Tas ir kārtējais stāsts par īrnieku un īpašnieku attiecībām, kuras nereti mēdz sarežģīties. Taču šajā gadījumā runa nav par īres maksu, bet par patvaļīgu rīkošanos ar svešām mantām – mēbelēm. Saimniece meklē, kur pēc īrnieces aiziešanas palikusi viņas sekcija.

Meklēšanā tā iesaistījusi arī policiju, kura diemžēl nav spējusi palīdzēt.

Zādzība vai pakalpojums?

Liepājniecei Vilmai Štelmanei pirms daudziem gadiem viņsaulē aizgāja māsa, un viņas īpašumā nonāca māsas vienistabas dzīvoklītis daudzdzīvokļu mājā, Klaipēdas ielā 76. Tā kā V. Štelmane pati dzīvo privātmājā, tad viņai pašai šo dzīvesvietu nevajadzēja, tāpēc tika meklēti īrnieki. Sākumā tur dzīvojušas studentes un skolnieces, līdz atrasta nopietna īrniece – Antra Ostele, kura tur nodzīvojusi apmēram četrus gadus. “Man nekādu iebildumu nebija. Rēķinus viņa maksāja kārtīgi, un dzīve ritēja savu gaitu. Neko īpaši nekontrolēju,” atzīst Vilmas kundze.

Pēc notikušā gan viņa atceras vienu niansi. “Kādu dienu Antra man teica: “Ziniet, jums vajadzēs to sekciju savākt.” Es biju pārsteigta. Kur tad es tagad likšu to lielo sekciju? Man pašai savas mājās pietiek. Bet nu viņa gribot pirkt savējo sekciju, un mana mēbele viņai traucējot. Taču es atteicos, un tā tas palika. Viņa sekciju man vairs nepieminēja.”

Domstarpības sākušās, kad Antra saimniecei atnesusi viņas dzīvokļa atslēgas un teikusi, ka iet prom. “Nu, ja iet, tad iet. Paņēmu atslēgas. Tajā pašā dienā uz dzīvokli neaizgāju, jo neredzēju vajadzības. Cilvēkam uzticējos. Taču pēc pāris dienām, kad tur ierados, biju šokā: visa lielā sekcija ar visām grāmatām izvākta!” atceras Vilmas kundze. Viņa zvanījusi Antrai un vaicājusi, kas noticis. Bet saņēmusi atbildi, ka saimniecei esot izdarīts liels pakalpojums: izvākta un izmesta veca mēbele.

Ar furgonu uz gružkasti?

Tad arī sākās sirmās kundzes cīņa par taisnību, jo viņa nespēja samierināties, ka kāds bez atļaujas paņem svešu mantu un lūko tikt cauri sveikā. Atklājās arī citas nepatīkamas lietas.

“Sacīju Antrai, ka viņa taču nebija sev nopirkusi jaunu sekciju, kāpēc tad vajadzēja mest ārā manējo? Kur to likāt? Viņa man atbildēja, ka izsviedusi ārā. Viņas draugs to esot nokārtojis. Bet kā pa svešu dzīvokli tā drīkst rīkoties kaut kāds draugs, ar kuru man vispār nebija nekādu norunu? Viņa teica, ka grāmatas bijušas vecas, ar sadzeltējušām lapām. Es teicu: “Bet, Antra, tās bija manas grāmatas!”,” ir sašutusi Vilmas kundze.

Viņa noskaidrojusi, ka īrnieces draugs bijis kāds Gatis Piķelis, kurš kādu laiku pie viņas dzīvojis. Vilmas kundze sameklējusi viņa adresi, aizgājusi turp un satikusi Gata radinieku, kurš pateicis, ka Gatis esot Skotijā.

Vilmas kundze arī ieguvusi pierādījumus, ka sekcija nav izmesta laukā, bet, visticamāk, pārdota vai pārvietota uz citurieni. “Kaimiņiene man pastāstīja, ka kādu vakaru pa virtuves logu redzējusi, ka sētā ir viena vieglā automašīna un balts furgons un laukā nes sekciju, kā arī uz plauktiem saliktas grāmatas. Tātad kaut kur aizveda un pārdeva. Kad to pateicu Antrai, viņa atcirta: tā vecene melo. Bet es zinu, ka tā sieva nemelos.”

Beigu beigās Antra tomēr pieļāvusi, ka viņas draugs to sekciju pārdevis, taču neko nevarot darīt. Arī Gatis esot atgriezies Liepājā, taču par izdarīto neliekoties ne zinis.

Vilmas kundze aizgājusi uz policiju. Tur inspektors viņu rūpīgi uzklausījis un solījis darīt, ko varēs. Taču tagad jau gandrīz gads ir apkārt, un nekas nav mainījies. “Nu jau mums ir cits policists. Laipns. Taču pateica, ka cilvēkiem, kas dzīvoklī deklarēti, ir tiesības rīkoties ar mēbelēm pēc sava prāta. Bet vai tad tiešām tā ir? Pēc kāda laika viņš man piezvanīja un pateica, ka runājis ar Gati Piķeli – tas pateicis, ka sekciju izmetis ārā. Policists līdz ar to esot noskaidrojis, ko varējis, sveiki un ardievu!

Plašāk par konfliktu lasiet Viktora Ulberta publikācijā laikraksta “Kurzemes Vārds” šodienas numurā.