Ja pirms astoņiem gadiem 4. maijā četros dziedošajos autobusos Talsu novadu sāka apbraukāt zēnu kori, tad pirms trim gadiem tajos no Talsiem sāka vizināties paši novada iedzīvotāji, lai piestātu vietās, kur viņu dzīve ikdienā nenorit, un, jā, ceļā vienotos arī latviešiem labi zināmās dziesmās. Šis gads nebūs izņēmums, un maz ticams, vai kādā no četriem dziedošajiem autobusiem vēl atlikusi kāda nerezervēta vieta.

Uz visām debespusēm

Pirms trim gadiem, kad šķita, ka ir laiks sākotnējo dziedošo autobusu ideju pamainīt, iecerei pievienojās Talsu novada Tūrisma informācijas centrs vadītājas Ineses Rozes vadībā. “Toreiz izdomājām, ka autobusi paliek, bet tajos sēžas ceļotāji un kopā ar viņiem ir ne vien pavadonis, bet arī cilvēks, kurš spēlē kādu mūzikas instrumentu. Braucam, pa ceļam dziedam, paviesojamies novada skaistākajās vietās, satiekam cilvēkus un gūstam apstiprinājumu sev, ka tiešām dzīvojam Latvijā, esam Latvijai piederīgi un joprojām esam dziedātāju tauta,” atceras Inese.

Pirmajā gadā pēc jaunās koncepcijas izveides ceļā devās četri autobusi, vedot ceļotājus uz Vandzeni, Valdemārpili, Sabili un Laucieni. “Uz visām četrām debespusēm! Un tā tas turpinās ik gadu, jo Talsi ir vidū,” konstatē I. Roze. Pērn pasažierus vizināja trīs autobusi, tie veda uz trim tūrisma apritē esošajām novada muižām – Strazdē, Spārē un Tiņģerē (šoreiz apejot Talsu novada muzeju, uz kuru var aiziet ar kājām).

Šogad iecerēts apskatīt dabas teritorijas. Viens autobuss dosies uz atpūtas parku “Laumas” Īves pagastā. “Šī vieta, manuprāt, vairs komentārus neprasa,” spriež I. Roze. Otrs autobuss dosies uz Balgales pusi, kur ceļotāji varēs apskatīt Lielzeltiņu observatoriju, Kaļķlejas svētavotu un Balgales luterāņu baznīcu, kuras altāri grezno novadnieces Aijas Baumanes gobelēns. Dabas parkā “Abavas senleja” ikviens braucējs varēs apskatīt Sabiles pusi kopā ar vides gidu Māri Lāci (“Vienu no Kurzemes un, es teiktu, arī visas Latvijas spicākajiem pavadoņiem,” uzsver I. Roze.) un apmeklēt “Sabiles sidra” ražotni. Ceturtais autobuss kursēs uz dabas parku “Engures ezers”, ceļā vispirms piestājot Ķūļciema pareizticīgo baznīcā, kas piedzīvo skaistu atjaunotni, pēc tam braucēji pusdienos Ķūļciema brīvā laika pavadīšanas centrā pie balti klātiem galdiem, iestādīs trīs simboliskus ozolus pagātnei, tagadnei un nākotnei, dabas parkā apskatīs, cik daudz putnu salidojuši atpakaļ, uzzinās, kā jūtas govis un zirgi, un visbeidzot aplūkos Engures ezeru.

“Šis pasākums kļuvis ļoti pieprasīts. Aktivitāte vienmēr ir milzīga, autobusi ir pilni. Katrā vietā esam parūpējušies par to, lai cilvēki, kuri mūs uzņem, ļautu ceļotājiem sajust arī Baltā galdauta svētku klātbūtni,” atklāj I. Roze.

Latvietim piestāv balts galdauts

Viņa smejas – šī pasākuma rīkošanai labi, ka runa ir par 4. maiju, nevis 4. februāri, kad Latvijas klimatiskie apstākļi būtu krietni vien nelabvēlīgāki. “4. maijā dubļainie ceļi tomēr ir piežuvuši, pļavas aprāvušās…” salīdzina Inese, lai gan arī tagad, protams, gribas cerēt uz siltumu un sauli. Nemaz nerunājot par tiem, kuri rīko Baltā galdauta svētkus – gribas taču tos klāt kaut kur ārā, kopā baudīt pavasari, nevis prātā visu laiku paturēt plānu B, ja nu nākas pārorientēties uz telpām…

Tam, ka pēc dažiem gadiem, iespējams, arī dziedošo autobusu projektā pienāks laiks plānam B, šo norišu rīkotāji ir gatavi. Skatoties uz vispārējām tendencēm, I. Roze spriež, ka ik pasākums vidēji spēj pastāvēt no septiņiem līdz desmit gadiem, un tad tas sevi ir izsmēlis. “Ar laiku ir kaut kas jāpamaina. Publika, kas apmeklē pasākumus, ir kļuvusi ļoti prasīga. Tā sagaida, ka sarīkojumi būs kā piedzīvojumi! Tas, lai vispār ar kaut ko cilvēkus pārsteigtu, no mūsdienu režisoriem un cilvēkiem, kuri strādā kultūras jomā, prasa milzīgas radošuma izpausmes. Domāju, ka vēl kādus trīs gadus dziedošie autobusi varētu kursēt, bet tad gan būs kaut kas jāmaina. Pagaidām tveram šodienu. Nāks laiks – nāks padoms. Varbūt būs dziedošie velosipēdi!” smejas Inese.

Viņa vērtē, ka dažādu svētku norišu īstenošana 4. maijā ir ļoti laba tradīcija. “Un latviešiem jau balts galdauts ļoti piestāv. Var, protams, gadīties pa vidu arī svētki, kuros tev ir puķains vai košs galdauts, bet, ja ir kāzas vai bēres, tad latviešiem vienmēr ir baltie galdauti,” salīdzina I. Roze. Tā nu arī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā ir skaisti klāt tieši baltos galdautus, nevis izlīdzēties ar daudzkrāsainām vaskadrānām, kas brīvdabas pasākumā varētu būt praktiskāka izvēle…

Kad ieminos, ka šis jau Latvijai vispār īpašs gads, Inese neslēpj, ka visu gadu tomēr Latvijas simtgadi svinēt negribas, zinot, ka daudzi jau pērn sāka sagurt no tā, cik daudz par šo notikumu tiek runāts. “Pati šajā sakarā vairāk akcentēju Dziesmu un deju svētkus un 18. novembra svinības. Nevajag jebkuru pasākumu “palikt apakšā” Latvijas 100. dzimšanas dienai. Patiesībā tā simtgades pasākuma latiņas sasniegšana būtu jānopelna! Nevis ikdienišķas lietas, ko tāpat dari katru gadu, piepeši dēvēt par simtgades pasākumu tikai tāpēc, ka šis ir īpašs gads,” uzskata I. Roze. 

UZZIŅAI

# Tie, kuriem izdevies rezervēt vietu kādā no dziedošajiem autobusiem, 4. maijā pulksten 11.00 dosies izvēlētajā maršrutā no Talsu novada pašvaldības administratīvā centra.

# Talsenieki, kuri ar autobusu braukt nav vēlējušies, bez bēdas varēs ņemt groziņus ar cienastu kopīgajam mielastam un doties uz Talsu ezera promenādi, kas šogad izvēlēta par Baltā galdauta svētku norises vietu.

# Pilsētas viesi var šo mērķi sasniegt personīgajās automašīnās vai sabiedriskā transporta autobusos, kaut ar klusu dungošanu padarot tos vismaz mazdrusciņ dziedošus.