Jau divus gadus talsenieki var lepoties ar to, ka tieši Talsos izveidojies un plašu interesi raisījis Latvijā pirmais Klaunu muzejs. Īstie muzejnieki varbūt savu reizi pavīpsnā, nojaušot, ka šai vietai ir maz kopīga ar nopietnajā vārdā nosaukto iestāžu pamatfunkciju veikšanu, un nudien – Klaunu muzejā nopietnībai nav vietas. Gluži pretēji – tas radīts ar vienu vienīgu mērķi: dāvāt prieku.

Bērniem ļoti patīk

“Kad veidoju Klaunu muzeju, nemaz nezināju, kas tas būs un uz kurieni tas mani aizvedīs. Šī vieta aug kopā ar mani,” apliecina Klaunu muzeja saimniece Ilze Pumpure jeb klaunīte Pendele. Bez izaugsmes šajā vietā neiztikt, jo, strādājot nelielā pilsētā, uz dzimšanas dienu ballītēm pastāvīgi ierodas vieni un tie paši viesi. “Ir bērni, kuri ballīti apmeklē jau sesto reizi! Atliek tikai gudrot un gudrot, ko jaunu viņiem piedāvāt. Vecāki atzīst: “Bērni tik ļoti atkal grib uz Klaunu muzeju!” Bet tas jau man ir vislielākais kompliments. Arī paši bērni saka daudz mīļu vārdu un ballītēs ik pa laikam pieskrien samīļoties,” priecājas Ilze.

Nereti gan vispirms jāspēj sadraudzēties ar tiem, kuri no klauniem baidās. Tas izdodoties itin viegli, kolīdz tiek pieminēti joki, triki un iespēja nopelnīt dāvanas. Ilze spriež, ka daļā bērnu bailes radījušas filmas, kurās aiz klauna grima slēpjas ļaundaris, bet daļu vienkārši biedē apkrāsota, svešāda seja. Ar to rēķinoties, Pendeles lomā viņa nekad nekrāso visu seju, vien abpus sarkanajam klauna degunam uzzīmē pa kādam bumbulītim. Tas gan padara viņu vieglāk atpazīstamu arī ārpus Klaunu muzeja, tāpēc Ilzi pat bankā uzrunājot: “Jūs no tiem klauniem?” Savukārt bērni viņu ar aizdomām pētot veikalos. “Nezinu, ko viņi domā – varbūt par to, vai es varētu būt tā pati Pendele, bet varbūt par to, vai es viņus atceros. Pēc vārdiem visus atcerēties nespēju, bet pēc sejām sazīmēt varu. Viņiem tas ir svarīgi – ieskrien muzejā un uzreiz prasa: “Tu mani atceries?” Tad, protams, atbildu apstiprinoši,” apliecina Ilze.

Ir gan aplami iedomāties, ka Klaunu muzeju apmeklē tikai bērni. Mūsu sarunas dienā ciemoties pieteicies plašs skolotāju pulks, arī iepriekš te ne reizi vien laiku pavadījuši jaunlaulātie un atpūtas pasākumus rīkojuši pat ļoti nopietnu uzņēmumu un iestāžu kolektīvi, klaunu mīļotāju pulkam paplašinoties no pavisam maziem bērniem līdz pat sirmām galvām. Klaunu muzejā vari ierasties kā ekskursants, lai izmēģinātu klauna amatu. Vari ekskursiju beigt ar radošo darbnīcu, kurā iemācīsies, piemēram, locīt balonus vai izgatavot žonglēšanas bumbiņas. Vari Pendeles vadībā svinēt dzimšanas dienu, iegūt jautru akcentu savai kāzu dienai, pavadīt laiku pēc bērnu kristībām. Vari savus svētkus aizvadīt arī sportiskā garā, ļaujot Pendelei pārtapt par smieklīgu treneri. Bērnu un jauniešu izklaidēm ārpus telpām te pieejami segveji, skrejriteņi un citi neparasti braucamrīki.

Var satikt visu Latviju

Uzņemot vairākus tūkstošus cilvēku, pirmie divi Klaunu muzeja darbības gadi paskrējuši ļoti ātri. Ilze pat nav centusies reklamēt savu piedāvājumu. “Nespēju uzņemt vēl vairāk cilvēku. Vēlos būt labs, nevis pārskrējies un paviršs klauns! Kuram vajadzēs, tas mani atradīs un piedzīvos kaut ko īpašu,” viņa pamanījusi.

Ekstrēmākās esot dienas, kad nākas novadīt trīs ballītes pēc kārtas. “Tev jādara tā, lai maziņajam ir labi, lai vidējam ir interesanti un lai vecākiem patīk! Kā to var? Nezinu! Tevī tas ir, un tu to sniedz citiem! Bet viegli nav. Pat pēc divām ballītēm, aizbraucot mājās, gribas pilnīgu klusumu un mieru. Gadās, ka pat nākamajā rītā vēl jūtos nogurusi, bet, kad ieraugu bērnu priecīgās, sajūsminātās acis, arī manī prieks atjaunojas. Ne tikai iesnas ir lipīgas, arī prieks ir lipīgs. Tu dāvā prieku un saņem prieku atpakaļ. Mēdz teikt, ka skaistums izglābs pasauli, bet es saku: prieks izglābs pasauli!” pārliecināta ir Ilze.

Kamēr citi lielās, kur nedēļas nogalē bijuši un ko redzējuši, viņai sestdienas un svētdienas ir karstākais darba laiks. “Toties visu Latviju šeit satieku!” Ilze saka un kalendārā lasa, no kurām vietām šonedēļ ieradīsies apmeklētāji: “Liepāja, Tukums, Tume, Līvbērze, Pastende, Rucava, Vecpiebalga!”

Apmeklētāju plūsma visintensīvākā esot maijā, septembrī un decembrī, kad, kā Ilze smejas, viņa pārvēršas “klaunrūķī”, jo daudzi grib, lai Pendele pasniedz bērniem Ziemassvētku paciņas. Tāpat izglītības iestādes Pendeli regulāri aicina piedalīties 1. septembra svinībās un izlaidumos, bet kultūras darbinieki vēlas, lai atraktīvs klauns papildinātu pilsētu un pagastu svētkus.

Liels atbalsts bijis Talsu novada fonda brīvprātīgā darbinieka klātbūtne ballītēs, mācot bērniem žonglēt. Arī šogad Ilze cer tikt pie tāda palīga, šoreiz – lai varētu piedāvāt ballītes angļu valodā. Bērnu patika apmainīties ar frāzēm angļu valodā esot acīmredzama, tad kāpēc gan nedot iespēju attīstīt svešvalodas prasmes?

Bez palīga nevarot iztikt arī tad, kad ciemos brauc cilvēki ar īpašām vajadzībām. Viņi Klaunu muzejā ir mīļi gaidīti, un Ilze vērtē, ka liels ieguvums ir viņai atvēlēto telpu atrašanās pirmajā stāvā.

Kurš grib būt klauns?

Miniatūrajā klaunu pasaulītē pie sienām ir milzīgs daudzums fotogrāfiju un plakātu ar klauniem, pulksteni rotā klauns, spoguli arī, bet tas vēl ir nieks, salīdzinot ar ievērojamo dažādu izmēru, krāsu un veidu klaunu lellīšu kolekciju, kas izvietota uz grīdas, plauktos un pat pie griestiem. Te mājvietu atraduši ap trijiem simtiem klaunu, liekot Ilzei sākt sapņot par plašāku Klaunu māju. Šo lellīšu dēļ viņa regulāri apstaigājot humpalu veikalus. “Kā es savus draugus lai atstāju tur, kur viņi nevienam nav vajadzīgi?” Ilze jautā, rēķinoties, ka šajā ziņā neviens viņu nesapratīs. Daudzi gan arī paši uzmeklē Ilzi, lai atdotu viņai kaut kur dabūtos klauniņus.

Starp citu, bērniem mēdzot būt nepatika pret vārdu “muzejs”. Viņi bīstoties, ka tā būs vieta, kur nāksies uzvesties klusu, būs aizliegts smieties, nekam nedrīkstēs pieskarties… Bet izrādās, ka Klaunu muzejā ir gluži pretēji! “Beigās jautāju: “Kurš grib būt klauns?” Visiem rokas ir gaisā: “Eeeees!” Izskatās, ka Latvija varētu kļūt par ļoti priecīgu valsti!” Ilze smejas. Viņa piedzīvojusi, ka pat visskeptiskāk noskaņotie Klaunu muzeja apmeklētāji galu galā atmaigst un ļaujas prieka infekcijai. Tā nu Ilze sevi pieķērusi cilvēkus dalām divās daļās: savējos (domājot tos, kuri jau bijuši Klaunu muzejā) un tajos, kuriem viss vēl priekšā.

Esot vērts paturēt prātā, ka Ilzei nav jēgas zvanīt, lai teiktu: “Ātri atbrauc un desmit minūtes kaut ko parādi!” Viņa skaidro: “Man tas nav desmit minūšu pasākums, tāpēc arī uz Klaunu muzeju ir iepriekš jāpiesakās. Nevar būt tā, ka tev ir triku pilnas kabatas un pats no rīta līdz vakaram esi gatavs! Tas ir gana ilgs process, kamēr sagatavoju visu trikiem vajadzīgo, noslēpju to, ko pirms laika nevajag redzēt, sataisos, noskaņojos… Tikai tad brīnumi rodas, ja pirms tam ir ieguldīts liels darbs.”