Var apgalvot, ka šīgada Dzejas dienas pilsētā iecerētas MODRA ZIHMAŅA zvaigznājā. Un tas notiek vairāku iemeslu dēļ. Dzejdarim šogad ievērojama jubileja – aprit astoņdesmit gadu, rīt notiek viņa jaunākās grāmatas – “Bandu bērns” – atvēršanas svētki, martā, pilsētas dzimšanas dienā, viņu par devumu literatūrā sumināja par Gada liepājnieku. “Kultūras Pulss” aicināja dzejnieku Modri Zihmani uz sarunu par daiļradi, kura nesaraujami ir saistīta ar viņa sarežģīto dzīves gājumu.

– Kad pie jums pirmo reizi atnāca dzejas mūza un vai pirmā bija liriskā Erato vai varbūt episkā Kalliope?
– Mana bērnība aizritēja Tērvetē, Annas Brigaderes Anneles bērnības taku vietā. Attiecībā uz literatūru, domāju, ka pirmā varētu būt Erato. Bet sākās viss kā jau skolēnam – rakstīju domrakstus un vienmēr par tiem saņēmu labas atzīmes. Kad mēs nācām jau vecākās klasēs un puikām sāka patikt meitenes, man nācās viņu vietā sacerēt vēstulītes, ko sūtīt tām, kuras iepatikušās. Tā kā nedrīkstēja atkārtoties, jo zēni cits citam rādīja, kas sacerēts, tad katru reizi izdomāju ko jaunu. To varētu saukt par maniem pirmajiem prozas vingrinājumiem. Pašu pirmo dzejolīti es uzrakstīju, kad mācījos otrajā klasē. Tādus bērnišķīgus pantiņus par ziemu, jo man nācās iet uz skolu kilometrus trīs ar kājām, un palika laika gan vērojumiem, gan to ietveršanai dzejā. Kad jau mācījos Rīgā, Industriālajā tehnikumā, vakara nodaļā (pa dienu strādāju), mēs, tehnikumieši, draudzējāmies ar komercskolas meitenēm. Gājām pie viņām ciemos uz kopmītnēm. Līdzi ņēmām patafonu. Vajadzēja tad klusiņām svingot, ar zeķītēm kājās, lai mūs nesadzirdētu blakus istabiņā dzīvojošā komandante. Reiz viena tāda kautrīga meitenīte no Latgales man atzinās, ka viņa rakstot dzejoļus, un iedeva tos izlasīt. Laikam jau bija uzzinājusi, ka man literatūra tuva. Es paslavēju uzrakstīto. Kad atkal tikāmies ar meitenēm, viņa prasīja, ko es esmu uzrakstījis, un lūdza, lai nolasu kaut ko no saviem darbiem. Tolaik bija populāra dziesma “Es gribu tavu foto…”. Tās mūzikas ritmā es uzrakstīju tekstu: “Tās baltās dvīņu pupas, kas brūnām drīksniņām zied, tās baltās dvīņu puķes, no prāta mums neiziet.” Tas vēl nebūtu nekas, bet tad sekoja otrs pants: “Tas bišābolu kalniņš, kas tavā lejiņā zied, tas bišābolu kalniņš, kur dundurīt’s cienāties iet, no prāta mums neiziet…” Mūsu draudzenes apvainojās un vairs dejot mūs neaicināja.

– Pirmā skarbā dzejas kritika! Vai pēc tās turpinājāt rakstīt!
– Tehnikuma laikā vēl ko drusciņ parakstīju. Iepazinos ar meiteni, kas mācījās Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Viņai parādīju savus dzejoļus. Bet tad sākās nelegālā darbība skolēnu pagrīdes organizācijā, un manā literārajā darbībā iestājās pārtraukums. Tad rakstīju proklamācijas, ko izplatījām Rīgā dažādās vietās. Tā līdz 1947.gadam, kad mūsu organizācijai nāca uz pēdām čeka, dažus no mums arestēja. Mēs ar savu draugu   pametām skolu un aizgājām pie mežabrāļiem. Tur izplatījām biļetenu “Brīvības Balss”, ko rakstījām ar rakstāmmašīnu, tajā es publicēju pa dažam patriotiskam dzejolim. Biļetenus ar klīsteri līmējām uz sienām un kokiem apdzīvotās vietās. Tad nāca 1949.gada ziema, kad notika mežabrāļu kauja ar  čekas karaspēku. Piecpadsmit no divdesmit septiņiem krita. Mūs deviņus sagūstīja ievainotus un pusnosmakušus, jo mūsu bunkuru aizdedzināja. Arests, čekas pagrabi. Tur nu gan neko nerakstīju.

– Sekoja izsūtījums? Uz kurieni?
–  Vispirms mums piesprieda nāvessodu. To aizvietoja ar divdesmit pieciem izsūtījuma gadiem. Tā kā nometnē biju streika komitejā, tad uz mani neattiecās nekādi atvieglojumi. Pirmais lēģeris man bija Kazahijā. Akmens lauztuvēs. Trijos mēnešos nodzina līdz distrofijai, tad sekoja slimnīca, sacelšanās un cietuma epopeja. Tas ir garš stāsts.

– Un viss pieredzētais vēlāk atrada vietu jūsu daiļradē, jūsu darbos. Bet vai tajā smagajā dzīves posmā rakstīšana vispār bija prātā?
– Džezkazganā bija lielākās kapara un svina rūdas raktuves Padomju Savienībā, tās ir otrās lielākās Eiropā, tur strādāju šahtā. Aiz loga bija celtnieku lēģeris, kurā sēdēja rakstnieks Aleksandrs Pelēcis. Tur mēs, ieslodzītie, rīkojām sacelšanos. Tās priekšvakarā es sāku rakstīt patriotisko dzeju. Mēs ar Pelēci sarakstījāmies ar zīmītēm, viņš iesāka rakstīt par sacelšanos, par nepakļaušanos un, zinot, ka arī es rakstu, mudināja mani pievērsties patriotiskajai dzejai. Viņš labāk pārvaldīja krievu valodu nekā es un tulkoja šos dzejoļus krievu valodā, mudinot uz nepakļaušanos. Tā sākās mana nopietnā dzeja. Un pirmajā krājumā “Mana asinsgrupa”, kas iznāca pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990.gadā, iekļauti tie dzejoļi, kas sarakstīti lēģeros. Pēc katras sacelšanās mūs nosūtīja uz cietumu. Esmu sēdējis Augšuraļskas un Vladimiras cietumā.

Nosēdēju piecpadsmit gadu, un tad man palaimējās. Lēģerī beidzu vakara vidusskolu kā teicamnieks. Nometnes avīzē rakstīju rakstus, kuros aicināju ieslodzītos mācīties. Politisku propagandu rakstīt atteicos. Bet tas bija pluss, ka rakstīju par izglītību, par to, ka vajag mācīties un ka tas vēlāk dzīvē noderēs. Es netaisījos ielaisties kompromisos ar čekistiem, bet tas man palīdzēja, mani iekārtoja darbā pie mēbeļu automāta, kur ražoja mēbeles. Līdz ar to mani ieteica komisijai uz apžēlošanu, un es tiku laukā.

– Jūs tad sākāt dzīvot liepājā?
– Kā bijušo bandītu mani uz šo pusi vispār nelaida. Man piedāvāja izvēlēties dzīvošanai vai nu Abreni, toreizējo Pitalovu, vai Kaļiņingradu. Es izvēlējos Kaļiņingradu, jo tā iznāk pa ceļam uz Latviju. Zināju, ka Lietuvā izkāpšu un kaut vai ar zeķēm atnākšu uz Latviju. Tā arī notika, izkāpu no vilciena, biļeti bija žēl izmest, to atdevu vienam cilvēkam, kas brauca no Lietuvas uz Kaļiņingradu. Ceļu apmaksāja lēģeris. Pārsēdos Rīgas vilcienā, jau iepriekš biju biļeti nopircis, un atbraucu uz Rīgu. Nedēļu atpūtos pie tēva brāļa Vidzemē, tad atbraucu uz Liepāju, kur man bija lēģera biedri. Viņi palīdzēja apmesties, iekārtoties darbā.

– Kā turpinājās radošā darbība?
– Man bija diezgan daudz darbu, sarakstīti cietumos, stingra režīma lēģerī.

– Vai to varēja atļauties, vai drīkstēja rakstīt dzejoļus, un vēl, cik sapratu, tie bija latviski?
– Pratināja jau gan, kas tās par rindām. Teicu, ka atdzejoju Puškinu, Ļermontovu, Jeseņinu, citus krievu dzejniekus. Apakšā parakstījos krieviski. Pēc katra cietuma pusgads bija jāpavada stingra režīma nometnē. Tur daudz uzrakstīju, jo bija tradīcija nestrādāt, abos – kā Noriļskā, tā Vorkutā – politiskie ieslodzītie uzturēja spēkā savas politiskās prasības.

– Vai tādos apstākļos maz bija pieejams papīrs, rakstāmais?
– Divas reizes gadā mums ļāva rakstīt apžēlošanas lūgumu valdībai. Tad vēl mums no bibliotēkas atnesa katalogu, ļaujot izvēlēties grāmatas, kuras vēlamies lasīt, tur arī tiku pie zīmuļa. Es biju speciāli uzaudzējis bārdu. Darīju tā – iedotajam zīmulim nolauzu galu, ne spico, bet aizmugures, lai neredz, ka tur kaut kas ir nolauzts, pret klonu noslīpēju to, lai izskatās kā no fabrikas nācis. Bet zīmuļa galiņu paslēpu bārdā. Ieslodzītos ik pa laikam kratīja, iztaustīja visas vīlītes, lika izģērbties, bet bārdu neaiztika. Tā es tiku pie rakstāmā.

– Izsūtījumā tapa tikai dzejoļi? Prozai nepievērsāties?
– Bija arī miniatūras, tādas liriskas, par mīlestību. Kā nekā man taču bija tā sauktie kumeļa gadi. Tikai mazliet pāri par divdesmit gadiem, kad nonācu ieslodzījumā, kad mani aizsūtīja uz lēģeri.

– Kā tālāk veidojās jūsu radošā darbība. Jums taču neļāva publicēt patriotisko dzeju?
– Pēc atgriešanās no lēģera  man vispār bija aizliegts nodarboties ar literatūru. Bet rakstniecība mani interesēja, gāju uz visām Dzejas dienām kā klausītājs. Taču puķes pie Imanta Sudmaļa pieminekļa neliku, zināju, ka viņš ir terorists, un tā bumba, kuru viņš ielika atkritumu urnā, cerot, ka garām nāks vācieši, nogalināja mierīgos iedzīvotājus, nevainīgus cilvēkus. Man bija dzejoļi, bet tos es nevarēju rādīt. Tomēr es visu laiku arī rakstīju. Krievu laikā mazāk, man vajadzēja māju uzcelt, lai būtu kur dzīvot. Audzēju tulpes, man bija 160 tulpju šķirnes, lielākā kolekcija rajonā, esmu piedalījies izstādēs, šo puķu sīpolus sūtīju uz Krieviju, pārdevu. Uzrakstīju dzeju par puķēm (gan atvilktnei, ne publicēšanai). Cikls “Sievietei un puķei” bija par sievietēm ar ziedu vārdiem, atradu apmēram astoņpadsmit tādu vārdu kalendārā – Madara, Mētra, Roze, citi. Šie dzejoļi iekļauti manā trešajā krājumā “Tēvzemei un jaunībai”, kas iznāca 2000.gadā.

– Bija tik daudz kas pārdzīvots, pieredzēts, to taču noteikti nevarējāt paturēt sevī, tas lauzās ārā uz papīra…
– Pirmajā prozas grāmatā bija iekļauti stāsti un atmiņas, tad vēl es uzrakstīju dokumentālu romānu “Nāves paradīzē”, kas saņēma Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Otrais romāns bija “Jensena pils noslēpums” par vienu leģionāru, kas palika dzīvot  Dānijā. Rīt notiks manas grāmatas “Bandu bērns” atvēršana, arī tā ir dokumentāls stāstījums par kara laiku.

– Kā jūs rakstāt tagad, kad esat brīvs? Kā pie jums atnāk iedvesma?
– Šobrīd es rakstu diezgan maz. Kad nodibinājās radošo cilvēku klubs “Helikons”, tur divus gadus nostrādāju par izdevuma “Helikons” redaktoru, bija jālasa, jārediģē materiāli, arī tagad esmu redkolēģijas loceklis, un šis darbs paņem brīvo laiku. Kā rakstu? Man būtiski uzmest tādu kā dzejoļa skeletu. Pēc dienām ņemu to rokā un analītiski skatos uz uzrakstīto kā uz cita cilvēka darbu. Man ir arī diezgan daudz ironiskās dzejas.

– Kuri jums ir dvēseliski tuvākie literāti, kurus jūs uzskatāt par saviem skolotājiem?
– Par savu skolotāju varētu saukt Aleksandru Pelēci, tuvi ir arī izsūtīto dzejnieku Harija Skujas, Harija Heislera darbi. No klasikas tuvākie ir Heinrihs Heine, citi. Henrijs Longfellovs no angļu dzejniekiem. Angļu valodu iemācījos ieslodzījumā, kaimiņos bija japāņu ieslodzītie, un viņi vispār krieviski nemācēja, zināja tikai vienu vārdu “ņepoņimaju” (nesaprotu!). Divas lietas es lēģeros iemācījos – stenografēt un angļu valodu. Savus dzejoļus uz Latviju arī sūtīju stenografetā veidā.

– Pie kā strādājat pašlaik? 
– Ieceres ir. Lai uzrakstītu romānu, apmēram gads jāziedo. Domas galvā ir – personāži, darbības plāns. Vēl nezinu, kad pabeigšu, laika pašlaik maz. Tagad tuvojas Dzejas dienas, jāstrādā dārzā.

Modra Zihmaņa dubultportrets – autors grāmatas atklāšanas brīdī ar dāvanā saņemto savu fotoattēlu.

“Katrai dzīvei viena mīla, katrai mīlai viena zeme”
(Modris Zihmanis)

Anda Kuduma, filoloģijas doktore

Liepājas skartā zemgalieša Modra Zihmaņa nelokāmais un brīvību apliecinošais gars pilnībā atspoguļojas viņa radošajā dzīvē – dzejā, prozā, publicistikā. Visa M.Zihmaņa daiļrade ir spilgts 20.gadsimta traģisko vēstures pagriezienu un to nospiedumu fiksējums.

M.Zihmaņa – dzīves vētru dauzīta dzejnieka, nacionālā partizāna un gulaga gūstekņa – daiļrade ir savdabīgs, ļoti personiski izstāstīts dzīvesstāsts gan prozā, gan dzejā, kas reizē atklāj lielās un sāpīgās patiesības par mūsu kopīgo pagātni un aicina domāt par to, kā dzīvojam pašlaik un kāda nākotne vēl gaidāma. Literāta radošā darbība projicē Latvijas valsts veidošanās un attīstības sarežģītos laiku lokus, aptverot gan brīvvalsts tapšanu starp diviem pasaules kariem, krievu un vācu okupācijas periodus un visilgāko un grūtāko ceļu līdz Latvijas neatkarības atgūšanai cauri pēckara garajiem padomju režīma gadiem. Viņa dzīve un daiļrade ir apliecinājums indivīda vēlmei dzīvot savā tēvu zemē, ar sirdi un dvēseli kalpot dzimtenei, nežēlojot ne dzīvi, ne dzīvību – katrai dzīvei viena mīla / katrai mīlai viena zeme. Tā ir nepārejoša vēlme palikt uzticīgam tradicionālajām morālētiskajām un nacionāli patriotiskajām vērtībām, kas uz postmodernā vērtību relatīvisma fona dažkārt izsauc ja ne noraidījuma, tad bieži neizpratnes grimasi.

Dzejnieka neizsīkstošais cīnītāja gars sevī apvieno pretrunīgas rakstura šķautnes – spītu un maigumu, pacietību un dvēseles trauslumu, rakstura nelokāmību, vienā personā ļaujot sadzīvot rožu audzētājam un nenogurstošam brīvības karotājam, mīlas dzejniekam un nesamierināmam ar pasaules sarežģīto kārtību, kas nepārejoši tic savām trim zvaigznēm. Urdošais, dzīves pretrunīgo šķautņu meklējošais gars izpaudies arī pēc atgriešanās no izsūtījuma, dzejniekam aktīvi iekļaujoties demokrātijas stiprināšanā, darbojoties gan Liepājas Vides aizsardzības kluba sastāvā, gan pievienojoties Tautas frontes rindām 20.gadsimta 80.gados, līdzdarbojoties “Daugavas vanagu” valdē un Represēto apvienībā. Literāro darbību nelegāli ar pseidonīmu Zelmenis M.Zihmanis sācis jau ieslodzījumā ap 1950.gadu, taču pirmā iespēja publicēties radusies tikai trešās atmodas laikā, kad rakstniekam ir jau 62 gadi. Liepājas laikrakstā “Liepājas Vārds” 1989.gada 22.decembrī ievietotas pirmās publikācijas – tēlojumi “Eglīte mežā” un “Jaunais gads”. Par nopelniem Latvijas labā rakstnieks saņēmis virkni apbalvojumu, visnozīmīgākais no tiem – Triju Zvaigžņu ordenis (1997). Kopš 1994.gada M.Zihmanis ir Rakstnieku savienības biedrs.

M.Zihmaņa dzīves un daiļrades līkločus iezīmē pašlaik iznākušās trīs prozas grāmatas – atmiņu un stāstu krājums “Nemesīdas gūstā“ (1998), dokumentālais romāns “Nāves paradīzē“ (2003), romāns “Jensenu pils noslēpums“ (2004) un trīs dzejas krājumi – “No manas asinsgrupas“ (1995), “No mīlestības pergamentiem“ (1997), “Tēvzemei un jaunībai“ (2000). Lai arī dzejas krājumu bilance izlīdzsvaro prozas devumu, to nepārsniedzot, gribas apgalvot, ka savā dziļākajā būtībā M.Zihmaņa talants vispilnīgāk izpaužas tieši lirikā. Rakstnieks pēcatmodas periodā regulāri Liepājas un Rīgas, arī trimdas periodikā publicējis gan dzeju, gan atmiņu stāstus un tēlojumus, feļetonus un esejas. Bijuši tulkojumi arī krievu un lietuviešu valodās. Publikācijas iekļautas kopkrājumos “Atmiņu lauskas” (1991), “Uz ežiņas galvu liku” (1993), “Es sapni par dzimteni pagalvī likšu” (1996). 1993.gadā tapis “Via Dolorosas” teksts A.Engelmaņa komponētajai oratorijai, kas veltīta Latvijas 80.jubilejai.

M.Zihmanis pats sevi uzskata par principu un ideālu cilvēku. Par tiem atdoti 15 mūža gadi. Taču padomju nāves nometnēs un cietumos izciestais un pārdzīvotais nav nocietinājis rakstnieka sirdi, ļaujot saskatīt īstus un godīgus cilvēkus arī totalitārā režīma apstākļos gan izsūtījumā, gan atgriežoties dzimtenē. Saviem ideāliem rakstnieks paliek uzticīgs arī atjaunotajā Latvijā, nesaudzīgi vēršoties pret nacionālo ideālu zaimotājiem un patriotisma jēdziena nievātājiem.

Modris Zihmanis

* * *

Es nekāpšu vecajās stellēs
Aust latvietim kara svārkus
Uz lāsteku mazgāta sliekšņa
Es gaidīšu mājās stārķus

Bet vēlreiz ja aicinās taure
Kaut sirmums jau tielēsies matos
No šineļa padzīšu kodes
un sēdīšos kara ratos

Es bridīšu mīnu laukos
Pēc bērna pieneņu pūkas
Un sargāšu papardes ziedus
Lai neizrakņā tos cūkas

Un kad par mani smiesies
Un teiks ka vairs nepaspēšu
Es divas tulznu saujas
Kā tīrradņus zemē sēšu

Bet nedzirdēt ļaunām ausīm
Kā baznīca manī tad zvanīs
Pār namu slīd svēteļu pāris
Bet svešie to nepamanīs

Saulcerīte

Cik daudz iz tavu siltu roku,
Iz tavām vēnām laikmets dzers?
Cik cilpās notvertu kā sloku,
Uz svešiem svariem tevi svērs?

Kā atburt tevi ledos kaltu –
Pret kalnu zelta pakavs dilst,
Mēs redzam tevi sarkanbaltu,
Bet kamols kaklā nebeidz milzt.

Kad atkal svētais zalktis lodās?
Kad tautu dēls ies tevi zagt?
Iz tavu baltu sapņu bļodas
Ik nakti asinssuns nāk lakt.

Skurbumā

Jāņa Ziemeļnieka motīvs

Es nezinu, kā izgaist
mīlas zvani,
Un neticu,
ka sapņu pilis grūs.
Ne vīns ne rozes
neskubina mani –
Sirds nespēj aizliegt Jūs.

Bet dzērvju sauciens
saskumdina dzirdi,
Drīz rudens zeltainās
un rudās lapas skūs,
Vairs meiču smiekli
nevaldzina sirdi –
Tā nevar aizmirst Jūs.

Kur nepateiktais –
siržu saldās mokas,
Kas baltās asterēs
uz zemes krūtīm rūs.
Lai! Arī tad, kad klēpī
sabirs rokas –
Sirds nespēs aizmirst Jūs.

* * *

savu nopūtas jūdzi aizturu
kad rudens kad smagi
kad mostoties sirdij pieskaras
tā kā nagi

ar elpas galotni tad – tavu pieri –
tik trausli un vāri –
vijas gaismas karogi skatienos
zilais brūnajam pāri

ar elpas viducīti – tavas acis –
un plakstos izšķiļas diena
tumsa novāc no ceļa barikādes
lai baltais paisums ienāk

ar elpas saknītēm tad – tavu muti –
tā trausli un vāri –
aizdip dvašas zaglīgie soļi
ar medus kāri

* * *

Vēl prātā vakars
Zvaigžņu apmirdzētais,
Kad blakus gājām
Sāpju takā mēs,
Un tālēs grima
Mātes pavards svētais,
Ar nosalušiem ziediem
Lapotnēs.

Vēl prātā zeltenes
Zem jāņuguņu grīstēm,
Ar baltiem
Margrietiņu vaiņagiem,
Nu liktens zavētiem
Un svešu ļaužu nīstiem
Kā putas cauri pirkstiem
Gadi skrien.

Daina Meistere,