Nīcas vīru kori neviļus nākas novērtēt kā unikālu. Kaut vai tāpēc, ka tas ir vienīgais vīru koris Liepājas pusē ar tik lielu dalībnieku skaitu. Tomēr ar to viss nebeidzas. Sastopot koristus mēģinājumā, labi redzams, cik viņi saliedēti, sirsnīgi un jautri. Iemesli, kāpēc vīri ik otrdienas vakaru sanāk kopā, niansēs atšķiras, tomēr visus noteikti vieno mīlestības izjūta pret mūziku.

Augsta kultūras apziņa
Sasēduši pusaplī cits citam plecu pie pleca ar nošu lapām rokās, vīri iemēģina pirmo dziesmu. Skan spēcīgi. Pretī pie klavierēm diriģents Jēkabs Ozoliņš. Zālē valda brīva atmosfēra, dabiskums, sirsnība, kas burtiski pielīp un liek visu laiku smaidīt. Vīru balsis, pat viņiem runājot, skan tā, ka dārd visa Nīcas Kultūras nama zāle. Uzreiz pārņem sajūta – būtu žēl, ja tā vairs nebūtu, jo vīriem dziedot acis mirdz.
Sākotnēji korī darbojušies 45 vīri, bet laika gaitā kora dalībnieku skaits tikai samazinājies. “Tā ir valsts problēma, ka vīru kori skaitliski iet mazumā pēc vienībām un iet arī mazumā skatuviski pēc dalībnieku skaita. Ir kādi četri pieci lieli kori, kas turas,” pastāsta J. Ozoliņš. Tomēr Nīcas vīru koris turpina darboties. Viens no iemesliem tam, ka vīri nav izklīduši, esot pati vieta, kurā viņi darbojas. Nīca esot izteikti bagāta ar kultūrtradīcijām. Šeit saglabāti visi mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. “Ciemats ar augstu kultūras apziņu,” uzskata J. Ozoliņš. Tomēr tas, kā izrādās, nav spējis korim piesaistīt jaunus dalībniekus. Vidusskolnieki šeit nepaliekot, bet aizbrauc uz lielajām pilsētām vai ārzemēm, lai mācītos. Kāpēc tad šie vīri vēl nav visam atmetuši ar roku? “Tādēļ, ka viņi grib iekļūt cilvēkos, grib publiku, kaut ko izdarīt. Tas ir kultūras process,” atbild J. Ozoliņš.

Koris ir vieta, kur tā dalībnieki gūst prieku, gandarījumu un aizmirst ikdienas darbu, steigu un problēmas. “Atnāk noķert savu kaifu,” piebilst J. Ozoliņš. Par savu kori viņš saka: “Zināma inteliģence korim. Ir patīkami pastrādāt. Šad tad mēs pastrīdamies tādā vieglā stilā.”

Vajag, un viss!
Kora repertuārā ir gan jestras, gan arī liriskas dziesmas. “Diezgan bieži dziedam baznīcās, tad mums ir garīgais repertuārs, Ziemassvētku dziesmas, visdažādākās latviešu labākās, smukākās klasiskās oriģināldziesmas, smukākās tautasdziesmas, viss, ko vēlamies. Sastāvs nav tiks liels, kā varētu, bet pluss ir tas, ka mēs varam dziedāt pēc balsīm,” teic diriģents.

Koristam Edmundam muzikalitāte esot ielikta šūpulī un vēlme muzicēt bijusi vienmēr. “Laikam ejot uz priekšu, katrs cilvēks izsver, kas ir svarīgi. Kāpēc cilvēks nāk? Ne jau aiz pieraduma. Tā ir garīgā maizīte, kam mums jābūt. Mēs strādājam pa dienu un vakarā. Ja mēs varam uzdziedāt, mēs to darām. Ne sevišķi prieka pēc, bet vajag, un viss. Mēs zinām, ka bez mūzikas nevar,” savu uzskatu pauž Edmunds. Pēc 23 gadu pārtraukuma, kas pavadīts strādājot un dzīvojot Rīgā, Edmunds atgriezies Liepājā un sapratis, ka atkal vēlas dziedāt. “Rīgā dziedāšana izpalika, bet, kad atgriezos Liepājā, es zināju, ka kādu vakaru atbraukšu uz šejieni. Bija pagājuši 23 gadi, un es atbraucu,” pārdomās dalās Edmunds. Viņaprāt, svarīgākais, lai vīriem būtu kur realizēties un iespēja muzicēt neapsīktu. “Lai mums būtu kur uzstāties, dziedāt. Tas ir ļoti svarīgi. Tas ir apsveicami, ka vispār cilvēki nāk vakaros tās divas trīs stundas un padzied. Tas ir ļoti labi,” ir pārliecināts korists no Liepājas.

Izjust latviskumu
Nīcenieks Zigmārs, kurš patlaban dzīvo Liepājā, korī darbojas jau vairāk nekā 20 gadu. “Man ir grūti sevi iedomāties bez mūzikas, bez dziesmām, bez šī kora. Es šeit esmu pieradis. Tā vienkārši ir iekšēja nepieciešamība. Manuprāt, latvieši vispār ir izcila tauta ar savām dejām, tautastērpiem, ar kora mūziku, dotībām dziedāt un komponēt. Es vienkārši jūtu savu latviskumu caur mūziku. Man patīk šis kolektīvs,” savās pārdomās dalās korists. Mūzika, viņaprāt, spēj ārstēt un savā ziņā ir laba atkarība. “Es nenāku šeit dziedāt tāpēc, ka ik pēc dažiem gadiem ir Dziesmu svētki, bet es izbaudu procesu un Dziesmu svētku laikā varu sasniegt kulmināciju,” atzīst Zigmārs.
Kad izskan jautājums, kā koristi raksturotu savu kori, zālē kāds iesaucas: “Forši puikas!” Bet Zigmārs piebilst: “Korī tāpat kā, manuprāt, izglītībā – strādā un darbojas fanātiķi.”

Jānis Liepa no Nīcas korī darbojas jau 43 gadus. Kad tas pateikts, pārējie braši aplaudē. “Ko es vakaros mājās darīšu? Iesēdu mašīnā un atbraucu uz kori. Gribas vakarā satikties ar visiem šiem džekiem. Kā kuram ir gājis. Padziedāt man patīk ļoti, sevišķi, ja māk,” saka J. Liepa, izraisot smieklus pārējos.

Ainārs Kļava dzied jau kopš skolas laikiem. “Tajā laikā bija obligātas mūzikas stundas, obligātais skolas koris. Tā tas gadiem gāja,” saka A. Kļava. Šī esot vienīgā vieta, kurš viņš spēj relaksēties. Arī Vilnim ļoti patīkot dziedāt un īpaši tieši šajā kolektīvā: “Kad mēs dziedam, personīgi es aizmirstu visas problēmas.”

“Ugunsgrēka” vietā izvēlas mēģinājumu
Jānis, kurš uz mēģinājumiem Nīcā brauc ar riteni no Bernātiem, tāpat kā vairums, ar mūziku saistīts jau kopš bērnības. “Divus gadus vecākiem čīkstēju, ka gribu vijolīti spēlēt. Mani nelaida. Vienu dienu grib būt ugunsdzēsējs, otru dienu mūrnieks un trešo – vijoli spēlēt, bet, kad es tā čīkstēju, beigās palaida arī,” atmiņās dalās vīrs. Savā mūžā viņš dziedājis septiņos koros. “Esi dusmīgs, neapmierināts, dzīve draņķīga, pensija maziņa, viss kas, bet atbrauc, padziedi, vakarā, ejot uz mājām, es dungoju joprojām. Man visas sliktās domas ir ārā. Tas ir fiziski nepieciešams,” pārliecinājies korists.

Beigās ierunājas Zigmārs, sakot, ka aizmirsts pateikt pašu galveno: “Man ir izvēle – atbraukt uz mēģinājumu vai skatīties “Ugunsgrēku”. Es izvēlos atbraukt uz šejieni.” Tomēr sevišķi būtisks iemesls, kāpēc vīri joprojām sanāk kopā, esot pats J. Ozoliņš. “Mums ir ļoti paveicies ar diriģentu, jo diriģentam ir ļoti liela nozīme arī repertuāra izvēlē. Mēs neesam palikuši par šlāgerīša ansamblīti. Mēs ņemam, kā diriģents liek, nopietnas dziesmas. Tas arī satur kori kopā,” saka Zigmārs, bet tikmēr zālē vīri iesaucas: “Malacis, Zigi!”

Uzziņai
Nīcas vīru koris pastāv kopš 1946. gada.
Kora diriģenti: Talivaldis Tērauds, Reinholds Jansons, Ruta Pāvila, Valdis Vikmanis, Ludvigs Leitis.
No 1983. gada kori vada diriģents Jēkabs Ozoliņš, bet pāris gadu vēlāk 1988. gadā viņam pievienojas otrs diriģents Aldis Jurga.
Viens no senākajiem sadarbības kolektīviem Nīcā.
Koris ar labiem panākumiem piedalījies latviešu Dziesmu svētku dziesmu karos un citos vīru koru konkursos Latvijā. Koncertējis arī ārzemēs: Zviedrijā, Dānijā, Polijā, Gruzijā un citur.