“Es ļaujos dzīvei,” tā saka gados jaunā dziesminiece Sandra Jurberga. Viņa labprāt atsaucas aicinājumam muzicēt dažādos sarīkojumos, sacer dziesmas, iesaistās interesantos projektos un nebaidās strādāt darbu, no kura citas radošas būtnes, iespējams, muktu pa gabalu.

Popularizē arī savas dziesmas

Ir 24. decembris. Cits pa ielu steidzas ar eglīti padusē, dažam pilni iepirkuma maisiņi ar dāvanām un galdā ceļamiem gardumiem. Daža sāk cirtot matus svinībām vai koncertam, kurā jāuzstājas vai kuru jābauda kā skatītājam. Bet Sandra? Viņa garlaikojas atpūtas centrā “Libava” un ik pa laikam veras pulkstenī, gaidot darbadienas beigas. Jau vairākus mēnešus viņa ir “Libavas” administratore, un svētku dienā iekritusi viņas maiņa.

Jautāta, kā šādā darbā jūtas tāda radoša būtne kā viņa, Sandra bez ilgas apdomāšanās atbild: “Šo darbu ir viegli savienot ar skolu. Bet darbs nav viegls. Grūtākais ir ziemas periods, kad pa dienu īsti nav ko darīt, jo cilvēku maz. Bet naudiņa jāpelna, ar kaut ko ir jāsāk. Ir jāsaprot, kas tāds darbs vispār ir.” Sandra spriež, lai nopelnītu ar muzicēšanu, ir jānonāk īstajā kompānijā jeb apvienībā. “Pēdējā laikā visi meklē, kur lētāk ko var dabūt. Bet tādēļ vien, ka atsakās maksāt, es neatteikšu uzstāties,” viņa uzsver.

Arī šie Ziemassvētki Sandrai nepagāja bez muzicēšanas. Viņa saņēma uzaicinājumu uzstāties privātā pasākumā viesu namā “Chill In” netālu no Bernātiem BBS žurnālistam, kas šajā laikā ar savu ģimeni viesojās Liepājā.

Ja atskatāmies pagātnē, nav nemaz tik sen, kad Sandra sāka muzicēt. Viss aizsākās pēc 9. klases beigšanas 2008. gadā, kad jauniete nopirka savu pirmo ģitāru. Sākumā to apguva pašmācībā, vēlāk pie Ivara Ķivelīša, dziesminieces Austras Pumpures audzēkņa. Šis jauneklis arī bija tas, kas Sandru pirmo reizi uzvilka uz skatuves – tas bija pirms diviem gadiem Latvijas 1. rokkafejnīcā, kur jaunie censoņi muzicēja veselas divas stundas. Liepājniece ar smaidu atceras, ka ar tomātiem nomētāti netika – cilvēkiem patika viņu priekšnesums.

Taču par visnozīmīgāko uzstāšanos sauc to, kas 2011. gadā notika Zviedrijā saistītā ar pasākumu “Kultūras naktis”. Uz to bez Sandras devās vairāki talantīgi jaunieši no Liepājas un Rīgas. “Tur muzicēt bija savādāk – cita vieta, ārzemes. Turienes cilvēkiem patika mūsu uzstāšanās,” atceras Sandra, vēl piebilstot, ka Zviedrijā iesildījusi grupu “Framest”, kurai uzstāšanās “Jaunajā vilnī” vēl bija priekšā.

“Kaut kā līdz šim nav atnācis tas otrais, trešais cilvēks,” kāpēc lielākoties uzstājas viena, skaidro Sandra. Ik pa laikam viņai rodas visādas idejas, ko varētu īstenot ar kādu kopā, bet līdz šim tās palikušas gaisā karājoties. Bet viņa par to dikti neskumt, jo, uzstājoties vienai, arī ir savi plusi: “Nav jārēķinās ar citiem cilvēkiem. Ja esi viens, paņem savu ģitāru un dodies, kur vēlies un aicina. Un, ja kaut kas nesanāk, pats esi pie tā vainīgs.”

Sandra spriež, ka tādu mūziķu kā viņa mūsu pilsētā nav nemaz tik daudz. Ir tādi, kas izcili spēlē ģitāru, un ir tādi, kas klusu kaut kur čubinās – muzicē mājās vai šaurā draugu lokā. Bet vēlme mācīties ģitāru, Liepājas jauniešos esot, to novērojusi, divus mēnešus vadot ģitārspēles nodarbības Liepājas Jaunatnes centrā. “Ir tādi, kas ļoti aktīvi mācās spēlēt ģitāru, iespējams, no viņiem kaut kas sanāks,” apsver liepājniece.

Viņa pati neraujas kaut kur muzicēt, lielākoties uzaicina, un parasti tas notiek caur paziņu paziņām – kāds talantīgo bruneti kaut kur ievērojis un ieteicis nākamajam mūzikas cienītājam. “Sākumā, kad muzicēju ar Ivaru Ķivelīti un Lauru Čirkši, ļoti daudz spēlējām latviešu vecās estrādes dziesmas. To turpināju darīt, uzstājoties viena pati,” stāsta Sandra. “Līdz sapratu, ka vajag popularizēt savas dziesmas.” Pirmā dziesma viņai radusies tad, kad notika debija uz Latvijas 1. rokkafejnīcas skatuves. Kopš tā laika sacerētas vairāk nekā desmit dziesmu ar Sandras pašas tekstiem. “Viena no vecākajām ir “Marionete”, kuru, manuprāt, zina visi, kas ir klausījušies manī. Vēl atpazīstama noteikti ir “Satiksimies vējā”, kas aizgāja, pateicoties dzejiski muzikālam uzvedumam, kura scenārija autores ir Daina Vanaga un Baiba Dēķena. Dziesma tapusi ar tādu pašu nosaukumu, kā jaunizveidotais uzvedums. Pārējās ietu uz riņķi.” Dziesminiece izvērtē, ka sākumā viņas dziesmas bijušas liriskas un ļoti vienkāršas. “Laika gaitā tās kļuva atklātākas, tajās bija vairāk pateikts, nekautrējos dziedāt par lietām, kas sabiedrībā ir tabu.”

Mūzikai vārdi nākot no pašas dzīves pieredzes. Vai nav grūti, ikreiz dziedot dziesmas par kādu izsāpētu notikumu, uzplēst rētas arvien no jauna? “Nav grūti,” viņa saka. Mūziķe ievērojusi, ka klausītāji novērtē, kad cilvēks dzied savas dziesmas, jo izpildījumā ieliek savas emocijas. “Uzrakstot par kādām asām emocijām dziesmu, pēc tam paliek vieglāk,” pēc mirkļa viņa vēl iestarpina.

Sandra atklāj, ka ir vēlme ierakstīt savas dziesmas studijā. Un šī doma īpaši neliekot mieru pēc šā gada Ziemassvētkiem, kad uz Latviju atbraukušie ciemiņi, kuriem viņa uzstājās, taujājuši pēc dziedātājas diska, ko varētu paņemt līdzi uz savu tagadējo mītnes zemi un parādīt turienes ļaudīm.

Nebaidās no izaicinājumiem

Līdzās muzicēšanai Sandra ļaujas arī dažādiem citiem piedzīvojumiem, iesaistās radošos un interesantos projektos. Pirms kāda laika viņa visai aktīvi darbojās Liepājas Jaunatnes centrā – ne tikai mācīja spēlēt interesentiem ģitāru, bet palīdzēja arī Lienei Jankovskai īstenot dažādus projektus. Vēlāk arī iesaistījās Lienes un domubiedru izveidotajā apvienībā “Opā!”. Kad Liene pārcēlās uz Rīgu, Sandra pārņēma biedrības vadību. Jauniete atzīst, ka īsti ar tās vadīšanu nevedās un biedrība ir beigusi savu pastāvēšanu.

Bet tā kā jaunajai liepājniecei enerģijas ir daudz, viņa piekrita iesaistīties jaunā portāla “Nebremzē.lv” veidošanā. Tur pastrādāja īsu laiku, no portāla aizgāja kopā ar vairākiem citiem jauniem entuziastiem. “Mēs sapratām, ka atsevišķiem jautājumiem esam par zaļu. Mums par daudz ko dalījās domas, bija grūti savienot visu vēlmes,” paškritiska ir Sandra.

Redzot, kā Liepājas Jaunatnes centrā darbojas viņas vienaudze Liene Jankovska, ka katra diena viņai ir dinamiska un dažādiem notikumiem piepildīta, jo te kāds projekts jāraksta, te tos jāīsteno, te preses relīzes jātaisa, te jādodas uz ārzemēm pavadīt jauniešus – aktīvistus, Sandra nolēma, ka gribētu darīt ko līdzīgu. Tāpēc iestājās Liepājas Universitātē studēt sabiedriskās attiecības. Taču studiju laikā sākusi saprast, ka tas laikam tomēr nav tas, ko vēlas. “Nākotnē es sevi neredzu kā sabiedrisko attiecību speciālisti,” viņa izsver. Taču apzinās, ka katras mācības, katra skola cilvēkam ir liels ieguvums, tādēļ nenožēlo studiju izvēli un mācības pamest negrasās. Ko darīs pēc diviem ar pusi gadiem, kad augstskola būs pabeigta, Sandra šobrīd pateikt nevar. Bet, tā kā viņa no grūtībām nebaidās un ir atvērta dažādiem piedzīvojumiem, bez darba viņa nepaliks, par to nav šaubu.

Un kā ar mūziku? “Mūzika noteikti paliks manā dzīvē, tā ir tāda neatņemama sastāvdaļa,” uzsver Sandra, kura bērnībā sapņoja kļūt par roka dziedātāju, bet ar laiku sapratusi, ka sava vokāla dēļ tam īsti nav piemērota.

Vizītkarte
Sandra Jurberga
* Dzimusi Liepājā 1992. gada 10. oktobrī.
* Mācījusies Liepājas Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolā, pašlaik studē Liepājas Universitātē programmā “Komunikāciju vadība”.
* Strādāja “Bitē” par pārdošanas speciālisti, portālā “Nebremzē.lv” par galveno redaktori un sabiedrisko attiecību speciālisti, tagad ir atpūtas centra “Libava” administratore.
* Dzīves moto: jāņem no dzīves to, ko tā dod.
* Nekad nepiedalītos šovos, jo vecmāmiņai tad par viņu būtu kauns.
* Atpūšas, apmeklējot kinoteātri, boulingu un citas izklaides vietas Liepājā.

Sandra ir zinātkāra jauniete, kurai patīk meklēt atbildes uz jautājumiem.

Inita Gūtmane,