– Pārsvarā tomēr uzturies Igaunijā?

– Jā, Rīgā esmu vismazāk, Tallinā no septembra dzīvoju tad, kad man nav iestudējuma Liepājā. Pa šo laiku šeit esmu uztaisījis “Jasmīnu”, tagad – “Ziloņa dziesmu”, tā ka pusi laika dzīvoju Liepājā.

– Vai esi iejuties un iedzīvojies gan Tallinā, gan teātrī?

– Apgriezieni tur ir milzīgi, teātris ir ļoti liels. Man ir sajūta, ka atbraucu, nepaspēju vēl izkāpt no mašīnas, kā mani jau sagrābj un ved kaut kur.

Mācos igauņu valodu un šad tad skatos – o, es jau varu kaut ko pateikt, kaut ko saprotu! Nav man bijis tā, ka tagad atbraukšu, iejutīšos un tad sāksim kaut ko darīt. Tā tas nestrādā.

Krievu mentalitāte šim teātrim arī ir šāda: strādāt, strādāt, visu laiku strādāt!

Pie tā man vēl grūti pierast. Biju radis darīt radoši, brīvi, nepiespiesti, lai viss notiek organiski. Domāju, ka viņi pieradīs arī pie maniem tempiem.

Lai cik tas ir paradoksāli; mēs smējāmies par igauņiem, ka viņi ir lēnāki.

– Tagad lēnais latvietis atbraucis!

– Jā! (Smejas). Bet es visur saku, ka esmu latvietis! Es pat dabūju Igaunijā jaunu personas kodu, visās anketās rakstīju, ka esmu latvietis, tāpēc ka man likās jocīgi rakstīt “krievs”, ja man nav nekāda sakara ar Krieviju. Kā es paskaidrošu savu multiidentitāti, tas būtu grūti.

Kad sāku runāt igauniski un pēc tam pāreju uz angļu valodu, vienmēr pasaku: “Piedodiet, es esmu latvietis, tāpēc runāšu angliski.”

Man identitāte ir svarīga, lai viņi zina, ka es neesmu, piemēram, krievs, kas tagad ir atbraucis, emigrējis kara dēļ.

Mana dzimtene ir Eiropa, Latvija.

– Vai igauņi uz šo tēmu reaģē saasinātāk nekā pie mums?

– Nē, otrādi. Man ir sajūta, ka Igaunijā reaģē daudz mierīgāk. Viņiem arī procesi notiek daudz lēnāk.

Latvijā jau runājam kā par faktu, ka no 2026. gada sabiedriskie mediji nebūs krievu valodā, vai par to, ka krievu valodu nemācīs skolā. Igaunijā tas izklausās drusku kā šausmu stāsti. Viņi īsti nesaprot, kāpēc.

Arī sadzīvē, kad es runāju angliski, bet sarunas biedrs igaunis nerunā, viņš pāriet uz krievu valodu, – Latvijā tagad es to krietni mazāk varētu iedomāties.

Piedalījos šai tēmai veltītā raidījumā, un tur bija jautājums, vai Igaunija ies Latvijas ceļu. Eksperti, kas piedalījās, izteica cerību, ka viņi droši vien neies.

– Kāpēc tā ir? Igauņi nejūtas tik apdraudēti?

– Domāju, ka ne, tas pirmkārt. Otrkārt, lai arī Baltijas valstīm vēsture stipri līdzīga, tomēr nav tik līdzīga. Arī tam, kas notika pēc 1990. gada, ir liela atšķirība.

Domāju, ka Skandināvijas mentalitātes klātbūtne ir individuālisma klātbūtne, lielākas brīvības un miera pakāpe, tā nospēlēja savu lomu.

Mēs tomēr vairāk esam pārmantojuši kolektīvismu un kolektīvas bailes un traumas. Tāpēc igauņi šai ziņā ir daudz mazāk nervozi.

– Latvijā bija krasi atšķirīgi viedokļi jautājumā, kāpēc vispār būtu vajadzīgs krievu teātris.

– Kad es ierados Tallinā un uzsāku šo diskusiju, viņi uz mani skatījās aptuveni tā – “kas notiek, kāpēc tu par to runā?”.

Teicu viņiem – ticiet man, tas ir tikai laika jautājums, un mums šobrīd ir jāizdomā, kāpēc krievu teātris ir vajadzīgs un ko mēs vēl varam darīt. Jo arguments, ka mums ir forši aktieri, kas spēlē tikai krievu valodā, vairs neiztur kritiku. Par to runājām vasarā. Un tagad es braukšu piedalīties diskusijā par krievu teātra misiju Igaunijā.

Ministrijā man atzina, ka nav runa par teātra slēgšanu un šis ir ļoti interesants laiks vadīt krievu teātri, jo var tik daudz sabiedrības labā izdarīt.

Tas man nebija ienācis prātā, ka esam ne tikai kultūras spēlētājs, bet arī sabiedriski politisks spēlētājs.

Pirmā izrāde, ko iestudēšu kā mākslinieciskais vadītājs, ir par Daniilu Harmsu. Daudz lasu, iedziļinos 20.–30. gados Krievijā.

Harmss ļoti negribēja runāt par politiku. Bet, redz, politika runāja par viņu. Gan pirmais arests kā rakstniekam, gan otrais arests jau kā pilsonim, brīvdomātājam viņam lika domāt un runāt par politiku.

Tas ir jādara nevis tāpēc, ka gribam būt par politisku spēlētāju, bet tāpēc, ka situācija ir tāda, ka nevaram nebūt. Tā ir interesanta jauna loma krievu teātrim un jauns izaicinājums man.

– Kāds ir Igaunijas Krievu teātra ceļš, kādu to redzi?

– Absolūti skaidrs, ka krievu teātris Tallinā vairs nevar būt satelīts Krievijas kultūras iestādēm. Ceļš jau dabiski gāja uz to, un šodien esam daļa no Eiropas kultūras.

Valoda, kādā spēlē aktieri, kļūst otršķirīga ne tikai mākslinieciskā, bet arī sabiedriski politiskā ziņā.

Runa nav par valodu vispār, bet par vērtību valodu. Ka tas ir laikmetīgais teātris, kas runā mūsdienu skatuviskā valodā un to saprot, tas ir interesants dažādu tautību cilvēkiem. Un teātris pilda vērtību funkciju, palīdz cilvēkiem orientēties tajā, par ko domāt un runāt un kā to darīt.

Mēs nevis sludinām, ka vienmēr vajag uzvarēt, būt lielam un stipram, bet Eiropas vērtības, kas ir cieņa pret otru cilvēku, pret dažādību, pret vājību, pret minoritātēm, pret slimību. Tas ir pilnīgi jauns spektrs krievu teātrim.

– Kas ir jūsu skatītājs, un vai spēj mainīties līdzi jaunajām vērtībām?

– Joprojām domāju, ka mēs ļoti maz zinām par savu skatītāju. Tie ir ļoti dažādi. Nav bijis auditorijas pētījuma, mēs varam spriest tikai pēc pārdošanas rādītājiem.

Cilvēki, kuri feisbukā raksta agresīvus komentārus par pārmaiņām, nav tie paši, kuri atnāk uz Timofeja Kuļabina izrādi pēc Brehta lugas – par Krievijas ideoloģijas sabrukumu.

Visas izrādes sinhroni tulkojam, un reizēm puse sēž ar austiņām. Patīk redzēt, ka atnāk jaunieši un paņem austiņas. Ja viņi atnāca uz izrādi krievu teātrī, būdami igauņi, tātad redz tajā sev svarīgo.

– Teici, ka šis ir ļoti liels teātris. Kādā ziņā?

– Ļoti liela trupa, oficiāli ap 40, bet ar dažādiem līgumiem visi 50 varētu būt. Divreiz vairāk nekā Liepājas teātrī. Ir trīs spēles laukumi, kas nemitīgi ir iedarbināti.

– Kā kolektīvs tevi uzņēma?

– Dažādi. Tie, kuri ar mani bija strādājuši iepriekš, bija ļoti priecīgi. Citi bija piesardzīgi un mierīgi. Man patika, kā viens aktieris pateica – iepazīsimies darbā.

Un bija tādi, kas atklāti noliedza, rakstīja par mani sociālajos medijos un vāca parakstus.

Brīnījos, jo neko sliktu vēl nepaspēju izdarīt. Tad sapratu, ka viens otrs piedalījās amata konkursā un neuzvarēja, cits apjauta, ka ar mani nevarēs viegli manipulēt.

Tagad esmu laimīgs, ka man ir šāda cita pieredze teātrī, kad cilvēki atklāti mani izslēdz, neizrāda cieņu. Tas ir forši, jo atgādina, ka tas ir tikai darbs.

Kad ierados, mans uzstādījums nebija savākt visus cilvēkus un teikt, ka esam komanda, aiziet, strādājam! Tas nav iespējams un nav godīgi, jo trupā ir cilvēki ar dažādiem uzskatiem un atšķirīgām pieredzēm.

Gāju citu ceļu, izveidojot ap sevi kodolu, kuram varēja pievienoties tie, kuri tic idejai. Man nekad nav paticis pierunāt un motivēt cilvēkus, bet ļaut izvēlēties, vai gribi būt komandā. Ja negribi, tev tur nav jābūt.

Ir naids, bet ir arī ļoti liels atbalsts.

Daudzi nāk runāt un saka, lai neierakstot ienaidniekos, gribot strādāt. Citi atnes atlūgumu. Vienā atlūgumā bija rakstīts, ka nevarot strādāt, jo priekšnieks ir idiots. Teicu – ļoti labi.

Ja mūsu priekšstati par teātri tik kardināli atšķiras, kādēļ mocīties? Tik lielā kolektīvā nevari būt visiem labs. Mans darbs ir atlasīt to, kas šodien atbilst teātra attīstības stratēģijai, nevis solīt, ka visiem būs lomas.

Ja esi godīgs vadītājs, jābūt gatavam, ka tev pretī lidos šis tas. Dažreiz arī mugurā. Tā ir iespēja man pieaugt un atcerēties, ka šis teātris nav man iedots uz visiem laikiem.

Šī ir mana kalpošana, kam ir sākums un ir arī beigas.

– Vai tev piešķīra dienesta dzīvokli vai īrē?

– Īrēju, tas šobrīd ir psiholoģiski grūti, jo katrreiz es aizbraucu uz citu dzīvokli, līdz šim nebija izdevīgi pastāvīgi īrēt. Tagad esmu atradis dzīvokli, kurp augustā varēšu normāli pārvākties.

– Traki, sanāk, ka tev nav māju.

– Pagaidām Tallina nav mājas. Ar laiku varbūt. Arī Liepāja nebija uzreiz.

– Visu sezonu esi bijis klātesošs Liepājā, tātad arī pārmaiņām teātra vadībā. Kā tev rādās – būs labi?

– Esmu pārliecināts, ka būs labi, un priecīgs par komisijas izvēli. Eva Ciekurze jau Herberta Laukšteina laikā bija sevi pierādījusi kā cilvēku ar ambīcijām labā nozīmē.

Ļoti svarīgi ir tas, ka viņa nebaidās no sava darba devēja, kas ir Liepājas dome, un spēs panākt gan algu pieaugumu aktieriem, gan jaunas Mazās zāles būvniecību, par ko sen sapņojam.

Man arī milzīgs prieks par Valteru Sīli, jo viņš ir viens interesantākajiem režisoriem Latvijā un pietiekami jauns, lai būtu ambiciozs arī kā vadītājs.

Repertuāra izvēle ir tāda, ka aktieriem būs ļoti interesanti strādāt, un tas ir ļoti svarīgi.

Pārmaiņas vienmēr ir bailīgas, jo var nesanākt, bet man liekas, ka sen jau vajadzēja.

– Vai var just, ka trupa varbūt tagad jūtas citādi nekā rudenī, kad priekšā bija neziņa?

– Nē, man liekas, arī septembrī bija ļoti labi. Tā absolūti ir teātra burvība un profesionālisms, ka mūsu viedokļi var atšķirties, bet tad, kad aizveram durvis mēģinājumu telpā, tikai strādājam.

Tas ir latviešu aktieru pluss, ka profesionalitāte iet pa priekšu personībai.

Par to ļoti mīlu Liepājas aktierus, ka nekad neesmu izjutis, ko kurš domā par pārmaiņām.

“Jasmīnā” bija tik daudz mīlestības! Teicu aktieriem, ka ir tādi momenti, par kuriem jau zini, ka šķiroties pēc tiem ilgosies. Tā arī bija.

Aizbraucu uz Tallinu, un man bija galvā forša bilde, jo izrāde man patika un aktieriem patīk to spēlēt. Arī taisot “Ziloņa dziesmu”, dažreiz domāju – kaut ilgāk būtu!

– Tu Liepājas laikā vari noskatīties citus iestudējumus un redzēt, kādi ir tavi bērni. Ar tiem es domāju tavu kursu.

– Redzu viņu izaugsmi. Pēdējo reizi nospēlēja “Kaiju”, un arī citi kolēģi redzēja, kā pieauguši Agnija Dreimane, Kārlis Ērglis.

Skatītājiem varbūt grūti saprast, ka esmu ne tikai režisors, bet arī pedagogs. Iedodu lomu, pasaku, ka ir labi, taču tev gada laikā ir iespēja to attīstīt. Tas ir grūtāks ceļš, jo ilgtermiņā, to nevar divos mēnešos.

Esmu laimīgs, ka man pietika drosmes tā dalīt lomas.

Arī iedot Kintijai Stūrei lielu lomu “Jasmīnā”. Skatos Regnāra Vaivara “Latviešu raķetes” un redzu piecus skaistus aktierus, kas sēž uz soliņa, un tie ir mani studenti!

Esmu lepns par viņiem, un viņiem viss būs ļoti labi, jo blakus ir forši kolēģi, brīnišķīgi Klaipēdas kursa aktieri.

Teicu viņiem, ka mēs nekad nešķirsimies, tas nav iespējams.

Nākamajā sezonā Liepājā man nekas nav plānots, jo tiešām vajag padzīvot Igaunijā. Bet pateicu Valteram, ka aiznākamajā sezonā es atnākšu lūgties iestudējumu. Lielajā zālē, Mazajā, uz trepēm, garderobē, bet gribu turpināt!

Man ļoti svarīgi, strādājot citā valstī, saglabāt saikni ar Liepājas aktieriem un teātri, apzināties, ka mums priekšā ir nākotne.

– Kamēr esi šeit, izbaudi mīļākās vietas?

– Jā, eju uz “Valhallu”, un man ļoti patīk mans dzīvoklis, kurā dzīvoju divus gadus. Esmu apzinātības guru – šeit un tagad. Katru dienu pateicīgs par to, kas man ir.

Vizītkarte

Dmitrijs Petrenko

• Dzimis 1981. gada 1. maijā Rīgā.
• Latvijas Kultūras akadēmijā maģistra programmā apguvis teātra režijas mākslu. Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu socioloģijā un bakalaura grādu komunikācijas zinātnē.
• Aktiermeistarības pasniedzējs Liepājas Universitātes aktierkursam.
• Liepājas teātra galvenais režisors (2021–2023).
• Iestudējis izrādes arī Dailes teātrī, Latvijas Leļļu teātrī, Valmieras teātrī, “Dirty Deal Teatro” un Liepājas Leļļu teātrī.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.