Vietējo kultūrvidi lielākoties uztur pašvaldību un valsts finansēti bibliotekāri, kultūras namu un muzeju darbinieki, amatieru un profesionālu mākslas kolektīvu dalībnieki. Arī lielākā daļa nozares infrastruktūras atrodas publiskā sektora pārziņā. Kopš 2012. gada Latvijā aizsākusies kultūras vēstnieku kustība. Tie ir citu nozaru profesionāļi, kuri vietējās sabiedrības interesēs tērē entuziasmu, laiku un personīgus līdzekļus. Kultūras vēstnieku darbi rāda, ka dažviet kultūras telpa un sabiedriskā dzīve būtu krietni pliekanāka bez viņu intelektuālā un finansiālā ieguldījuma. Jūlija izskaņā Kurzemes un Zemgales pierobežā, Smārdes pagastā, notika kultūras vēstnieku kārtējās mācības.

Devējs bez mēra

2012. gadā neformālo kultūras vēstnieku kustību Latvijā sāka veidot Kultūras ministrija. Toreizējā Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Dace Melbārde ierosināja sasaistīt britu programmu “Starpkultūru vēstnieki” un “Darbīgās kopienas” galvenos principus un radīt kompaktas mācības Latvijas cilvēkiem, kuri ieinteresēti savas kopienas labākā dzīvē. Laika gaitā par kustības centrālo koordinatori un mācību organizētāju kļuva Latvijas un diasporas nevalstisko organizāciju apvienība “Sadarbības platforma”.

Tās mājaslapā ir informācija, ka kultūras vēstnieki šomēnes iesaistījās pierobežas festivālā Saldus novada Ezerē, bet Sabilē uz nometni pulcināja Kurzemes jauniešus, kuriem rūp sakopta Latvija. Kultūras vēstnieku redzeslokā ir arī Latvijas mazākumtautības, nācijas pašapziņa, latviešu nemateriālais mantojums un citas tēmas.

“Sadarbības platformu” vada bijusī ventspilniece Lauma Celma. Viņa visprecīzāk zina par kultūras vēstnieku darbiem, jo Kultūras ministrija lēnām zaudējot interesi par pašas iniciētu kopienu. Latvijā šobrīd ir 260 kultūras vēstnieki. Viens dzīvo Brocēnu novadā, astoņi – Saldus novadā, 22 – citviet Kurzemē.

L. Celma uzsver, ka visi ir spilgtas personības, kurām nav ambīciju un laika nodoties pašreklāmai. “Tuvojoties Latvijas simtgadei, apņēmāmies uzfilmēt 50 televīzijas raidījumus par 100 kultūras vēstniekiem. Tika nofilmēti tikai 27, jo Kultūras ministrija uzskatīja, ka sabiedrības ieinteresēšanai un kustības reklamēšanai vairāk nevajag,” L. Celma ir vīlusies.

Kultūras vēstnieku mācību saturs tiek veidots, ņemot vērā dalībnieku ierosinājumus. Viņus māca būt par līderiem, veidot komandu, izmantot sociālos tīklus. Kultūras vēstnieki pakļauti izdegšanas sindromam, tāpēc nodarbībās skar arī psiholoģiskus jautājumus. “Mums ir svarīgi satikt citam citu, jo tad gūstam iedvesmu un pārliecību, ka darbi jāturpina. Sabiedrība ir mūsu entuziasmu pieprasoša un negausīgi patērējoša – no mums gaida, lai par paldies darīti darbi visu laiku ir ekstra, ultra, hiper… Un nevienu neinteresē, cik esam devuši emocionāli, fiziski un finansiāli. Kultūras vēstnieki vienkārši ir traki (pozitīvā ziņā)!” L. Celma noskaņo sevi pozitīvi.

Jukuma Ilze

Viens “Sadarbības platformas” raidījums veltīts divām jaunlutriņniecēm – Latvijas Mazpulku padomes priekšsēdētājai Randai Ķeņģei un vēstures skolotājai Ilzei Lācei. Apciemoju skolotāju, jo 37 gadus viņas sabiedriskajam darbam ir viens dzinulis – Jaunlutriņu novadnieks Jukums Vācietis, padomju laikā slavināts, bet jaunajos Latvijas laikos ignorēts, jo bijis viens no sarkanās armijas dibinātājiem un pirmais komandieris.

1982. gadā I. Lāce kļuva par Saldus muzeja filiāles, J. Vācieša memoriālās mājas, vienīgo darbinieci. 1995. gadā līdzekļu trūkuma dēļ ekspozīciju slēdza. Desmit gados J. Vācieša dzimtās mājas taciņas aizauga, razbainieki nogāza pulkveža pieminekli un izsita kāda loga rūtis.

Pēc 2000. gada divas Ilzes – Lāce un viņas bērnības draudzene, Latvijas mazpulku vadītāja Kļava – apņēmās novērst postažu, kādā bija nonākusi pasaules līmeņa karavadoņa reputācija. Īstenojot gandrīz desmit projektu, lokālai sabiedrībai atgādināti novadnieka nopelni un dotības. Ilžu tandēmam ir dzelžaina apņēmība, pašapziņa un apbrīnojamas darba spējas, un tas turas pretī Jukuma Vācieša noliedzējiem. Jaunlutriņniekam nepiedod vienu grēku – viņš nodibināja armiju, kura iznīcināja Latvijas valsts neatkarību. I. Lāce ar vēsturniecei raksturīgu precizitāti atsaucas uz faktiem, ka Jukumu Vācieti savējie nošāva vēl pirms Latvijas okupācijas.

“Es esmu kūdītāja un naudas meklētāja projektiem, bet Lāce – darītāja,” saka I. Kļava un izstāsta par vairākiem pasākumiem, kurus domubiedre turpina arī pēc oficiālo projektu beigām. Piemēram, sākumskolas skolēniem viņa vada piedzīvojumu stundu, kurā bērni spēlējas tā, kā to darīja J. Vācietis bērnībā. “Ilzes nopelns, ka katru reizi Lāčplēša dienas lāpu gājiens apstājas pie Jukuma Vācieša dzimtajām mājām. Cilvēki beidzot atzīst, ka viņiem ir vietējais karavīrs, ko godināt,” gandarīta I. Kļava.

Abas Ilzes iecerējušas atjaunot memoriālo istabu. Padomā arī programma vecāko klašu skolēniem, jo drīzumā vidusskolās būs obligāta valsts aizsardzības mācība. Jukuma Vācieša dzīvesgājumā rodamas lieliskas idejas, kā formālas nodarbības pārvērst aizraujošos brīvdabas kursos. Novembrī abas Ilzes un Vācieša mazmazmazdēls Eduards prezentēs astoņu dziesmu izlasi, kas sasaucas ar nozīmīgiem notikumiem izcilā novadnieka dzīvē. Tos izvēlējusies I. Lāce, jo orientējas novadnieka personiskajā un militārajā biogrāfijā. Lūk, kādēļ vietējie viņu sauc par Jukuma Ilzi!

Viņas entuziasms neizplēnēja, dzirdot par pašvaldības neoficiālu nodomu pārdot Vācieša dzimtās mājas. I. Lācei šķiet, ka viņas neatlaidība sakņojas faktos, nevis emocijās. “Pietiekami labi pārzinu Jukuma biogrāfiju, tāpēc man viņš visos laikos bijis nozīmīga personība. Ap 2000. gadu no Krievijas vēsturniekiem beidzot uzzinājām, ka Jukums Vācietis pēc nošaušanas apbedīts masu kapos Komunarkā, Piemaskavā. Konkrētas kapavietas nav, tāpēc vēl jo svarīgāk ir rūpēties par vietu, kur sākās viņa mūžs, – Jaunmuižas kalpu māju,” uzskata I. Lāce.

Jautāju, ko mums māca Vācieša dzīve. “Viņš vienmēr zināja savu vērtību. Jukums attīstīja dabas dotas prasmes un bija izvēlējies mērķi. Viņa devīze “Esiet kā vīri!” joprojām iedvesmo,” atbild I. Lāce.

“Kaut kāds dullums manī tomēr ir. Nekad nav bijušas šaubas, vai vērts līdzās tiešajiem darba pienākumiem darīt vēl kaut ko un no tā neko nepaturēt sev, bet atdot citiem. Skolā man ir samazināta slodze, taču ir grūti sameklēt darbu citur! Te tik daudz vēl gribas izzināt! Pirms diviem gadiem apsekojām 56 viensētas, lai uzzinātu to vēsturi un nākotni. Būtu jāapmeklē viensētas arī pārējos pagasta ciemos – Ošeniekos un Šķēdē. Saulītē ceļam mūsu pagastā dzimušu un skolā gājušu kino operatoru un režisoru Uldi Braunu. No viena gada vecumam līdz pirmajai klasei te dzīvoja dzejnieks Māris Čaklais. Ir, ko meklēt arī par Jaunmuižu, tagadējo Jaunlutriņu centru,” par savām interesēm atgādina skolotāja.