas parkā uz treniņu. Iepriekš apmeklēju mākslas vingrošanu, bet šis sporta veids man negāja pie sirds. Vecāki vēlējās redzēt mani sportā, tāpēc meklēja alternatīvu. Tā es nonācu tenisā.
Jā, es atzīstu, sākumā man nesanāca. Bet man ļoti patika!
Varu atzīties, ka treniņus apmeklēju tusiņa pēc.
Tur man bija draugi, un patika arī pati spēle. Tā līdz desmit gadu vecumam es izklaidējos. Biju vienīgā krievu-ukraiņu meitene, valodas zināšanas man bija vājas, tāpēc stāsts par tehniku vai taktiku tur noteikti nebija. Pēc tam redzot, darot sapratu, ka man tīri labi sanāk.
Ap 12 gadiem sākās manas sportiskās gaitas. Tajā laikā vēl bijām PSRS sastāvā, un starptautiskos turnīros bija tikai variants cīnīties par pirmajām vietām, lai tevi vispār kāds pamanītu uz tik lielas valsts fona.
Man bija iespēja izdzīvot ļoti piesātinātu sportistes dzīvi. Vienmēr bija jāaiziet uz cīņu par medaļām, jo nevienam provinces spēlētāji nebija aktuāli. Vēlāk saskāros ar mentālajām problēmām.
Tagad treneri ir kompetentāki, izglītotāki. Tolaik treneris to asociēja ar pārejas vecumu. Es vairs nespēju parādīt rezultātu – treniņos man viss izdevās, bet spēles laukumā es vairs nespēju cīnīties. Arī paši nezinājām, kā to risināt, tagad ir sporta psihologi. Noteikti būtu iespēja ar to tikt galā.
17 gados pieņēmu lēmumu pārtraukt profesionālo sportu. Kas to lai zina, kur es tagad būtu, ja tā nebūtu noticis. Tagad arī bērniem sportā ir mentālas problēmas, taču šobrīd tas viss liekas atrisināms.
– Kā ir mainījušās bērnu un treneru attiecības?
– Agrāk bija daudz stingrākas. Tagad kaut kā visi kļuvuši draudzīgāki. Bērniem treneris ir uzticības persona, draugs, ģimenes loceklis. Agrāk tā noteikti nebija.
– Vai vienmēr zinājāt, ka vēlaties kļūt par treneri?
– Noteikti nē. Kad aizgāju no tenisa, tad tas bija kā ar “nazi nogriezts”. Aizgāju, neko nepaskaidrojot treneriem un vadībai. Pabeidzu skolu un sāku strādāt uzņēmumā “Lattelecom”, kur man viss ļoti labi izdevās un pat patika.
Pēc laika mani uzrunāja tenisa skolas direktors ar jautājumu: “Olga, nu, cik ilgi?”
Bet man bija ļoti labi apstākļi un ilgstoši nevēlējos pievērsties šai tēmai. Pagāja laiks, piekritu pamēģināt. Un labi, ka tā. Es ļoti ātri sapratu, ka man ir spējas iemācīt. Ka spēju ieraudzīt un izlabot kļūdas.
Protams, daudz mācījos, paralēli savienoju ar savu pieredzi. Alga nebija liela, bet man pietika. Laikam esmu no sievietēm, kam daudz nevajag. Ar laiku man piedāvāja darbu Rīgā un ārzemēs, bet man patika dzīve Liepājā. Paralēli stīgoju raketes, trenēju papildus.
– Teniss sabiedrībā tiek uzskatīts par dārgu sporta veidu, taču Liepājā mēneša maksa ir samērā zema. Vai ar to pietiek?
– Vecāki šobrīd ir ļoti aktivizējušies ar individuālajiem treniņiem, kas, protams, nodrošina arī pašus trenerus, taču, ja man prasa, vai sporta skolā var iemācīties labi spēlēt tenisu, es teiktu, ka jā.
Es, protams, varu pateikt, ka nepietiek, jo Ministru kabineta noteikumi pret tenisu ir visai nežēlīgi, jo tas gluži nav tas pats, kas futbols (vai cits sporta veids), kad uz laukuma var vienlaicīgi atrasties 11 bērni un process notiek kvalitatīvi.
Mums 11 bērni vienlaicīgi ir ”pulciņš”.
Valstij ir svarīgi redzēt lielu bērnu skaitu. Bet ar visu to mani audzēkņi vienmēr ir bijuši Latvijas čempioni, un tas ir pierādījums, ka tomēr ir iespējams sagatavoties.
– Kā mainījušies bērni laika gaitā?
– Bērni ir pavisam citādi. Viņi vairs neskrien pa sētām, maz laika pavada savā nodabā, esot ārā. Līdz ar to zūd pamatprasmes. Arī vecākiem nav tik daudz laika, lai sagatavotu bērnu treniņu gaitām.
Teniss ir tehnisks sporta veids un, ja nav pamatprasmes, tad iemācīt, lai būtu “smuki”, ir teju neiespējami.
Kad jutu, ka bērniem nepietiek, izveidoju paralēli grupu ārpus sporta skolas treniņiem, kur varam papildus strādāt pie lietām, kurām pēc mācību plāna pievērsties vairs nevaram. Strādājam pa trīs četriem bērniem grupā. Vecākiem tas nav tik dārgi, arī bērnam mentāli ir vieglāk – individuāls treniņš ir darbs, un tad es vaicāju vecākiem: “Vai jūs piecu gadu vecumā vēlētos iet uz darbu?” Protams, ka ne.
Ap 12 gadu vecumu, kad var sākt just, ka izdodas, tad ir vērts ieguldīties un strādāt viens pret vienu ar treneri, lai labotu nianses.
Pēc pieredzes varu teikt, ka sacensībās nav starpības starp bērnu, kas iet uz individuālajiem un maksā teju tūkstoti eiro mēnesī, un maniem bērniem, kas trenējas grupā. Varu apgalvot, ka mani audzēkņi uz spēlēm iet ar prieku, kas ir ļoti svarīgi. Tam būtu jābūt visa pamatā. Nevis darba attieksme jau mazā vecumā – tad 12 gados viss apnīk un vairs nekas nesanāk. Darbs grupā arī veicina konkurenci. Bet nevar noliegt, finanses ir liels aspekts.
– Jūsu audzēkņi ir reitingu augšgalā. Jūs izvēlaties audzēkni vai audzēknis jūs, vai ir kas cits, kas saved jūs kopā?
– Uzņemam pa grupām. Piemēram, mani esošie audzēkņi absolvē sporta skolu un varu uzņemt jaunu grupu. Iepriekš ņēmām visus pēc kārtas, taču ilgstoši uzsvēru, ka ir nepieciešama atlase. Un ar pagājušā gada augustu taisījām atlasi, pieņēmām normatīvus divu dienu garumā un no 130 bērniem uzņēmām 48 bērnus, ar kuriem strādā četri treneri.
Normatīvi ir ļoti viegli, tas nav milzīgs darbs, kas jāiegulda, lai varētu tos nokārtot. Sevišķi mums, Liepājā, ir ļoti laba infrastruktūra – varam braukt ar riteņiem, iet peldēt, skriet pa taciņām.
Ja katrs vecāks vismaz sestdienās un svētdienās nodarbotos ar bērnu, situācija būtu labāka.
Es konkrēti redzēju tikai vienu grupu, bet paņēmām četras. Bērniem patīk tur, kur viņiem sanāk. Treneris iegulda savu darbu, laiku un enerģiju, paiet daži gadi, un bērni aiziet prom, jo nesanāk.
Trenera darbā ir gan gandarījums, gan vilšanās. Es negribu teikt, ka atlase ir diskriminācija. Ir interešu izglītība, un ir sporta skola.
– Kas ir motivējošākais, strādājot par treneri?
– Man laikam maz vajag laimei. Bērni ir ļoti mīļi – paši izdomā dzejoļus, zīmē. Šādas pārdomātas, personīgas dāvanas ir ļoti aizkustinošas.
– Kāpēc Liepājas tenisisti vienmēr uzrādījuši augstu līmeni?
– Bija, vairs nav. Manējie drīz aizbrauks uz Ameriku, un tad man noteikti būs pauze no čempionu tituliem. Tās ir sekas tam, ka vairākus gadus nebija atlase. Iepriekš bija vairāk iekšējā motivācija – teniss bija pavisam lēts un neviens bērnu nespieda. Visi spēlēja ar prieku.
Tagad kaut kur, protams, izceļas ārējā motivācija – vecāku ambīcijas.
Vecāki maksā, un bērns ir spiests darīt. Mums ir kolosāla infrastruktūra, jauna halle, lieliski treneri. Iespējas ir.
– Kāds ir labs vecums, lai sāktu trenēties?
– Sporta skolā sākam no pieciem sešiem gadiem. Tas labi iet kopā ar stāstu, kur bērns ir gājis peldēt, spēlē futbolu, hokeju vai dara jebko, lai būtu fiziski labi attīstīts.
Piemēram, Marija Lauva spēlē ļoti tehniski skaisti, viņa apmeklē treniņus no ļoti agra vecuma. Un viņas vecuma grupā ir ļoti labi bērni, kurus visi priecājas redzēt nometnēs, sacensībās. Un, ja viss saliekas pareizi, tad viņi dosies uz Ameriku, viņiem būs apmaksāta izglītība, jo viņi labi spēlē tenisu.
– Kur jūs redzat sevi pēc desmit gadiem?
– Grūti teikt, varbūt jau gribēšu iet pensijā. Ja man nebūs enerģijas, tad to jutīs arī bērni. Esmu ļoti ambicioza, un ceļš par treneri interešu izglītībā noteikti nav mans stāsts.
Intervija sagatavota sadarbībā ar Liepājas valstspilsētas pašvaldību.
