“Viņš gribēja dzert vēl, es paslēpu pudeli un nedevu,” tā 61 gadu vecā Gaļina Jaunāra īsumā skaidro, kā starp viņu un viņas dzīvesbiedru Juriju Akimenko sācies strīds, kas vīrietim beidzās reanimācijas nodaļā, bet viņai uz apsūdzēto sola.

Incidents notika šā gada 20. maijā dārza mājiņā netālu no Liepāja Reģionālās slimnīcas. Pulkstenis bija aptuveni pusvienpadsmit no rīta. Abu dzīvesbiedru starpā izcēlās strīds par alkohola pudeli. Taisnības labad jāpiebilst, ka tobrīd neviens no viņiem nebija skaidrā. Vārds pa vārdam rupjības un apsaukāšanās, līdz Gaļina paķēra no galda nazi un ietrieca to Jurijam krūtīs. Redzot notikušā nopietnību, iereibusī sieviete tik daudz saprata, ka jāmeklē palīdzība, un aizsteidzās uz slimnīcu, lai gan Jurijs iebilda, ka tas nav vajadzīgs. Divas dienas viņš pavadīja Reanimācijas nodaļā – ar nazi bija skartas plaušas, bet pēc tam vēl vairāk nekā nedēļu ārstējās slimnīcā.

Gaļinu šonedēļ Liepājas tiesā tiesāja par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Iepriekšējās izmeklēšanas laikā apsūdzētā ar prokuroru bija vienojusies par sodu, un tiesa to apstiprināja – viens gads nosacīta cietumsoda ar vienu gadu pārbaudes laika.

Uz tiesas sēdi bija ieradusies arī Gaļinas meita, kas īsumā pastāstīja, ka posts ar mammu sācies pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad toreizējās krīzes rezultātā viņa pazaudējusi darbu. Tēvam jau bijusi nosliece uz dzeršanu, un tad arī mamma sākusi pastiprināti dzert. Dzēruši gan katrs par sevi, ne kopā. Kad dabūjusi darbu, drīz vien to atkal pazaudējusi, un tā pamazām viņas dzīve sākusi iet uz leju.

Jau piecus gadus Gaļina kopā ar Juriju dzīvo pamestā dārza mājiņā, ko saviem spēkiem pielāgojuši dzīvošanai. Gaļina pastāstīja, ka savulaik Jurijs to palīdzējis celt, bet tagad saimnieki no tās attiekušies, vairs tur nebrauc, un tā viņi tur palikuši dzīvot. Sākotnēji viņai bijis pašai savs dzīvoklis, bet par parādiem no tā izlikta. Vēlāk īrējusi un tur arī iepazinusies ar Juriju – viņš nācis palīdzēt saimniecei dažādos darbos. Vēlāk abi pārcēlušies uz dārza mājiņu. Nekāda sliktuma tur neesot. Arī ziemā varot tīri labi izdzīvot – pamestajos dārziņos salasot dēļu galus un kurinot krāsniņu. 

Lai gan abi cauru gadu mitinās dārziņu masīvā, audzēt gan paši neko neaudzējot. “Mums nevajag!” Gaļina atmet ar roku. “Ko ēst mums pietiek: bērni iedod un Jurijam ir pensija.” Un nekādas intereses par dārzkopību arī neesot.

Tagad kopš Jurija saduršanas Gaļina laiku pa laikam dzīvo pie meitas, bet reizēm atgriežas pie Jurija. Gaļinas meita stāsta: nevarot pavisam mammu pie sevis paturēt. Viņai ir divi bērni, no kuriem viens vēl zīdainītis, un vīrs arī pret to iebilstot. Un mamma arī pati gribot pie Jurija. Šomēnes Gaļinai būs dzimšanas diena – paliks 62 gadi. “Tad es mammai palīdzēšu nokārtot pensiju, un domāsim, kā viņai sakārtot dzīvokļa lietas,” stāstīja meita. Sociālā mājā neņemot, varbūt, ja varēs, izdosies noīrēt kādu mitekli.

Kristīne Pastore

“Kurzemes Vārds”