Dīvaiņu magnēts
Uz pāris nedēļām kļuvuši par mazpilsētas daļu, arheologi Uldis Ābiķis un Aldis Pravornis atkal dodas prom. Tāds ir viņu darbs. Arheoloģiskās uzraudzības veikšana būvdarbu laikā prasa ne tikai spēju būt mobiliem, dzīvojot te vienā, te citā Latvijas malā.
Jāpārzina dažādi laikposmi un vietu vēsture, jāvāc ziņas, aptaujājot vietējos, sēžot bibliotēkā un rokoties internetā.
Gotlandiešu pils un eja uz baznīcu
To, ka mazpilsētā ieradušies arheologi, nemaz nevajag avīzēs rakstīt. Bezdrāts telefons darbojas labi. Jau pirmajā dienā pie garāžas, kur arheoloģiskās uzraudzības laikā Grobiņā speciālisti glabāja mantas, izniris viens vīriņš un pret pāris cigaretēm piesolījis atnest senu aproci. “Tādi kā mēs piesaista dīvaiņus,” smaida Uldis un steigšus piebilst, ka paši jau arī tādi ir.
“Kāda monēta? Te nav nevienas monētas. Mēs visu izdomāj’. Kramu mēs paši uztaisījām,” mazliet traka vīra balsī, kādudien satikts, saka Uldis. Aldis nosmaida: “Nuja, kā parasti.” Uldis sāk klāstīt, ka nesen atnācis viens vīriņš glāžainām acīm un stāstījis, kur viduslaiku pilī trīs podus ar zeltu atrast.
Citudien vīri bijuši pie tulpju audzētāja Jura Egles. Izrādās, viņam pašam sava mājaslapa internetā, kur ne tikai par tulpēm rakstīts. Arī šis tas par vēsturi. Egle arheologiem rādījis dārzā atrastus vārpstiņu skriemeļus no dzintara.
Bet kāda 92 gadus veca kundze, kas dzīvo Alejas ielā, radiem lūgusi arheologus atvest ciemos. Esot kas stāstāms. Uzzīmējusi plānu par senvietu pie Atkalniem aiz Priedulājiem. Būvējot māju, savulaik esot uzrakušies gotlandiešu pils pamatiem. “Toreizējie saimnieki nav ļāvuši viņas tēvam vērsties muzejā, jo tad neļaus celt māju. Senlietas aprakuši kaut kur,” atstāsta Aldis. Arī kundzes stāsti par ejām no pils uz baznīcu un tālāk līdz Iļģu kapiem bijuši ļoti krāsaini.
Ieminos, ka sludinājumu portālā “Ss.lv” tiek pārdota māla krūka no Grobiņas pils ejām. Uldis nosmaida, ka teju katrā vietā dzird vienu un to pašu leģendu, tikai mainās vietvārdi. Tomēr pēdējā darba dienā viņi apskatīja Grobiņas baznīcas pagrabu, lai vienreiz par visām reizēm izbeigtu spekulācijas ap šo tēmu.
“Lielākā daļa no šīm ejām atrodas cilvēka apziņā. Mazākā daļa ir pazemē rodamās ejas. Vienmēr minēts, ka pa virsu ir ūdens, pilnīgi nerēķinoties, ar kādām tehnoloģijām var uzturēt sausu eju zem ūdens,” Aldis mudina domāt loģiski. Viņš secinājis, ka cilvēkiem aizvien ļoti patīk ticēt šādām leģendām. Ne mazāk kā laikos, kad šie nostāsti radās: “Pamēģiniet tikai Daugavpilī pateikt, ka tur nav dzintara istabas!”
Eiropas līmeņa atradums
Kā vienu no vērtīgākajiem atradumiem, ko izdevies uziet arheoloģisko uzraudzību laikā, speciālisti min stilu Aizputē. Tas ir sens rakstāmrīks, un Latvijā tādi atrasti aptuveni 90. Lielākā daļa – Rīgā un Cēsīs. “Tajos laikos bieži nemācēja lasīt arī dižciltīgie bruņinieki un rakstīt jau nu pavisam droši varēja nemācēt. Rakstītāji pamatā bija garīgās personas,” skaidro Aldis.
No personīgajiem atradumiem Uldim vērtīgākais ir Staldzenes depozīts – Eiropas līmeņa atradums. “Tas ir izcils stāsts!” sajūsminās Aldis. Sagadīšanās sagadīšanās galā. Tā notiek vienreiz trīssimt, piecsimt gados, teic Uldis.
Pēc vētras Pārventas iedzīvotājs, kas dzīvo no tā, ko aiznes uz metāla pieņemšanas punktu, stāvkrastā pie izrautas priedes saknēm atradis bronzas laikmeta priekšmetus. Uzpirkšanas punktā par četriem kilogramiem viņam samaksāti trīs lati ar santīmiem.
Tai dienā Ulda draugs, kalējs Ainārs no Jūrkalnes tur savām vajadzībām pircis dzelžus. Pamanījis zem krēsla celofāna maisiņu ar mantām, aizdomīgi zaļām. “Piezvanīja man ap pusdivpadsmitiem naktī, teica, vai nevar atbraukt un parādīt. Kad atbrauca un parādīja, man bija acis kantainas,” izsaucas Uldis.
Nākamajā dienā devies pie metāla uzpircēja un prasījis, kur tās lietas dabūjis. Tas ilgi un dikti nav gribējis teikt, klusējis. Beigās prasījis: “Cik es varētu dabūt par to, ja mēs pārvestu pāri uz Zviedriju?” Uldis teicis: “Klausies, Igor, vai nu pieci gadi, vai es tev iedodu pieci lati, atdod tās mantiņas man.”
Trešajā dienā noskaidrota arī izcelsmes vieta. Tad kopā ar kolēģiem Uldis pie priedes saknēm atradis kopā vairāk nekā sešus kilogramus senlietu. “Tā sensācija ir aiz tā, ka bronzas laikmeta bronzas Latvijā ir ļoti maz,” skaidro Aldis. Pamatā tai laikā vēl izmantoti akmens un kaula rīki. Starp citu, nākamajā dienā uzpircējam bijis paredzēts visu metālu vest uz “Liepājas metalurgu”.
“Tad bija radio, televīzija, Holivuda un viss kaut kas,” turpina Uldis. “Beigās pilsētas vadība iedeva prēmijas visiem, nešķirojot, kas ir kurš. Tas sākotnējais atradējs, uzzinājis, ka prēmija būs divsimt latu, pilnīgi sāka trīcēt. Kad domē visu to svinīgi pasniedza, draugs jau bija riktīgi sasmaržojies. Gatavs startam.”
Otrs vērtīgākais Ulda atradums esot dzelzs ieguves vieta no purva rūdas Puzē. Laikrakstā “Diena” 2007. gadā tas nosaukts par gada nozīmīgāko arheoloģijas atradumu Latvijā. “Tur ir meža zvēru taka, kas beidzas nogāzē un aiziet purvā,” arheologs stāsta. Latvijā purva rūdas atradnes esot tuvu simtam, bet Kurzemē šī esot tikai otrā.
Vajag pacietību un asu redzi
“Nav vajadzīgs. Te ir tik interesanti!” Uldis attrauc, jautāts, vai pieredze gūta arī ārzemēs. Visvairāk viņu aizraujot akmens laikmets: “Tas viss, kas te ir apkārt, tā ir vakardiena. Akmens laikmets ir visa sākums.”
Arheologs stāsta, ka Sārnatē trīs kilometrus no savulaik jau izpētītas apmetnes vietas varētu būt vēl viena. Cilvēki tur dzīvo arī tagad, bet līdz šim neesot pievērsuši uzmanību tam, kas apstrādājot nāk no zemes ārā. “Kad apstāstīju, kā viss varētu beigties, viņiem bailes bija, vai neatņems zemi, vai nenoliegs apstrādei. Teicu – tik traki jau nebūs,” Uldis iedrošina arī citus.
Šo darbu nevar darīt tādi, kas grib rezultātu redzēt uzreiz. Pacietība ir vajadzīga, arheologi piekrīt. “To pašu mūra fragmentu vajag dikti rūpīgi nopucēt, lai varētu fotografēt,” kā piemēru min Aldis. Bet Uldis uzsver: “Vistraģiskākais būtu, ja pēkšņi redze pazustu. Tad ir jāsēž mājās klubkrēslā un jāšķirsta žurnāli.”
Tāpat, kā zināt savu biogrāfiju
“Būtu jau interesanti, ja kāds no vēstures skolotājiem varētu atvest šeit kādu bērnu grupiņu,” arheoloģiskās uzraudzības laikā Uldis ierosina. Tomēr pagaidām neviens šo iespēju neesot izmantojis. Aldis papildina: “Daudziem neliekas, ka tā vēsture bieži vien ir tepat un labi redzama.”
Speciālistus sarūgtina tas, ka līdz šim bērniem skolā sāk mācīt pasaules vēsturi un par Latviju stāsta saraustīti, tikai kontekstā ar noteikto laikposmu. “Piektā, septītā klasē galvā ir pavisam citas domas, nevajag pieblīvēt ar to vielu par pasauli!” sašutis ir Uldis. “Vēstures grāmatas ir standartizdevumi. Nez kāpēc neparādās pēdējo gadu atklājumi. Tikai tad, ja studē vēsturi, to dabū zināt.”
Pašapziņa tautai ceļas, viņš skaidro, kādēļ mūsdienu jaunietim vajadzētu interesēties par vēsturi. Aldis uzsver: “Tas ir tāpat, kā zināt savu biogrāfiju. Tauta, kas nezina savu vēsturi, ir kā cilvēks, kas piedzīvo amnēziju.”
Uzziņai
Sārnates apmetne
– Viena no vislabāk izpētītajām ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras apmetnēm Latvijā, kas dod priekšstatu par cilvēku dzīves apstākļiem vidējā neolīta periodā (3400. – 2300. g. pr. Kr.).
– Pateicoties purvainajai augsnei, aizvēsturisko mītņu paliekas labi saglabājušās, jo tieši šādos apstākļos koksne un no tās veidotie priekšmeti dabiski iekonservējušies.
– Sārnates apmetne atrodas kūdras purvā Baltijas jūras piekrastē Ventspils novada Užavas pagastā.
Staldzenes depozīts
– Atrasts 2001. gadā stāvkrastā netālu no Ventspils.
– Līdz šim lielākais depozīts Austrumeiropā.
– Atradās bronzas priekšmeti un to fragmenti, kuru forma liecina – tie nākuši no Skandināvijas.
– Tie izgatavoti 800 – 600 gadu pirms mūsu ēras.
– Visi 89 priekšmeti, kas sastāv no gandrīz 200 fragmentiem, glabājas Ventspils muzejā.
Kultūras pieminekļu saglabāšana, veicot celtniecības un citus darbus
– Pirms celtniecības, meliorācijas, ceļu būves, derīgo izrakteņu ieguves un citu saimniecisko darbu uzsākšanas šo darbu veicējam jānodrošina kultūras vērtību apzināšana paredzamo darbu zonā.
– Fiziskajām un juridiskajām personām, kas saimnieciskās darbības rezultātā atklāj arheoloģiskus vai citus objektus ar kultūrvēsturisku vērtību, par to nekavējoties jāziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai un turpmākie darbi jāpārtrauc.
No likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”
Elza Strazdiņa,
Egona Zīverta foto
Metāla meklētājs Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rīcībā parādījies tikai 90. gadu beigās. “Zviedri toreiz uzdāvināja kaut kādus hlamus,” atceras arheologs Uldis Ābiķis (pa kreisi). Kolēģis Aldis Pravornis piekrīt, ka šai ziņā melnie arheologi viņiem ir bijuši soli priekšā.
