Vakar Latvija un Liepāja atzīmēja Lāčplēša dienu. Ar lāpām rokās vairāki simti lielu un mazu liepājnieku, skolēni, studenti, zemessardzes un nacionālpatriotisko organizāciju pārstāvji, sapulcējās pie Latviešu biedrības nama, lai Jūras spēku pūtēju orķestra mūzikas uzmundrināti, lietum un vēja brāzmām īsti liepājnieciski spītējot, cauri visai pilsētai dotos uz Liepājas svētāko vietu – Ziemeļu kapsētu. Tur atdusas varoņi, kas 1919.gadā savas galvas nolika uz Dzimtenes altāra – Tēvzemes brīvības vārdā.

“11.novembris ir svēta diena,” pie pieminekļa kritušajiem varoņiem, klātesošos uzrunājot, sacīja aktieris Jānis Dreiblats, “kad godinām uzvaru pār bermontiešiem, uzvaru, ko salīdzinām ar Lāčplēša spēkošanos ar melno bruņinieku. Tagad pienākusi mūsu kārta sargāt 1919.gadā izcīnīto brīvību un veidot savu valsti. Šodienas ekonomiskajos apstākļos tam arī ir nepieciešama drosme, taču ne tik liela kā toreiz, kara laukos.”

Jūras spēku kapelāns Viesturs Kalniņš, godinot varoņus, mudināja domāt, ko mēs katrs darām šodien, Latvijas labā. Un katram savu darbu, savu pienākumu izpildīt pēc labākās sirdsapziņas, lai pēc deviņdesmit gadiem cilvēki arī par mums varētu sacīt: “Viņi bija varoņi.”

“Visos laikos un karos,” savukārt atgādināja Pilsētas  domes priekšsēdētājs Uldis Sesks, “mazā latviešu tauta ir stājusies pretim lielām varām.” Taču viņš norādīja, ka šodien “par daudz strīdamies par sīkām lietām. Mums šodien jāatceras, ka tie brašie vīri, kas cīnījās, arī tie, kas bija svešu armiju rindās, cerēja un ticēja kopīgas brīvas Latvijas idejai, tādas Latvijas, kurā protam cits citu cienīt, kurā varam vienoties kopīgam darbam un kopīgi iedegties par mūsu Latviju, mūsu Liepāju.”

Arī nacionālpatriotisko organizāciju pārstāvis Juris Raķis, godinot varoņus, mudināja neaizmirst, ka vislabākais piemineklis kritušajiem ir pati Latvija.

Svinīgo varoņu godināšanas pasākumu kuplināja Emila Melngaiļa Mūzikas vidusskolas audzēkņi, folkloras kopa “Baļķi”. Izskaņā pieminekļa pakājē un pie varoņu kapu kopiņām sagula liepājnieku nesti ziedi.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”