Braukšana ar tanku. Šautenes izārdīšana un salikšana. Skriešana pilnā militārā ekipējumā. Satikšanās ar agrākajiem kolēģiem. Maltītes Ādažu poligonā. Tik daudzus un arī nebijušus iespaidus guva tie aktieri, kuri šovasar filmējās filmā “Džimlai rūdi rallallā”. Viņu vidū bija arī vairāki liepājnieki.

Fiziski viegli nebija nekas

Aivars Kalnarājs atminas, ka bijušais kolēģis no Liepājas teātra Māris Putniņš kādā sarunā reiz ieminējies, ka rakstot scenāriju par veciem cilvēkiem un ka varbūt arī viņam tiks loma filmā. Gāja laiks, un mākslinieks aizmirsa šo faktu, līdz vienu dienu aicināts uz provēm. “Patriotisma jūtas, Māris Putniņš un vēl režisors Jānis Cimermanis,” šie bija tie trīs faktori, kas A. Kalnarājam lika teikt jāvārdu dalībai filmā. Kļūt par filmas varoņiem piekrita arī pārējie uzrunātie liepājnieki – Aina Karele un Jānis Kuplais, kā arī aktrise Anita Kvāla, kurai iedalīta epizodiska loma – viņa atveido bezpajumtnieci.

“Aivara atveidotajam pansionāta iemītniekam ienāk prātā doma, ka pensionāru Latvijā ir ļoti daudz un mēs esam ļoti nabadzīgi, tāpēc vajadzētu iestāties armijā. Tur ēšana ir par brīvu, apģērbs arī. Rezultātā valstij nebūs vairs jāfinansē pensionāri, tikai armija,” par topošo filmu stāstījumu iesāk Aina Karele. “Mēs negribam sapelēt pie televizora nabagmājā, mēs gribam kaut ko darīt,” sava varoņa teikto nocitē A. Kalnarājs. “Un mēs tādi pusdulli, pustraki, piekrītam. Un armijā mūs arī uzņem, jo nav tāda likuma, kāpēc pensionārus kā brīvprātīgos nevar ņemt,” turpina A. Karele. Un tad sākas dažādas peripetijas, kuras aktieri nevēlas atklāt, lai skatītājiem nezustu pārsteiguma moments.

Filmēšana sākusies uzreiz pēc Jāņiem un beigusies 6. augustā, dienu pirms A. Kareles 70. dzimšanas dienas. “Režīms mums bija kā armijā – katrs savās mājās cēlāmies sešos, tad es ar tramvaju aizbraucu līdz Dailes teātrim, kur visi sapulcējāmies. No turienes mūs ar autobusu aizveda uz Ādažu poligonu,” stāsta A. Karele.

Pirmie kadri gan uzņemti pansionātā “Berģi”, kur it kā dzīvo filmas varoņi. “Cits ar interesi mūs vēroja, citam atkal bija nostāja: ko te maisās! Jānis Paukštello filmējoties brauca ar ratiņkrēslu, kādam varbūt tas šķita kā ņirgāšanās.” atmosfēru raksturo A. Kalnarājs.

Bet lielākā daļa filmēts Ādažu poligonā. Aktierus komandēja un mācīja īsts seržants – Ziedonis Ločmelis. “Mēs, dāmas, bijām viņā pilnīgi samīlējušās, lai tie mūsu zēni piedod,” smej A. Karele. Seržants arī filmējies filmā, kaut gan sākotnēji šī loma bijusi paredzēta aktierim.

Aktieri apguvuši dažādas prasmes, sākot ar ierindas mācību un beidzot ar šauteņu izjaukšanu un kopā salikšanu. Kad sākusies filmēšana Ādažu poligonā, vecās paaudzes mākslinieki sapratuši, kāpēc filmas veidotāji sākumā viņiem jautājuši par fizisko sagatavotību. Piemēram, senioru rotai nācies skriet pilnā apbruņojumā. “Mums bija šautene, kas svēra piecus ar pusi kilogramus,” uzmanību vērš A. Karele. Lai atvieglotu aktieriem kustēšanos, armijas somas bija piebāztas ar tukšām plastmasas pudelēm, arī blašķes bija tukšas. “Vienalga pārvietoties nebija viegli,” izjūtās dalās A. Karele.

“Mēs bijām vienīgie, kas brauca ar tanku!” skatoties uz A. Kalnarāju, iesaucas A. Karele. “Man tas bija vesels piedzīvojums – iekāpt tajā tankā, uzkāpt uz tiem dzelžiem. Kad tanku iedarbināja, bija elles troksnis. Varējām tikai saskatīties, sarunāties nebija iespējams. Man asaras no tā ārprāta parādījās. Kad izkāpu no tanka, apkritu ar kaklu tankistam, viņš droši vien domāja: kas tai noticis,” ar smaidu piedzīvoto atceras A. Karele. Lai gan braukuši ar tanku pa uzkalniem un lejām, zilumos iedzīvojušies neesot. A. Karele pačukst: lai neatsistu dibenu, zem tā bija palikts spilventiņš. A. Kalnarājs gan pie nelielas traumas ticis – braucot ar tanku pa šauru celiņu, dabūjis ar zaru pa roku.

Jautāts, kas filmēšanās procesā sagādāja vislielākās grūtības, A. Karele bez lielas apdomāšanās atbild, ka fiziski viegli nebija nekas. Aktrise nometas guļus uz vēdera un rāda, kā rāpus abām ar Olgu Dreģi vajadzējis pārvietoties vairākus metrus, un tā vairākas reizes pēc kārtas, līdz režisori bija apmierināti ar uzfilmēto materiālu. “Tajā brīdī jau nešķita, ka ir grūti, bet tikai pēc tam…” apgalvo A. Karele. Lai arī aktieri tika labi baroti, aktrise teic, ka stresa un fiziskās slodzes dēļ kļuvusi par dažiem kilogramiem vieglāka. A. Kalnarājs izvērtē, ka viņam grūtākā aina bijusi, kad, skrienot pilnā bruņojumā, bijis vēl jārunā. Bet kopumā viss filmēšanās process sagādājis prieku. Kopā ar liepājnieku Jāni Kuplo viņš pat vairākas naktis gulējis Ādažu poligonā, lai vēl labāk izjustu turienes atmosfēru.

Vairāk darbības nekā runāšanas

A. Karele zināja teikt, ka Māris Putniņš, rakstot scenāriju, jau domājis, kādi aktieri atveidos viņa izdomātos personāžus. A. Karele sazīmē, ka M. Putniņš viņas atveidotajai varonei piešķīris rakstura īpašības, kas piemīt viņai – emocionalitāte, jūtīgums un avantūras gars.

Filmā aktieri it kā spēlē paši sevi, uz viņa formastērpa ir rakstīts īstais vārds. “Ar manu un Ģirta Jakovļeva tēlu ir parādīta mīlas līnija. Ģirts ir mans jaunības dienu izredzētais. Tāpēc es pucējos, man vienīgajai ir svārciņi,” uzsver A. Karele. Aktrise atklāj, ka viņai un Ģ. Jakovļevam ir smuks dialogs filmas beigās. Pirms filmēšanas viņa izdomājusi, kā tas viss notiks, bet viss izvērties pilnīgi citādāk. “Sāka līt lietus, vienā rokā filmējoties man bija jātur lietussargs, otrā – kūka, un vēl jādomā, kur sēdēt,” atminas A. Karele, piebilstot, ka tā – negaidīti – filmēšanās procesā mēdz notikt. To apstiprina arī A. Kalnarāja teiktais: “Man no sākuma bija paredzēta ierindnieka loma ar dažiem tekstiņiem.” Bet tad negaidīti piedāvāta nopietnāka loma. Jo divi Rīgas aktieri dažādu iemeslu dēļ atteikušies no lomas, un abi iepriekš izdomātie tēli apvienoti vienā A. Kalnarāja atveidojumā.  

Filmā darbojas daudzi populāri vecākās paaudzes aktieri vecumā no 61 līdz 85 gadiem, kā Jakovs Rafalsons, Astrīda Kairiša, Gunārs Placēns, Ģirts Jakovļevs, Olga Dreģe, Jānis Paukštello, Pēteris Liepiņš, Baiba Indriksone, Rūdolfs Plēpis, Juris Žagars, Velta Skurstene, Leons Krivāns, Juris Strenga, Uldis Dumpis un citi. Liepājnieki priecājas, ka tādējādi varējuši sastapt savus agrākos kolēģus. Aktieru starpā izveidojusies ļoti laba draudzība, gaisotne, tāpēc bijis žēl, ka filmēšanās beigusies un nācies šķirties. Taču viņi vēl satiksies – pirmizrādē, kas, iespējams, notiks šā gada nogalē vai nākamā gada sākumā.  

Filmu “Džimlai rūdi rallalā” aktieri raksturo kā traģikomēdiju, kas skatītājos varētu raisīt kā smieklus, tā asaras. A. Karele spriež, ka šī filma patiks dažāda vecuma cilvēkiem, neskatoties uz to, ka tur lielākoties spēlē seniori. Tā ir dinamiska, vairāk ir darbības nekā runāšanas. “Džons Veins, vesterna aktieris, ir teicis: “Tās filmas, kur ir daudz darbības un pēc iespējas mazāk teksta, ir tās labākās,” citē A. Kalnarājs.

Bija solītais piedzīvojums

Māris Putniņš (scenārija autors un režisors)

– Mēs vēl neesam pabeiguši filmēšanu, jo mums ir finansiālas problēmas, bet domāju, ka oktobrī to izdarīsim. Vēl palikušas 12 filmēšanas dienas, epizodes. Mums veicās labi, esam mierā ar esošo materiālu, tas, kas ir nofilmēts, jau ir samontēts.

Filmas direktors Sergejs Bertiševkis teica: vai, dieviņ, tās būs šausmas, pirmo reizi nostādīt aktierus ierindā, vesela stunda būs vajadzīga, jo viņi sen nav tikušies, un aktieri ir ambiciozi. Izrādījās, nav taisnība: viņi ir ļoti disciplinēti. Un ar veciem strādāt ir vieglāk nekā ar jauniem. Cimperlīgi? Neteiktu gan.Viņi bija ļoti priecīgi, ka var piedalīties filmā, ka ir darbs, tas ritēja ļoti jaukā atmosfērā.

Strādāt ar Ainu Kareli bija ļoti patīkami, mēs viens otru pazīstam ļoti sen, kad režisēju Liepājas teātrī Tenesija Viljamsa “Zemes…” viņai tur bija ļoti jauka loma. Aina ir burvīga aktrise, viņai no dabas ir dots, ka ir dzirdoša, redzoša, reaģējoša uz visu.

Kad sākām darbu pie šīs filmas, aktieriem solīju, ka būs ne tikai darbs, bet vesels piedzīvojums tāpat kā personāžiem filmā. Nu viņi izbaudīja uz savas ādas pilnībā to, ka man bija taisnība. Piedzīvojums bija. Piemēram, Ainai Karelei braukšana ar tanku. Pirmajā brīdī viņai acis bija pilnīgi apaļas, bija satriekta no tā visa, kas notiek. Bet tika galā perfekti.

Kas aktieriem bija grūtākais? Visu dienu skriet pa smilšainu mežu plus 33 grādu karstumā, kad ir pilna armijas forma un ekipējums: zābaki, bruņuveste, ķivere, mugursoma, šautene. Mēs esam ļoti laimīgi, ka visi ir dzīvi un veseli. Un izskatās, ka viņi ir pat veselīgāki nekā pirms tam. Tas bija labs treniņš, bet patiešām grūts.

Arī man bija karsti, bet nevaru teikt, ka man bija grūti – tas bija ļoti interesanti, aizraujoši, un es sapratu, ka kino zināmā veidā ir kā narkotikas. Ja darbs veicas, tas ir ļoti patīkams.

“Džimlai rūdi rallalā” ir traģikomēdija, jo vietām ir jautri, bet vietām – ļoti skumji. Pats stāsts nebūt nav ļoti jautrs, jo vecums nav nekas dzīvespriecīgs. Bet tas nenozīmē, ka vecīši nespēj būt aktīvi un dzīvespriecīgi.

Man ir grūti pateikt, kas būs filmas auditorija. Jaunieši, kuriem ir nācies sastapties ar šīs filmas tematiku, daudz ko nesaprot. Jo vecuma problēmas sāk saprast tad, kad vecums ir pienācis. Mums ar Jāni (Cimermani – aut.piez.) bija viegli strādāt, jo abi divi zinām, kā ir, kad sāk pienākt vecums, kad sāk mugura sāpēt, kad acis nerāda, kas bojā tavu vienkāršo dzīvi.

Filmu taisām atraktīvu un aktīvu un mēs ceram, ka ne tikai vecie ļaudis skatīsies, bet arī jauniem cilvēkiem tā liksies interesanta, neparasta un negaidīta.

Uzziņai

* Kinoprojekta scenārija autors ir Māris Putniņš, kurš filmu veido tandēmā ar Jāni Cimermani. Abu kopdarbība vairāk zināma pēc lielu popularitāti ieguvušajām leļļu filmām “Avārijas brigāde”.

* Jaunās spēlfilmas “Džimlai rūdi rallallā!” producents ir Gatis Upmalis (“Labās rokas”, “Ūdensbumba resnajam runcim”, “Mazie laupītāji”, “Vientuļā sala”), operators Andrejs Verhoustinskis (“Dancis pa trim”, “Pretrunīgā vēsture”), mākslinieks Mārtiņš Milbrets (“Rīgas sargi”, “Baigā vasara”, “Rūdolfa mantojums”).

* Filmā būs redzami aktieri no septiņiem Latvijas teātriem.

Inita Gūtmane,
 

No visiem aktieriem tieši liepājniekiem Ainai Karelei un Aivaram Kalnarājam bija iespēja braukt ar tanku.