Septembrī Saldū, izbūvējot auto stāvlaukumu vecās pienotavas teritorijā, zem zemes atrada senas būves pamatus. Dažas dienas Saldus dzīvoja šķitumā, ka pilsētā nu būs par vienu kultūrvēsturisku vietu vairāk.

Diemžēl būs tikai parasts stāvlaukums, jo būvnieku atraktie ēkas pamati tapuši 20. gadsimta 30. gados. Mums būtu paticis, ja drupas izrādītos sešus vai septiņus gadsimtus senas un vēstītu par Frauenburgas pili. Atradumam nebija valsts mēroga kultūrvēsturiskas nozīmes.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) speciālisti Saldus novada pašvaldībai, stāvlaukuma pasūtītājai, ieteica pamatus uzmērīt un no tiem, cik vien iespējams, saglabāt. Pašvaldība izlēma pamatus nograut, jo tie traucēja. Vēl nezinām, vai uztverts pārvaldes ieteikums vecās pienotavas pamatus vizualizēt stāvlaukumā, izmantojot citas krāsas segumu.

Gabaliņš no pasaules

Pamatus vizualizēt ieteica NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne: “Saldus pilsētu pamatīgi postījuši abi pasaules kari. Dokumentos redzam, ka bojā gājušas daudzas vēsturiskas liecības, tāpēc saldeniekiem it īpaši jāizvērtē katrs atradums. Pašvaldībai un vietējiem arhitektiem jātiek skaidrībā, cik nopietni attiekties pret visu, ko atrod savas pilsētas kultūrslānī. Eiropas Arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas konvencija precīzi definē, ka arheoloģiskais mantojums ir zinātnisku pētījumu līdzeklis no Eiropas kolektīvās atmiņas. Tātad arī lokālas nozīmes liecības ir gabaliņš no visas pasaules vēsturiskā mantojuma. Latvijas sabiedrībai šādas apziņas nav.

Uzskatām, ka mēs par jaunajiem laikiem zinām visu, tāpēc varam nepievērst uzmanību šī perioda pavedieniem. Šāda attieksme nav pieļaujama, jo nezinām, ko pētīs nākamās paaudzes.

Tikai tās precīzi noskaidros, cik zinoši bijām. Šodienas skatījumā pagājušā gadsimta 30. gadu būve nav interesanta, taču nākotnē pētniekiem par šo laiku būs neatbildēti jautājumi. Viņi meklēs atbildes.”

Speciāliste vīlusies par nograutajiem pamatiem, lai gan Saldus novada pašvaldība rīkojās likumīgi. Saldus pilsētas vēsturiskais centrs atzīts par aizsargājamu, taču kultūrslānis ne. Identiska situācija Tukumā, taču tur zemē atrasto tik un tā uzskata par pilsētai vajadzīgu un saudzējamu.

Kaulus redz vienmēr

Latvijas Arheologu biedrības vadītājs, NKMP Rīgas Reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris apstiprina, ka arheologu organizētas ekspedīcijas notiek reti. Pēdējos gados tieši būvniecības dēļ gaismā nākusi lielākā daļa atradumu.

Pārvalde ļoti izjūt, ka Latvijā realizē lielus investīciju projektus – zemē ierok optiskos kabeļus, izbūvē meža ceļus, pārplāno pilsētas utt. S. Zirnei prātā padsmit nesenāko gadījumu, kad būvnieki apturējuši darbus un gaidījuši, kamēr arheologi izzinās, kas uznācis virszemē.

“Par laimi, mums pietika speciālistu – Latvijā ir ap 50 profesionālu arheologu, un visi diezgan noslogoti. Mēs izprotam satraukumu par apturētiem būvdarbiem, cenšamies strādāt ātri. Lielie objekti saistīti ar investīcijām, tās jāapgūst noteiktos termiņos, taču neticu, ka termiņu nevar pagarināt, ja nepieciešama pamatīgāka izpēte.

Nezinu, cik daudz reižu mums noklusē par atradumiem. Šķiet, ka bieži, jo baumas iet tālu,” zina S. Zirne.

Abi NKMP speciālisti atzīst, ka katras virszemē izceltas pagātnes pētīšana sākas ar būvnieku godaprātu, – vai viņi ievērojuši likumu un par atradumu piecu dienu laikā paziņojuši NKMP.

“Mums ir ļoti laba sadarbība ar “Latvijas Valsts mežiem”, tie bieži aptur darbus, ja kaut kam uzdūrušies. Esam ievērojuši, ka nav vienaldzības pret cilvēku kauliem, – par tiem ziņo. Mums ir vēl daudz nezināmu apbedījumu no Otrā pasaules kara. Nesen būvniecības laikā atklāti divi koncentrācijas nometņu ieslodzīto masu kapi. Medijos uzzinām, ka Saldus pusē atrod desmitiem karavīru kaulus. Manuprāt, ir vērts apturēt būvniecību arī maza atraduma dēļ, lai uzmanīgi apskatītos, kas tas ir,” turpina S. Zirne.

Būs jauni pieminekļi

Kurzemē konstatēts 1171 valsts un vietējas nozīmes piemineklis, taču Jānis Asaris pārliecināts, ka saraksts nekad nebūs pabeigts. Piemēram, ne viss sameklēts Saldus pilskalnā,

arī Liepājas senākais kultūrslānis vēl nav izpētīts.

Arheologi spriež, ka ir jāatgriežas vikingu apmetnē Kuldīgā, jāpārmeklē Ventas krasti. Daudz glabā Kurzemes meži.

“Jebkura iejaukšanās, arī profesionāla un rūpīga, neatgriezeniski maina kultūrslāni. No tā paliek tikai tas, ko dokumentējis arheologs, tāpēc pat labi, ka ne visu, virsū būvējot ceļus vai ēkas, esam atraduši. Nākamajām paaudzēm būs, kur meklēt,” priecājas arheologu organizācijas vadītājs.

Abi arheologi ilustrēšanai izvēlējās negatīvus piemērus, taču tāpēc nebūtu jāsecina, ka kolektīvā atbildība, attieksme un zināšanas ir dramatiski sliktas. Jūtami labas izmaiņas ir arheologu skaidrojošām lekcijām, semināriem, kursiem. Lieliska atdeve ir darbam ar skolēniem.

“Vēl pirms pāris gadiem šķita, ka nevienu grobiņnieku neinteresē, ka viņu teritorijā bijusi vikingu apmetne. Tagad ir sajūta, ka katrs grobiņnieks zina visu par vikingiem.

Arheoloģiskais atradums palīdzēja Grobiņai atrisināt savas identitātes jautājumu,” piebilst eksperte.

Tradicionālā izpratnē arheoloģiju interesē pagātnes periodi, kad rakstītu liecību nav vai arī tās ir fragmentāras. Jaunākās tendences pasaulē: arheologiem interesanti arī jaunāki vēstures slāņi.

Vissvarīgākais – pagātnes attēlu atjaunot pēc iespējas detalizētāku, tāpēc tajā iederas arī lietas, kurām nav pat simts gadu. Vispirms tās sakārto lokālo bildi, pēc tam – Kurzemes, Latvijas, Eiropas un pasaules.