Viņi spēj akmenī saredzēt vēsturi, izvest senlaikus no noputējušām grāmatām, kas pilnas garlaicīgu gadskaitļu virteņu, un doties kopā ar to dabā. Vēsturnieki, dabas pētnieki, vienkārši aizrautīgi cilvēki, kam plašāks skats uz pasauli, turpina meklēt dabas un vēstures bagātības Liepājas rajonā.

Atklājumus pie sevis nepatur

Liepājas rajons ar tā akmeņu bagātību nopietni piesaistījis pētnieku uzmanību. Latvijas Petroglifu centrs turpina īstenot plānu pusgada laikā atrast un izpētīt visus vēsturiski un kultūrvēsturiski interesantos akmeņus mūsu pusē – dižakmeņus, robežakmeņus, bļodakmeņus, bedrīšakmeņus…

Maija sākumā notika jau otrā no sešām ekspedīcijām. Medze, Vērgale, Cīrava, Sakas novads, Kalvene, Kazdanga – šīs vietas jau izstaigātas, akmeņus un reizē arī citas dabas un vēstures vērtības meklējot.

Ass, ap kuru griežas visas ekspedīcijas, protams, ir Latvijas Petroglifu centra vadītājs, vēstures maģistrs Andris Grīnbergs. Bet ap viņu pulcējas arī citi vēstures un dabas vērtību izzināšanas entuziasti, ja vien viņi ir gatavi lauzties cauri krūmājiem, brist pa nātrēm līdz padusēm un slapināt kājas dubļos un galvas lietū. Tā jau kopš pagājušās vasaras pētniekiem līdzi ekspedīcijās ne vien Liepājas rajonā, bet arī ārpus tā dodas Vērgales Tūrisma informācijas centra vadītāja un vides gide Daina Vītola. Sakas novada akmeņus un dižkokus meklēja arī Sakas mežzinis Andris Zaļkalns, žurnāla “Vides Vēstis” galvenā redaktore Anitra Tooma un Pāvilostas Novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčanova, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Liepājas rajona nodaļas inspektore Ingrīda Vize.

“Mēs esam tādi pētnieki, kas savus atklājumus netur pie sevis, bet labprāt ar tiem dalās,” saka A.Grīnbergs. “Man liekas, ka tieši tā – palaižot informāciju, var vēl vairāk saņemt atpakaļ.” Tāpēc viņš aicina iedzīvotājus dot ziņu par novērotiem interesantiem akmeņiem. Jo nereti cilvēki pie savas apkārtnes tik ļoti pieraduši, ka pat nedomā, ka akmens žogmalē varētu būt vērtīga vēstures liecība. Tiesa, var gadīties, ka zīmes tā sānos atstājis šļūdonis, nevis cilvēka roka, tomēr Latvijas Petroglifu centra pētnieki ir atsaucīgi un uzklausīs visus stāstus. Nākamā eskpedīcija Liepājas rajonā paredzēta jūnija vidū.

Ezotēriskas lietas nav saistošas

Mūspusē akmeņu ir daudz, īpaši Medzes pagastā – te senlaikos šļūdonis tos nēsājis šurpu turpu. “Bet mums visinteresantākais ir – ko un kāpēc ar akmeņiem ir darījuši cilvēki,” uzsver A.Grīnbergs.

Pētniekus īpaši interesē tādi eksemplāri, kā, piemēram, cilindriskie Ulmales un Dzeņu bļodakmeņi Sakas novadā, Bērzu akmens Priekules apkaimē. Daudzi sliecas domāt, ka tie ir ziedokļu akmeņi. Taču A.Grīnbergs par to šaubās. “Tas ir ļoti ilgstošs darbs – izveidot tādu, diez vai atmaksātos to darīt tikai ziedošanas nolūkā. Tāpēc var būt, ka tie tomēr izmantoti kādām saimnieciskām vajadzībām, piemēram, graudu beršanai.”

Bļodakmeņi ir krietni jaunāki par bedrīšakmeņiem, laikā, kad tie veidoti, cilvēka rīcībā jau bijuši labāki darbarīki, kas ļāvuši akmeni rūpīgi apdarināt un iekalt tajā kārtīgu bļodu. Par to vecumu skaidru ziņu nav, tie varētu būt tapuši no 10. līdz 15.gadsimtam, varbūt pat vēl vēlāk.

Ulmales Piņņu akmens ir itin plaši popularizēts tūrisma objekts, ļaudis mēdz tam pa laikam piedēvēt arī kādas īpašas spējas un enerģētisku starojumu. Arī pret to pētnieks izturas skeptiski. “Saule akmeni sasilda, vējš uzpūš – tās ir subjektīvas izjūtas. Mēs pētām to, ko var zinātniski konstatēt un pārbaudīt. Ezoteriskas lietas mums nav saistošas.”

Aizvēstures piezīmju bloks kabatā

Bet Liepājas rajona lepnums ir bedrīšakmeņi – te atrasta vismaz ceturtā daļa no visiem, kopskaitā ap 40 Latvijas bedrīšakmeņiem. “Tas vēl ir samērā maz pētīts temats Latvijas aizvēsturē,” saka A.Grīnbergs. Kad būtu apsekoti un izpētīti visi zināmie bedrīšakmeņi, varētu noskaidrot, kad īsti un kādiem nolūkiem tie izmantoti. Pagaidām pētniekiem diezgan droši zināms tikai, ka tie ir vissenākie taustāmie vēstures liecinieki, ko cilvēka rokas kulta nolūkiem veidojušas vēl pirms mūsu ēras.

Varbūt mazajās bedrītēs krāts svētais ūdens, varbūt atstāti ziedokļi, bet varbūt šajos akmeņos fiksētas cilvēka dzīves norises – dzimšana, miršana. Šī zinātnieku vidū esot uzskatāma par visticamāko no apmēram 30 dažādām versijām par šo savdabīgo akmeņu izcelsmi. Visbiežāk šāda veida akmeņi esot apmēram galda lielumā, varbūt uz tādiem bija visērtāk rakstīt. Bet Latvijā atrasti arī pavisam mazi, pat kabatā ieliekami, bedrīšakmeņi. “Varētu būt, ka tos senie cilvēki ņēmuši līdzi, pārceļojot no vienas apmetnes uz citu, lai tajos uzkrātā informācija nezustu,” domā Petroglifu centra vadītājs.

“Kurzemes Vārds” jau rakstījis, ka aprīlī Medzes pagastā ekspedīcija atklāja divus agrāk nezināmus bedrīšakmeņus. Tie ņemami valsts aizsardzībā kā arheoloģijas pieminekļi. Līdz šim vienkārši par dižakmeni uzskatītajā Kapsēdes Rudakmenī arī, izrādās, sencilvēki ar kādu akmens rīku izberzuši mazas bedrītes, ko, ja vien prastu, mēs varētu lasīt vēl šobaltdien.

Petroglifu centra zinātnieki un pārējie dabas un vēstures pētnieki savās ekspedīcijās nebūt nepievēršas akmeņiem vien. Iespējams, ka Kazdangas pusē viņi nupat atklājuši jaunu senkapu vietu, taču šī informācija vēl jāpārbauda, stāsta A.Grīnbergs. Viņi iet pa vēstures takām un mēģina samanīt tās pēdu nospiedumus, neizpētītus garām nelaižot arī dižus kokus, avotus un citas skaistas un vērtīgas lietas. Un reizēm tādi pēdu nospiedumi pagadās pavisam negaidīti: Durbes ielejas pļavā, iepretim Dunalkas Elka pilskalnam Daina Vītola kurmja rakumā uzgāja apdegušu dzintaru pusplaukstas lielumā. Domājams, pilskalna pakājē varētu būt bijusi kāda sen zemes un pagājības klāta apmetnes vieta, bet pazemes lodātājs kurmis saules akmeni kā sveicienu no aizlaikiem iznesis virspusē.

Uzziņai

– Latvijas Petroglifu centrs nodarbojas ar arheoloģijas pieminekļu un ģeoloģisko objektu apzināšanu un pētniecību.
– Internetā – www.petroglifi.lv
– Petroglifi – seno cilvēku zīmējumi, iekalumi, gravējumi klinšu sienās.
– Ekspedīciju Liepājas rajonā atbalsta Latvijas Dabas fonds, Valsts kultūrkapitāla fonds un Liepājas Rajona padome.  

Kādi akmeņi Latvijā ir sargājami?

– Visi, kuru virszemes tilpums ir lielāks par 7 kubikmetriem.
– Tie, kuri nes kādas latviešu dievības vai gara vārdu (Māra, Pērkons, Jānis, pūķis, ragana, vadātājs, vilks, burvis utt.) neatkarīgi no šo akmeņu izmēriem.
– Bedrīšakmeņi – vieni no vissenākajiem kulta godināmajiem akmeņiem.
– Bļodakmeņi – izkalti apļa formā kā lieli dzirnakmeņi, kuriem vidū iekalta liela apaļa iedobe kā mutes bļoda.
– Kausakmeņi – akmeņos ar plakanu virsmu iekaltas izslīpētas iedobes.
– Muldakmeņi – ar iekaltām vai dabīgas izcelsmes dažāda lieluma muldām, kurā var sakrāties no debesīm nākošais svētais, dziedinošais ūdens.
– Akmeņi, par kuriem ir teikas un nostāsti.
– Senie robežakmeņi ar iekaltiem gadskaitļiem vai ar robežu zīmēm, akmeņi ar seniem tekstu iekalumiem.
– Senie krustakmeņi – akmeņi ar dažāda veida krustiem no viduslaiku kapsētām vai savrupiem apbedījumiem.
– Senie saimnieciskās darbības akmeņi – graudberži, akmens siles, kaltie dzirnakmeņi, akmens galdi, lodes utt.
– Visi akmeņi, kas atrodas jūras piekrastē ūdenī, pludmalē un 300 metru no krasta.
– Akmeņi ar ledāja atstātajām skrāpējuma pēdām.

Pēc “Dabas retumu krātuves” materiāliem

Dina Belta,

Andra Zaļkalna foto

Dzeņu bļodakmens dziļi Sakas mežos. Katra akmens izpēte prasa vairākas stundas – jānosaka precīza tā atrašanās vieta, jāuzmēra, jāapskata, jāapraksta.