Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Atklāj nišu, kurā darboties bez stresa. Madara Medne darba devēja sev pati

Atklāj nišu, kurā darboties bez stresa. Madara Medne darba devēja sev pati
Foto: No Madaras Mednes privātā arhīva
30.11.2019 07:09

liepajniekiem.lv

Atslēgvārdi

“Lai arī Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta, to izjūtu, kā mazu un mājīgu pilsētiņu. Šeit nav lielo pilsētu bezpersonības,” saka Madara Medne. Pēc četriem ārzemēs aizvadītiem gadiem, viņa atgriezusies un izveidojusi zīmolu “MAAN Designs”, sniedzot modernās kaligrāfijas pakalpojumus. Šo skaisto rokrakstu Madara māca bērniem un pieaugušajiem Kurzemes pusē. Strādājot kā pašnodarbinātai mājās, ir vairāk enerģijas, iekšējs miers, – gūts nepieciešamais līdzsvars starp sevi un apkārtējo sabiedrību.

Izpētīt pasauli, gūt iedvesmu

M.Medne nāk no Kuldīgas, bet Liepājas Universitātē studējusi grafikas dizainu. Pēc tam turpinājusi izglītoties maģistrantūrā, mākslas kursā. “Vienu gadu pabeidzu, bet tad sapratu, ka man vajag pārtraukumu. Biju mācījusies piecus gadus pēc kārtas. Radās atkārtošanās sajūta, – tie paši pasniedzēji, tā pati viela. Nolēmu, ka uz laiku mācībām jāliek miers un aizbraucu uz Holandi,” atceras Madara. Vēlējusies pastrādāt, iepazīt citu valsti, izjust Eiropas un pasaules elpu. Nevienu brīdi nav devusies prom ar domu tur palikt pavisam. Un pēc diviem gadiem viņa atgriezās Liepājā, lai pabeigtu pusceļā atstātās studijas maģistrantūrā, ko arī veiksmīgi izdarījusi.

Tad Madara devās uz Angliju ar mērķi uzlabot savas angļu valodas zināšanas. Taču dzīvē viss izvērties citādi. “Apmetos pie draudzenes Braitonā. Strādāju saldējuma kafejnīcā par viesmīli. Mani kolēģi bija spāņi un itāļi, kuri slikti pārvalda angļu valodu. Kādā brīdī sapratu, ka mana svešvalodu prasme nevis uzlabojas, bet gan degradējas, jo teikumus veidoju tā, lai viņi saprastu, ko no viņiem prasu,” piedzīvoto atminas Madara, un, kad svešumā apritējis gads, un nācies izšķirties, – meklēt ko citu vai braukt mājās, jaunā sieviete izlēmusi, ka pietiek. “Nedevos uz Angliju peļņā, lai iedzīvotos un paliktu. Man arī nebija plāna ilgstoši darīt šādu darbu,” kāpēc nolēmusi atgriezties dzimtenē, skaidro Madara, uzsverot, ka “mani tur nekas neturēja”.

Latvijā meklēts darbs savā grafikas dizaina jomā, taču – ne bez “ērkšķiem”.

“Darba atrašanas process, pieļauju, kā jau vairumam, kas atgriezušies, nebija no tiem raitākajiem. Vairākas vietas ātri atstāju, visbiežāk zemās samaksas, bet augsto prasību dēļ.

Neredzēju ne rītu, ne vakaru, cenšoties visu izdarīt pēc iespējas labāk, bet par to saņemot minimālo algu. Sakumā likās, – tas nekas, esmu tikko atbraukusi, vēl jāiedzīvojas, bet izvēlējos darba attiecības pārtraukt, kad sapratu, ka ikdienai ar nopelnīto tomēr nepietiek,” rūgtajā pieredzē dalās M.Medne. Dažus mēnešus strādājusi arī Rīgā, kādā reklāmas aģentūrā. Taču, kā Madara raksturo pati, “uz naudu orientētā vieta” nav bijusi domāta viņai. “Laikam neesmu karjeriste. Man jāzina, kāpēc es to daru, kā es jūtos, kad to daru. Negribu darīt darbu, ja tajā nerodu prieku.”

Nācis piedāvājums strādāt par projektu koordinatori Jauniešu mājā Ventspilī, ko Madara arī pieņēmusi. Viņa vēl nezina, ka tieši šeit atklās nišu, kurā darboties bez stresa, ar gandarījumu. “Man bija interesants darba laiks, – tikai divos man bija jābūt darbā. Tāpēc paralēli šim darbam darīju savas grafiskā dizaina lietiņas, man bija privāti pasūtījumi. Sāku arī pamazām interesēties par kaligrāfiju,” atceras jaunā sieviete. Uz to pamudinājuši klienti, kas arvien vairāk taujājuši tieši pēc kā tāda, nevis digitālām vai drukājamām lietām. “Nevarēju saprast, kas notiek. Pamanīju internetā, ka Amerikā, īpaši kāzu industrijā, ar roku rakstītais bija kļuvis īpaši aktuāls.” Sākotnēji Madara klientiem atteikusi, jo šķitis, ka “man nav tādu spēju”. Taču kādā dienā pārdomājusi un sākusi trenēties. Dažus mēnešus vēlāk sekojis pirmais pasūtījums – galda kartes kāzām.

Strādā pie sava rokraksta

Madara atminas, ka jau skolas laikā patikusi un padevusies kaligrāfija. “Ar asgales spalvu gan nemācījos rakstīt. Atceros, ka bija nevis modernie, bet gotiskie burti. Rakstījām arī pilnas lapas ar vienkāršām svītrām, kurām bija jāsāk pēc iespējas vienādām un vienādā attālumā. Tas iemācīja pacietību un spēju turpināt, ja arī apnīk. Rokas muskuļu atmiņu savādāk nevar ietrenēt, kā vienkārši darot,” pārliecinājusies M.Medne. “Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā bija glītrakstīšanas konkursi, kuros piedalījos. Nekad neguvu atzinību. Analizēju, kas manis rakstītajā bija nepareizi.

Skatījos, kurš uzvar, kāds viņam rokraksts, – lai strādātu pie sava rokraksta izkopšanas. Varēju rakstīt slīprakstā, ar stāvajiem burtiem, drukātajiem. Un pēdējā mācību gadā arī es tiku pie atzinības.

Tagad saprotu, ka interese par to visu man bijusi jau tajā laikā. Bet es nekad šo prasmi neesmu uztvērusi kā savu īpašo talantu.”

Dienas ritms Ventspilī izveidojies tāds, ka katru rītu Madara cēlusies un divas stundas mācījusies, trenējot roku kaligrāfijā. Bet pēc tam devusies uz darbu Jauniešu mājā. Tā pagājis gads, un negaidīti radusies iespēja atgriezties Liepājā un strādāt kultūras jomā. Lai arī Ventspilī bijuši forši kolēģi, darbs paticis, Madara izlēmusi par labu Liepājai. “Bija sajūta, ka tālāk nav kur augt. Bet man visu laiku vajag kaut kādu izaicinājumu,” kas palīdzējis pieņemt lēmumu pārcelties, skaidro M.Medne.

Taču paralēli Madara turpinājusi iesākto un vingrinājusies kaligrāfijā, par savu nodarbi jūtot interesi no apkārtējiem, sākusi arī pasniegt nodarbības. Pienācis brīdis, līdz vajadzējis izšķirties, ko darīt tālāk, jo sapratusi, ka visu apvienot nav iespējams. “Jutu, ka strādāju par daudz – 13, 14 stundas dienā. Biju tuvu izdegšanai. Izlēmu no savas darba vietas aiziet. Un tā kopš marta esmu pati sev priekšnieks.”

Grib atcerēties, kā ir rakstīt

Ir pagājis gads, kopš M.Medne organizē un vada kaligrāfijas nodarbības Kurzemes pusē – Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā. Liela daļa cilvēku nākot, jo vēloties uzlabot savu rokrakstu. “Tad man nākas sagādāt nelielu vilšanos, jo saku, – jūsu rokraksts ir unikāls, tieši tāpat kā katra cilvēka personība. Jūs mācīsieties zīmēt jaunas burtu formas, tādā veidā trenējot rokas muskuļu atmiņu, kas noteikti palīdzēs uzlabot jūsu rokrakstu, bet ar nosacījumu, ka šie treniņi ir regulāri un rakstot tiek kārtīgi piedomāts, kā tiek rakstītas burtu formas. Kāds rokraksts izskatīsies saspringtākajā darba momentā, – ir cits jautājums. Visticamāk, tieši tāds pats, kāds bija. Vismaz man tā ir. Man nav sajūta, ka mans rokraksts būtu tādēļ uzlabojies,” secinājusi Madara.

Vēl M.Medne novērojusi, ka cilvēki apmeklē kaligrāfijas nodarbības, jo “darba vietā svētkos mēdz likt rakstīt kartītes”, un gribas to darīt skaisti. Taču, lai būtu progress, ir diezgan daudz jātrenējas, norāda Madara.

Kaligrāfiju apgūstot pašmācības ceļā, neskaitāmas reizes rakstījusi un analizējusi katru burtu. Tāpēc zina, – ar to vien, ka saproti tehniku, zini, kā veidot skaistās burtu formas, panākumu nebūs.

“Es principā vadu vienreizējās nodarbības, kurā izstāstu pamatlietas, lai cilvēki vispār saprastu, kas ir kaligrāfija, izmēģina, kā ir rakstīt ar spalvas kātu un tinti,” pastāsta M.Medne, taču tiem, kam radusies lielāka interese un gribas mācības turpināt, ir iespēja pieteikties vairāku nodarbību ciklam, kur jau “visām lietām tiekot iziet cauri daudz padziļinātāk”.

Vairāk nekā 90 procenti nodarbību apmeklētāji esot sievietes, novērojusi Madara. Vīriešu kārtas pārstāvji esot “šad un tad”, mēdzot būt arī tetovēšanas aroda pārstāvji. Starp apmācāmajiem bijuši arī jaunieši. Viņu teiktais, ka neatceroties, kas pēdējo reizi rakstījuši ar roku, Madaru nepārsteidz: “Šobrīd vidusskolās strādā ar planšetēm, datoriem, pierakstus ar roku neveic. Ir vairāk klausīšanās. Es vēl esmu no tās paaudzes, kas visu pierakstīja burtnīcās, kladēs.”

Tas, ka cilvēki saka, – negribam to pazaudēt pavisam un gribam atcerēties, kā to dara, Madaru priecē. Viņa uzskata, ka glītrakstīšanai, kā tas bija agrāk, būtu jābūt skolā kā mācību priekšmetam līdz kādam noteiktam vecuma posmam.

Bez stresa un saspringuma

Atkal strādāt kāda pakļautībā būtu grūti, atzīst Madara. Taču, būt par saimnieku sev, – ne katrs to var. Tam ir gan plusi, gan mīnusi. Madara strādā dzīvoklītī, Karostā, ko īrē kopā ar savu draugu. “Man gribētos, lai man būtu sava studija, vieta, kur varu aiziet tālāk no savām mājas lietām. Ir grūti koncentrēties darbam, ja turpat blakus ir gulta, kurā gribētos pēcpusdienā iekrist un mazliet pačučēt,” smaidot saka jaunā sieviete.

Sākumā darba dienas plānošana esot bijusi vissarežģītākā, jo viegli “palaisties”. Tagad, kad pašnodarbinātās statusā būts vairāk nekā gads, ikdiena “iestrādājusies”. “Saspringuma nav, jo nodarbību organizēšana jau ir iegājusies tādā zināmā ritenītī. Liela daļa dienas aiziet atbildot uz e-pastiem, gatavojot rēķinus, sarunājot telpas,” Madara priecājas par iegūto iekšējo mieru, jo neko nevar nokavēt, nav darba feilu. “Nav nekas tāds, kas var mainīties vai kļūt neizpildāms citu cilvēku dēļ. Ja es pati visu izdaru laicīgi, nav nekāda stresa. Pati paļaujos uz sevi, un tad viss notiek tā, kā jānotiek.” Madara pēc būtības ir introverta. Tik, cik sanākot mijiedarbība ar cilvēkiem nodarbību laikā, esot pilnīgi pietiekami. “Es sabiedrībā ļoti ātri izlādējos. Tāpēc šobrīd laiku, kad strādāju viena, izbaudu.”

Uz jautājumu, vai jūties atradusi savu vietu, Madara atteic, ka nevar garantēt, ka šā brīža darba lauciņš dzīvē nemainīsies: “To nevar zināt, vai kaligrāfija būs aktuāla arī pēc gada, diviem. Ja tas kādā brīdī pārtrūks, nebūs cilvēkiem interesanta, man paliek mana profesija. Mana izglītība nekur nepazudīs, arī manas dažādās darba pieredzes. Taču šobrīd mans laiks ir aizpildīts, un nav sajūta, ka es varētu darīt vēl kaut ko. Turklāt kaligrāfija nav tālu no manas profesijas.”

Daudzi M.Mednei esot vaicājuši, kāpēc viņa tomēr atgriezusies. Uz ārzemēm jaunā sieviete bija devusies vairākkārt, taču, kā viņa pati saka, katrreiz ar domu par atgriešanos. Pirmo reizi ilglaicīga uzturēšanās ārpus Latvijas piedzīvota, kad augstskolā studējusi 2.kursā. “Pēc Dānijas sapratu, ka vēl kādu reizi noteikti gribēšu kaut kur aizbraukt.

Gribēju izaugsmi, redzēt kaut ko jaunu, jo tajā brīdī nebiju daudz ceļojusi. Tāpēc arī braucu uz Holandi un Angliju. Nevienā brīdī aizbraukšanas iemesls nebija dusmas uz Latviju, vai tas, ka te viss ir slikti un man vajag prom,”

teic Madara. Turklāt nevienā no svešajām valstīm Madara nebijusi izjutusi kā savas mājas.

Šobrīd Liepāju kuldīdzniece izjūt kā savu pilsētu. “Dzīvoju Karostā, pie parciņa,” Madara atzīst, ka īsti neizsprot aizspriedumus par šo pilsētas daļu. “Man riktīgi patīk. Kad desmitos vakarā izeju ar suni pastaigā, ir pilnīgs klusums, uz ielām tikai tādi, kā es, kuri arī izveduši pastaigā savus sunīšus. Man patīk jūras tuvums. Lai gan bieži uz jūru neeju, man vajadzīga apziņa, ka tā tepat viens ir.” 

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz