Visai gara, sarežģīta un piņķerīga ir krimināllieta, kas par lielas naudas summas izkrāpšanu, cietušā nolaupīšanu un turēšanu mēnesi gūstā, kā arī citiem likumu pārkāpumiem ierosināta liepājniekiem Jurim Vorončihinam, Vladlenu Ignaško un Vjačeslavu Popovu un kuldīdzniekam Jurijam Gerasimukam.

To īsi pirms Ziemassvētkiem jau atkārtoti izskatīja Kurzemes Apgabaltiesā, taču jau otro reizi lietu vajadzēja atlikt.

Juri Vorončihinu tiesas zāle ieveda konvoja pavadībā – viņš par citiem likumu pārkāpumiem jau atrodas ieslodzījumā, bet Vladlens Ignaško un Jurijs Gerasimuks ieradās paši. Tiesas sēde bija īsa, jo nebija ieradies viens no galvenajiem apsūdzētajiem Vjačeslavs Popovs. Jau otro reizi tiesas sēdi viņa dēļ nācās atlikt. Toreiz vīrieša advokāte sava klienta neierašanos skaidrojusi ar viņa nervu sistēmas stāvokli: vīrietis uztraukumā rīkojoties neadekvāti un viņam sākoties nervu lēkmes. Šoreiz neierašanās iemesli un arī viņa atrašanās vieta neesot zināmi. Četras reizes Pašvaldības policija ieradusies vīrieša dzīvesvietā, kuru viņš bija uzrādījis tiesai, taču apsūdzētais tur nav sastapts. Gan prokurore, gan arī pārējo apsūdzēto advokāti uzskatīja, ka lietas iztiesāšana bez Popova klātbūtnes nav iespējama.

Kamēr tiesnese devās sagatavot lēmumu, šajā lietā cietušais, 35 gadus vecs vīrietis, “Kurzemes Vārdam” atklāja notikušo. Visai baisais stāsts risinājies 2008. gada martā. “Man visi radinieki ir miruši, un es biju mantojis trīsistabu dzīvokli, kuru gribēju samainīt pret mazāku, jo esmu viens un man tik lielas platības nevajag,” viņš īsi atstāstīja notikušo. Pie viņa ieradušies Ignaško un Popovs, lai it kā vestu rādīt dzīvokli, kuru piedāvāt. “Mēs iesēdāmies mašīnā, un, neviena vārda nesakot, viņi mani aizveda uz Kuldīgu, kur atņēma kurpes un jaku, iespundēja kādā dzīvoklī, aizslēdza, un tā mani tur noturēja veselu mēnesi.”

Šajā laikā viņu apmeklējis Gerasimuks, piegādājot pārtiku un arī alkoholu. “Mani visu laiku spieda dzert, un es pazaudēju realitātes izjūtu,” stāsta cietušais. Kad jautājis, kāpēc ieslodzīts un cik ilgi viņu tā turēs, Gerasimuks atbildējis, lai prasot Popovam. Pa to laiku pie ieslodzītā atvests notārs ar dzīvokļa pārdošanai sagatavotiem dokumentiem. “Tik daudz sapratu, ka tā ir fiktīva darīšana, un tos dokumentus neparakstīju,” viņš atceras. Aptuveni pēc mēneša cietušais vairs nespējis izturēt notiekošo, izlēcis pa logu un atgriezies Liepājā.

“Taču tas vēl nav viss,” turpina cietušais. “Viņi man nozaga arī kredītkarti ar visu PIN kodu un izņēma no mana bankas konta 40 tūkstošus latu.” Tos cietušais tiesas ceļā vēlas atgūt. Šī nauda iegūta, pārdodot mantotu lauku īpašumu.

Par piespiedu ieslodzījumā pavadīto laiku cietušais vīrietis daudz nevēlas runāt – neziņa esot pamatīgi iedragājusi veselību. Cietušais vīrietis sarunā ar “Kurzemes Vārdu” apgalvoja, ka agrāk nevienu no saviem pāri darītājiem neesot ne redzējis, ne pazinis.

“Tā nu gluži nebūs taisnība,” sacīja Popova advokāte. Viņa atgādināja, ka jau iepriekš viņš bijis pazīstams ar Vorončihinu – abi diezgan bieži kopā lietojuši alkoholu. Tieši viņš bijis tas, kurš uzzinājis gan to, ka cietušais vēlas mainīt dzīvokli, gan arī par viņa lielo naudas summu. Viņš arī bijis tas, kurš tālāk šo informāciju nodevis Popovam un Ignaško. Ieguvuši kredītkarti, abi vīrieši naudu gan ņēmuši no bankomāta, gan iepirkušies veikalos Latvijā un Lietuvā. “Ignaško man jau ir atvainojies un solīja, ka naudu atdos,” piebilda cietušais.

Nākamā tiesas sēde paredzēta 11. janvārī. Tiesnese nolēma apsūdzētajam Popovam mainīt drošības līdzekli pret apcietinājumu un izsludināt viņa meklēšanu. “Jācer, ka līdz nākamajai tiesas sēdei viņu atradīs,” sacīja tiesnese. “Es domāju, ka viņš jau sen ir kaut kur Krievijā,” – tā, ejot ārā no tiesas zāles, izteicās kāds no klausītājiem.

Tikmēr šī tiesas sēde iezīmēja kādu birokrātisku situāciju, par kuru pārsteigta bija gan tiesnese un prokurore, gan klātesošie advokāti. Cietušais, kurš ir maznodrošināts, lūdzis Juridiskās palīdzības administrācijai nodrošināt viņu ar valsts samaksātu advokātu. “Es saprotu, ka saviem spēkiem vien galā netikšu, bet pats esmu bez darba un samaksāt par advokāta pakalpojumiem nevaru,” sacīja vīrietis. “Bet tur man atbildēja, ka par to, vai man šāds advokāts pienākas, ir jālemj tiesnesei, kas virza šo lietu.” Par tādu atbildi tiesnese bija gauži pārsteigta, solot sazināties ar šo iestādi. Tikpat lielu pārsteigumu par šādu rīcību pauda arī advokāti, uzsverot, ka tā esot neiedomājama birokrātija – jautājumu izlemšana par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu ir šīs iestādes, nevis tiesneša kompetence.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”