Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) šodien pasludināja spriedumu lietā “Y. pret Latviju” par it kā Liepājas Pašvaldības policijas darbinieku pret pieteicēju pielietotu nesamērīgu fizisku spēku, nesaskatot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumus.

Kā aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijas Preses centrā, ECT atzina, ka konvencijas 3.pants – cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums – un 13.pants – tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitāte – nav pārkāpti.

Vērtējot iesniedzējas sūdzību par iespējamo konvencijas 3.panta pārkāpumu, ECT atkārtoja tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus. Proti, pilnībā apzinoties likumpārkāpumu apkarošanas realitāti, ECT uzsvēra, ka nedrīkst aizmirst par personu būtiskāko pamattiesību ievērošanu.

Izvērtējusi tai iesniegtos pierādījumus, ECT secināja, ka lietā nebija strīda par to, ka policijas darbinieki bija brīdinājuši iesniedzēju par viņas nepakļaušanās iespējamām sekām, tomēr viņa turpināja aktīvi pretoties policijas amatpersonu likumīgajām prasībām un centās ar fiziskā spēka palīdzību atbrīvoties no satvēriena. Arī aculiecinieku liecības apstiprināja iesniedzējas aktīvo pretošanos un nepakļaušanos policijas darbiniekiem, savukārt pēdējie, tiklīdz iesniedzēja pārtrauca pretoties, nekavējoties viņu atbrīvoja.

Ņemot vērā šos lietas apstākļus, ECT uzskatīja, ka fiziskā spēka pielietošana pret iesniedzēju nav radījusi viņai tādas ciešanas, kas pārsniegtu “minimālo līmeni” minētā konvencijas panta izpratnē un ka šī iemesla dēļ šis pants nav pārkāpts.

Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par konvencijas 13.panta pārkāpumu ECT, pamatojoties uz tai iesniegtajiem Latvijas tiesu judikatūras piemēriem, piekrita Latvijas valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzēja varēja vērsties pret Liepājas Pašvaldības policiju kā iestādi vai arī pret incidentā iesaistītajiem policistiem kā privātpersonām ar civilprasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, tomēr šo iespēju viņa nebija izmantojusi. Tādēļ ECT uzskatīja, ka iesniedzējai bija pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis, kas bija efektīvs gan teorijā, gan praksē, un secināja, ka nav noticis konvencijas 13.panta pārkāpums.

No lietas faktiskajiem apstākļiem izriet, ka 2007.gada 1.novembrī pieteicēja mājas pagalmā mazgāja automašīnu, kad ieradās Liepājas Pašvaldības policijas darbinieki, kuri norādīja, ka automašīnas mazgāšana sabiedriskā vietā ir administratīvais pārkāpums. Policisti lūdza iesniedzēju pienākt pie policijas automašīnas, lai varētu pierakstīt viņas datus un nogādāt iecirknī pārkāpuma protokola noformēšanai.

Kad iesniedzēja atteicās doties uz iecirkni, policisti brīdināja viņu par nepakļaušanās sekām, bet tad, kad iesniedzēja mēģināja atstāt notikuma vietu, policisti satvēra iesniedzēju aiz rokām, īslaicīgi pielietojot speciālo cīņas paņēmienu, lai izgrieztu iesniedzējas rokas aiz muguras un iesēdinātu policijas transportlīdzeklī. Iesniedzējai pārtraucot pretošanos, policisti viņu nekavējoties atbrīvoja un, sazinoties ar vadību, pieņēma lēmumu par administratīvā pārkāpuma protokola noformēšanu uz vietas. Vēlāk administratīvā pārkāpuma lietvedība pret iesniedzēju tika izbeigta procesuālu apsvērumu dēļ.

Nākamajā dienā iesniedzēja vērsās ar sūdzību Liepājas pilsētas prokuratūrā, kas uzsāka kriminālprocesu pret pašvaldības policistiem un nosūtīja to izmeklēšanai Valsts policijas Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldei. Šis kriminālprocess pret pašvaldības policistiem tika izbeigts nozieguma sastāva (dienesta pilnvaru pārsniegšana) neesamības dēļ. Vienlaikus iesniedzējai tika izskaidrotas tiesības pārsūdzēt lēmumu prokuroram, kā arī vērsties pret abiem policistiem privātās apsūdzības kārtībā par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu.

Vēl vēlāk iesniedzēja vērsās Liepājas tiesā ar lūgumu uzsākt privātās apsūdzības kriminālprocesu par tīšu vieglu miesas bojājumu nodarīšanu, tomēr tiesnesis atteicās uzsākt privātās apsūdzības kriminālprocesu, jo lietā bija iestājies noilgums.