10.janvāri Goda liepājnieks, rakstnieks, dzejnieks un publicists OLAFS GŪTMANIS atzīmēja ievērojamu dzīves jubileju – viņam apritēja astoņdesmit gadu. Kaut Dzejnieks ir raižpilnu pārdomu pilns par šo laiku, kurā materiālā labklājība ir ņēmusi pārsvaru par garīgo, viņš pauž cerību, ka garīgā labklājība cilvēkiem kļūs par nepieciešamību. Tā kā O.Gūtmanis ne reizi vien ir uzsvēris, ka viņa dzīves norises, uztvere un domas ir ietvertas viņa daiļradē, “Kultūras Pulss” lasītājiem piedāvā ieskatu jubilāra dzejā ar viņa paša personīgajām piezīmēm par dzejoļa tapšanas laiku un izjūtām.

Pacelsim tostu par airētājiem

“Pacelsim tostu par airētājiem
iedomu smailītēs, vienkocenēs un platdibenēs,
dzīves laiviņās iroties bangotnēm pret,
krāču mutuļos cīnoties, pārvarot pretstraumes, pretvējus,
strāvas, kas atsviež atpakaļ sēkļos,
triec pret krantīm un klintīm.

Pacelsim tostu par airētājiem
kopš kuršu, līvu, vikingu laikiem,
kopš airus žņaudz rokas,
irkļi satverti plaukstās kā spīlēs,
vēzienos atliecas stāvi, kāju muskuļi saspringst –
dzelme aiz dzelmes, jūra aiz jūras.

Pacelsim tostu par airētājiem
svešzemju pirogās, kajakos laužoties ledājiem cauri,
džonkās un kanoe, pārslīdot gludenām virsmām,
iegrimstot laivām dziļi līdz lūpai,
un olimpiskajos kanālos, traucoties finišam pretī.

Pacelsim tostu par airētājiem
sapņu gondolās vieglās kā paijas,
kā šūpoles laiviņās, līgojot uz ūdeņa,
sirēnām dziedot, nagažām vilinot tumsnējās dzelmēs
un – galerās, piekaltiem liktenim,
tulznainām saujām, svelmē kaltušām rīklēm,
aprepušiem ar sāli – vergiem pakļautiem vienīgai kustībai –
airēt, airēt, airēt un…

Pacelsim tostu par airētājiem,
jau griezušiem laivu pret pēdējo – mūža devīto vilni,
plosoties šīs zemes pēdējai vētrai,
līdz iebraukt pazemes upju tumsnējos ūdeņos,
aizsaules ezeros, mūžības jūrās, kosmosa okeānos,
un arī tur, arī tur, vēzējot airus,
kas zin, kādiem krastiem, vēzējot irkļus,
kas zin, kādām ostām un valgumiem pretī.
Pacelsim! Pacelsim tostu par airētājiem!

2002

Atsperoties tālu pagātnē, atvēzējoties pasaules plašumā, liekot lietā visu, kas paša pieredzēts, saspringstot pēdējam izvirdumam par šo tēmu, kādam, kas izjūt sevi par airētāju. Esot tādā liktenī, ka šo dzejoli un arī abus iepriekšējos nemaz nevarēja neuzrakstīt. Varbūt, ka vēlēšanās – liecināt par dzejoļu tapšanu – ir tikai iedomīga iedoma, atskaite pašam sev, taču dažbrīd liekas – šie trīs dzejoļi ir tik būtiski manā dzejnieka un cilvēka mūžā, ka apstāstāmi un atkārtojami arī nelielā apcerē.

Variācijas I – III
(krājums “Saulgrieži”, 1985)
III

Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši
Un dziedājuši sauli debesīs,
Kad tā no mēness blāvi atstarojas,
Kad citas tālas zvaigžņu saules viz.

Tā dziedājuši, it kā mūžam
Mēs saulē sildījušies būtu,
It kā ne nakts un saltie spīdekļi,
Ne smagās ēnas, tumsas grūtums.

It kā mēs būtu iecelti tai gaismas lokā,
Kas pat ar blāzmu nav mūs skāris,
It kā mēs ne ar skaliem rokās,
Bet trejdeviņām saulēm mirdzot pāri.

Tā dziedājuši savu mīļo sauli,
Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz
Ar gara gaismu apstarotās
Tās mūsu tumšās debesis.

Padomju laikā ar būtisku zemtekstu rakstīts dzejolis. Tajā it kā iešifrēts tautas liktenis. Akcents, dominante krājuma, kas togad tika atzīts par labāko republikā, kopnoskaņā. Ciklu komponējis Imants Kalniņš (dzied Uģis Roze). Viena no pašām tuvākajām kompozīcijām, kas rakstītas ar maniem tekstiem.

* * *

Raustu virves zvanu spēlē –
Klau, kā mani zvani dimd,
kā tie apskurbušām mēlēm
Pieskandina apvārsnim,
Kā palēnām iešūpojas
Aizvien straujāk, kamēr gaiss
Dun un šķind, un dreb, un virmo,
Kamēr pašā jūsma paist,
Jau par vilni, noplīst bangā –
Zvani rēc un kauc, un kliedz
Zvani grauj un zvani dangā
Un, cik jaudas, mēles triec
Lējumos – un dobji čuguns,
Sudrabs smilkst un gaudo varš;
Plaukstas svilst no spēles uguns,
Zvanu cīniņš, zvanu karš –
Pārkliegt pašiem sevi – pāri
Zemes ārēm pārdimdēt.
Kāda traka zvanītkāre
Prātu jauc un mūžu ēd
Zvaniķī, kad zvani sitas
Viens caur otru – šķind un dimd,
Pieskandinot vēl bez mitas
Debesīm un apvārsnim.

2005

No vairākiem cikliem “Zvani” šis, šķiet, vistuvākais, kas izsaka radošo procesu, kad zvaniķis ieķēries virvēs, izrausta zvanus, atlietus no dažādiem metāliem. Sajūta, ka pārlasot šo dzejoli, esmu ierauts radīšanas procesā. Liekas, ka padevusies dzejoļa forma, kas atdarina zvanu spēli.

* * *

Piedod, mans Sargeņģel,
Ka Tavu spārnu vēdas aiz sevis
Nesaklausīju brīžos,
Kad Tu man stāvēji klāt,
Kurls vēl biju pret skaņām,
Kas dievišķās trīsās saviļņo gaisu,
Stulbs vēl biju – ieraudzīt brīnumu,
Truls pret smalkajām sajūtām.
Piedod, ka nesapratu,
Kas notur augstāk par saprašanu,
Paceļ pašam sev pāri,
Savienot spēj ar strāvām,
Kas atrauj no zemes smaguma.
Izjust dvēseli augšuptieksmē.
Piedod, ka tik lēni
Apjēdzu, ka Tu esi
Tas, kas stāvējis klāt
Liktens bargajās stundās,
Sargeņģel mans!

2007

Dzejolī abstrakta izjūta, ko tiecos izteikt pēdējā laikā rakstītos dzejoļos. Pamatā ticība Dievam. Saturs ļoti grūti komentējams. Dzejoli var pieņemt tikai tie, kam līdzīgas izjūtas, kas iedarbojas uz dvēseli augšuptieksmē, pasaules garīgās daudzveidības apjautā.