liepajniekiem.lv
Patīk uzvarēt
Gunta ir viena no četriem velobraucējiem, kuri kopš 28. aprīļa katru dienu nobraukusi 15 kilometrus un līdz augusta beigām bija sasniegusi 1905 km atzīmi.
Izaicinājuma rīkotāja biedrības “VeloRonis” vadītāja Inga Krivcova G. Borovsku ievērojusi starpfinišu sanākšanās sezonas garumā. “Ļoti atsaucīga un mērķtiecīga,” tā Inga raksturo Guntu.
Varētu domāt, ka viņa ar velosipēdu saaugusi kopš sendienām, taču pārsteidzoši – pirmo divriteni savā dzīvē nopirkusi pirms četriem gadiem.
“Sportoju es visu savu apzināto dzīvi, spēlēju volejbolu. Bet ar riteni sāku kovidlaikā, kad nevarēja braukt ar autobusu.
Es dzīvoju pie slimnīcas, un principā visu Liepāju var izbraukt ar riteni,” saka Gunta. “Gribētu vēl infrastruktūru Krūmu ielā, jo tur vispār nevar izbraukt.”
Iesaistīšanās velopasākumos arī aizsākusies ap to pašu laiku, devusies Mārtiņa Zālīša rīkotajos braucienos.
Pēc darba sēdusies uz velosipēda un braukusi līdz naktij, tomēr šā vai tā vienmēr priekšā bijuši sportisti, kuri trenējas un ik dienu nobrauc simt kilometrus.
Šogad “Veloaktīvā” ieskaita tikai 15 kilometrus dienā, bet Guntai sanākot nobraukt 30. “Tie 15 ir ideāli, brīvdienā tā ir stunda, lēnām minoties,” viņa stāsta.
“Velobraukšana dod enerģiju un motivāciju nesēdēt mājās, disciplīnu. Visgrūtāk ir aiziet līdz ritenim, bet tad, kad uzkāp, var braukt un braukt.”
Guntai nepatīk kaut ko darīt bezmērķīgi. “Tāpēc vienmēr meklēju izaicinājumus. Dienās, kad kopā ar bērniem braucu skatīties spēles, cēlos četros, lai varu nobraukt 15 kilometrus,” viņa stāsta.
Viegli jau neesot. Nevar vienkārši doties prom uz nedēļas nogali, jo tad “krīt ārā”.
“Man patīk uzvarēt. Ja zinu, ka to nevarēšu izdarīt, tad nepiedalos. Ja mērķis ir sasniedzams, tad piedalos,” viņa atzīst.
Arī “Latvijas velovasara” esot foršs pasākums, kurā šogad jāapmeklē muižas. Visa ģimene ir tāda, kas mājās nesēž. Dodas ar bērniem uz futbola un volejbola spēlēm.
Dienvidkurzemē, viņasprāt, ir daudz jauku vietu, kurp doties ar velosipēdu, ar ģimeni braukusi uz Priekuli, Gaviezi, Pāvilostu. Iemēģināt jauno veloceļu vēl esot priekšā.
Volejbolā Gunta atgriezusies pēc 15 gadu pārtraukuma. Kad bērni bija mazi un vīrs gāja jūrā, nesanāca. Tagad volejbola klubs ir noorganizējis treniņus amatieriem entuziastiem.
Nevar nosēdēt mierā
G. Borovska ir sociālā audzinātāja bērnu atbalsta centra “Dzintari” tā sauktajā meiteņu mājā. Visas darbinieces uz šejieni brauc ar velosipēdu. Bērniem divriteņu nebija.
Kādā no Andras Štāles un Daces Dieviņas rīkotajiem grupu velobraucieniem Gunta satikusi meiteni, kura atdeva velosipēdu, kas līdz tam nīka garāžā. Gunta pati sadabūja vēl vienu, kāds uzdāvināja ķiveres, un tagad viņa izbrauc kopā ar centriņa bērniem.
Meitenei ar garīgās attīstības traucējumiem iepriekš vienmēr teikts, ka viņa nevarot un nekad nebrauks. “Iemācījās, brauc un ir nodarbināta un ļoti laimīga,” priecājas G. Borovska.
“Viņa ir ārkārtīgi darbīga un enerģiska, tieši tāda darbiniece, kāda mūsu bērniem vajadzīga,”
saka “Dzintaru” vadītājs Uldis Kalns.
“Guntai ir jāplāno bērnu brīvais laiks, dažādas nodarbības un aktivitātes. Viņa to dara izcili, sadarbojas ar citiem cilvēkiem, organizē pasākumus. Kopā ar bērniem dodas uz Ventspils atrakciju parku, laivu braucienos, uz kino, ar divriteņiem brauc uz jūru vai mežu, iet ar bērniem sēņot.”
Arī pie nonākšanas sociālajā darbā vainojams pandēmijas laiks. Jaunākais dēls bija 2. klasē un visu laiku zvanīja mammai uz darbu, jo netika galā ar attālinātajām mācībām. Tas pamudināja pēc desmit gadiem atstāt grāmatvedes darbu.
“Tas noteikti nebija mans aicinājums,” uzskata Gunta. “Taču es nevaru nosēdēt mierā. Cik ilgi tad es tam bērnam palīdzu?”
Vecajā bērnu namā blakus mājām vajadzēja nakts aprūpētāju, atnākusi uz laiku, bet palika. Kad izveidoja bērnu atbalsta centru, bija piedāvājums strādāt šeit.
“Šis nu ir tas darbs, kas man patīk.
Grāmatvedībā es no rīta jau domāju par to, ka šodien arī pienāks pulksten pieci. Šeit es vispār neskaitu laiku. Te viss notiek organiski, kā mājās,” pastāsta G. Borovska.
Šajos bērnos esot liela agresija, bet tas ir saprotams, jo viņi centrā nonāk no vietām, kur nācies vienīgi izdzīvot. Sākot strādāt bērnu namā, Gunta sapratusi, ka līdz tam mitusi paralēlā pasaulē.
“Mums ir jānodrošina meitenēm droša māja. Un tā te ir. Šeit nekliedz, nesit, nedzen ārā. Viss pārējais ir viņu izvēle, mēs neesam slēgta tipa iestāde. Meitenes var iet un nākt, bet ir savi noteikumi, ko viņām ievērot ir visgrūtāk. Viņas ir ļoti jaukas, bet visām jāmācās sociālās iemaņas,” saka Gunta.
Kas citiem šķiet pats par sevi saprotams, šīm meitenēm jāmāca no jauna. Kad bērni saprot, ka neviens viņus neapdraud, iemācās uzticēties un atveras. Gluži kā mājās paši kopīgi gatavo ēst, uztur māju tīru, te nav ne pavāres, ne apkopējas.
Meitenēm patīk gatavot, meklē internetā receptes. Portāls tiek pacienāts ar gardiem sēklu cepumiņiem.
Sēdēšanas pie televizora te neesot, cik vien var, iet ārā. Ja slikts laiks, liek puzles un spēlē galda spēles.
“Strādājot centriņā, cilvēkam jābūt tādam pamatīgam krampim, un tas viņai noteikti ir,”
pauž U. Kalns.
“Gunta ir ļoti sirsnīga, ar bērniem atrod kopīgu valodu, bet tajā pašā laikā spēj būt strikta un novilkt savas robežas.”
Gunta nēsā aproci ar uzrakstu “Follow your Dream” (seko savam sapnim – angļu val.). Tā esot no sporta zāles “Ashlife Gym”, kurp viņa iet no septembra.
“To vairāk volejbolam vajag, lai man ir spēks. Nekad uz zāli nebiju gājusi. Šis ir tāds projekts – sieviešu grupa, kurai trenere divreiz nedēļā parāda, ko darīt uz katra trenažiera,” viņa pastāsta.
Gunta sportot iet kopā ar kolēģēm, no oktobra viņas plāno turpināt patstāvīgus treniņus.
Dzīve visu laiku ļoti aktīva, taču Gunta saka – esot arī brīvi vakari. “Tad var salocīt drēbes un salikt skapī, paskatīties, ko vajag padarīt mājās,” viņa nosmaida.
Vizītkarte
Gunta Borovska
- Dzimusi Valmierā, dzīvojusi Rendā, skolā gājusi Kuldīgā.
- Pabeigusi Kandavas tehnikumu, strādājusi par grāmatvedi.
- Mācās par sociālo darbinieci RTU Liepājas akadēmijā.
- Spēlē volejbola kluba “Liepāja” otrajā komandā.
- Vīrs Pāvels ir NBS profesionālajā dienestā.
- Dēli Rinalds (17) un Ronalds (13).
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
