Ilze Ozoliņa
"Kurzemes Vārds"
– Kāda šobrīd ir ekonomikas temperatūra Liepājā?
I. Krasts: Liepāju ir grūti izdalīt atsevišķi no pārējās valsts. Es teiktu, ka visā valstī uzņēmējos atgriezies optimisms.
Pirms desmit mēnešiem vai gada vairāku apstākļu dēļ – pieaugošās procentu likmes, nenoteiktība Latvijas galvenajos eksporta tirgos, ģeopolitiskā situācija, karš – bija tendence, ka uzņēmēji attīstības un izaugsmes plānus lika uz pauzes.
Viņiem bija vēlme nogaidīt un paraudzīties, kā situācija attīstīsies tālāk. Tagad jūtam mazu signāliņu attīstības atsākšanai.
Arī skaitļi liecina par zināmu stabilitāti, piemēram, kredīta portfelis, ko mēra visas bankas, ir stabils – pērn attiecībā pret 2022. gadu tas bijis ar mazu plusiņu.
Liepāja ir viena no ekonomiski aktīvākajām pilsētām Latvijā ārpus Rīgas. Tas saistās ar pilsētas labo pārvaldību un attieksmi pret investoriem.
Ražošana attīstās Liepājas Speciālajā ekonomiskajā zonā (SEZ) un ostā. Ārvalstu kapitāls šeit ir bijis un joprojām ir.
M. Larionovs: Liepāja noteikti ir tā pilsēta, uz kuru mēs Latvijas kontekstā liekam lielas cerības. Liepāja un Valmiera ir divi svarīgi punkti, ar ko rēķināmies un kur redzam, ka attīstība var turpināties.
Šeit tiešām ir laba pārvaldība gan no pašvaldības, gan SEZ puses.
Investīcijām Liepājā ir pietiekami laba vide – ģeogrāfiskais novietojums, osta, visa nepieciešamā infrastruktūra.
Droši vien jautājums ir, kā piesaistīt jaunus investorus šajā ģeopolitiski sarežģītajā laikā, kurā riski ir gana lieli. Svarīgi, lai investoru kustība uz šejieni būtu.
– Tomēr izdevuma “Financial Times” pētījumā “Eiropas nākotnes pilsētas un reģioni 2024” labāko ārvalstu investīciju piesaistes topā iekļautas tikai divas Latvijas pilsētas – Ventspils un Jelgava.
M. Larionovs: Šeit būtu jāparaugās dziļāk uz to, kas veido tās investīcijas. Domāju, ka Liepājā ir daudz vairāk investoru, taču viņi ir mazi.
Patiesībā dažus mēs pat ne pārāk labi zinām, jo šeit viņi atver savu ražotnīti, darbojas, produkciju atdod Rietumu tirgiem un šeit nekas nepaliek.
Liepājai būtu jādomā par to, kā darbaspēku padarīt vēl kvalificētāku.
Darbaspēka problēma ir visas Latvijas jautājums. Tas ir viens no izaicinājumiem mūsu valstij. Taču no infrastruktūras un pārvaldības viedokļa Liepājai ir tiešām laba perspektīva.
Arī ostām ir jāpārprofilējas. Ja kādreiz ostas būvēja, koncentrējoties uz tranzītu, tad nu tas laiks ir pagājis. Jādomā, kā šeit precēm pievienot vērtību un izveidot pavisam citu kravu aprites ciklu.
I. Krasts: Manuprāt Liepājai veiksmīgs attīstības modelis ir osta kombinācijā ar iekšostas ražotnēm.
To Liepājai vajag tikai vairot uz priekšu, jo, kā jau Māris teica, ģeopolitiskā situācija arvien vairāk sarežģīs Latvijas kā tranzītvalsts nozīmi.
– Kā Liepājai pietrūkst, lai tā attīstītos vēl straujāk?
I. Krasts: Domāju, ka iesāktais ceļš ir ļoti pareizs un labs balanss atrasts ekonomiskajā zonā. Vecais mantojums ir atstāts vēsturei, uz tā pamata būvēts kaut kas jauns un veiksmīgs.
Paši esam izmantojuši Liepāju kā piemēru citām pašvaldībām – par to, kā sadarboties un veidot attieksmi pret biznesu.
Iesāktais darbs gan ar pašmāju, gan ārvalstu investoriem tikai jāturpina.
Nevajag kautrēties izvirzīt augstus mērķus un ambīcijas, lepoties un stāstīt par sasniegto.
– Arī Skandināvija piedzīvo ekonomikas sabremzēšanos. Vai bankām tas liek raudzīties piesardzīgāk uz tiem Latvijas uzņēmumiem, kuriem galvenais eksporta tirgus ir, piemēram, Zviedrija?
I. Krasts: Ekonomika attīstās cikliski, un attiecīgi viens no bankas pienākumiem ir raudzīties cauri tam ciklam.
Pat, ja šajā ciklā vērojama ekonomikas sabremzēšanās un pieprasījums krities, ir jāskatās uz nākamo ciklu.
Jā, Skandināvijas tirgus tāpat kā citu Eiropas valstu tirgi ir sabremzējušies, taču agrāk vai vēlāk tie atkopsies.
Redzam, ka inflācija jau būtiski samazinājusies, kas savukārt var nozīmēt procentu likmju kritumu un attiecīgi ekonomiskās aktivitātes atjaunošanos.
Varbūt pēc ilgu gadu laba skrējiena bija vajadzīga pauzīte pirms nākamā cikla. No tā nav jābīstas – tas vienkārši tā ir.
Arī uzņēmumu finanšu plūsma attiecīgi jāplāno. Mēs vairāk raugāmies uz to, lai uzņēmēji nezaudētu vēlmi investēt kapacitātē un produktivitātē, lai brīdī, kad ekonomikas atkal attīstās, mēs nenokavējam to iespēju.
“SEB bankā” redzam, ka Latvijas uzņēmumi var būt aktīvāki. Lietuvas uzņēmēji šajā laika periodā, kad ekonomika ir sabremzējusies, ir ļoti aktīvi tieši uz investīcijām.
M. Larionovs: Tieši tā! Noteikti mums pašiem jābūt lielākām ambīcijām. Mēs latvisko piesardzību esam noturējuši – bija pandēmijas laiks, tad nāca dažādi ģeopolitiskie riski.
Jautājums ir, vai mēs nākamo investīciju ciklu neaizvelkam tiktāl, ka ar esošajiem ražošanas līdzekļiem jau vairs nespēsim kvalitatīvi saražot pieprasītās preces, vai mēs nenokavēsim, nebūsim gatavi lēkt atpakaļ iekšā, lai būtu konkurētspējīgi.
“SEB bankas” piešķirtā finansējuma kopsumma Latvijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem pērn sasniedza gandrīz 300 miljonus eiro.
Šie uzņēmumi ekonomiku var dzīt uz priekšu, un uz to mums arī ir jābalstās.
– Tomēr dzirdēts, ka bankas ļoti kūtri izsniedz kredītus. Arī finanšu ministrs paudis, ka banku kreditēšanas apjoms ir nepietiekams.
I. Krasts: Es tam negribētu piekrist. Vēlreiz akcentēšu, ka ekonomika iet cauri ciklam. Iepriekšējā periodā nenoteiktības dēļ vienkārši bijis zems kredītu pieprasījums.
Projektu daudzums, ar kuru strādāt, ir samazinājies būtiski. Mēs to vairāk redzam kā dabisku vēlmi iepauzēt ar investīcijām, nogaidīt, lai gūtu labāku skaidrību ekonomikā, eksporta tirgos.
Ar uzņēmumiem, kuru projekti ir dzīvotspējīgi, ir saprotama un skaidra naudas plūsma, nav parādi, vienmēr esam atraduši kopsaucēju.
Sektors, kurā neietu neviena banka un arī investors to darītu nelabprāt, ir tāds, kurā valda kaut kāds ēnu ekonomikas īpatsvars.
Projektos, kuri varbūt ir nekvalitatīvi sagatavoti, balstīti tikai uz nodrošinājumu, nevis naudas plūsmu, neviena banka vai investors nepalīdzēs.
– Kāpēc, jūsuprāt, Latvija ekonomiski atpaliek no kaimiņvalstīm?
I. Krasts: Tas ir ļoti interesants un dziļi pētāms jautājums. Šajos mēnešos pieķērāmies tieši kreditēšanas jomai – papētīt, kāpēc attiecībā pret kaimiņiem mūsu saistību īpatsvars ir vidēji mazāks gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu ziņā. Arī kaimiņi atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa.
Apstākļu un iemeslu ir daudz. Varbūt minēšu dažus. Viens ir saistību uzņemšanās risku tolerance.
Latvijā uzņēmēji ir bailīgāki un piesardzīgāki, mazāk skatās pāri robežām.
Ir tādi kā lokālpatrioti. Labāk pieturas pie tā, kas jau ir, nekā riskē, lai potenciāli iegūtu lielāku peļņu vai vairotu savu biznesu. Tas pats ir attiecībā uz privātpersonām.
Salikām kopā pēdējo trīs gadu visu Latvijas uzņēmumu bilances – peļņu un zaudējumus. Redzam, ka saistību līmenis attiecībā pret pelnītspēju ir ļoti krities.
– Varbūt bankas pašas cilvēkus sabiedējušas, tāpēc arī ir bailes uzņemties saistības.
I. Krasts: Respekts pret bankām arī ir viens no iemesliem. Tāpēc arī bankām savs mājasdarbs darāms, lai mainītu viedokli par sevi. Iespējams, kaut kas jāpamaina attieksmē un pretimnākšanā.
M. Larionovs: Mums Latvijā tomēr nedaudz ir tāds ambīciju trūkums. To redzam, kad vietējam uzņēmējam pajautājam: kā tu aizsniedz savus klientus Vidzemē, Latgalē, Rīgā? Un kā Baltijā?
Uzņēmēji labprātāk paliek savā komforta zonā.
Mēs pazīstam komūnu, kaimiņu, kas ir tepat blakus, un pietrūkst ambīciju iet tālāk.
Ja salīdzina ar Igauniju un Lietuvu, tad tur ambīcijas ir lielākas. Ja kāds uzņēmums tur tiek pārdots, tad īpašnieki naudu investē tālāk.
Mēs varbūt tiekam līdz pārdošanai, bet tālāk nezinām, ko darīt. Gribētos, lai uzņēmēji spertu arī nākamo soli.
– Kāpēc tad igauņi un lietuvieši var, bet mēs ne?
I. Krasts: Šeit būtu nepieciešams sociāli antropoloģisks pētījums. Taču ir vairākas teorijas.
Viena no tām, ka Latvijā vēsturiski pārāk ilga bijusi austrumu kaimiņa ietekme, līdz ar to, lai darbotos biznesā, nebija nepieciešamība rīkoties ļoti radoši.
Otra lieta ir izglītības sistēma, kas kā konservu bundža spārdīta uz priekšu, lai tajā veiktu reformas. To mēs redzam arī tagad, kad katrs sargā savu teritoriju, sakot, ka viss ir labi, lai gan neviena Latvijas augstskola nav iekļauta pasaules 500 labāko vidū.
Interesanti arī, ka 70% no Latvijas uzņēmumiem ir tikai viens īpašnieks vai vadītājs.
Proti, mums ir ļoti daudz uzņēmumu, kuros lēmumu pieņēmējs ir tikai viens cilvēks. Iespējams, viņš ir ar lielu pieredzi, bet varbūt ar nelielām ambīcijām un mazāku vēlmi sadarboties ar citiem, kuri ir atvērtāki investīcijām kapitālā vai gatavi apvienoties, lai sasniegtu augstākus mērķus. Tā ir problēma.
Latvijai uzņēmējiem jādomā par to, kā apvienot spēkus ar uzņēmumiem vai investoriem, lai attīstītos. Jābūt vairāk uz sadarbību vērstiem.
Vēl viena problēma ir ēnu ekonomika, kuras īpatsvars valstī joprojām ir liels. Mēs kā bankas nevaram finansēt uzņēmumu, kas darbojas ēnu ekonomikā.
Tāpat ir jautājumi par uzticību valstij, par motivāciju maksāt nodokļus utt.
Šī tēma ir plaša, varu minēt vēl vairākus jautājumu blokus, taču ļoti liels īpatsvars ir tajā, vai spējam domāt globāli, izvirzīt ambiciozus mērķus.
Tāpēc man vienmēr patīk iegriezties Liepājā, jo šeit spēj domāt pāri robežām. Liepājnieki nekautrējas, un viņi ir lepni.
