Laiks no 21. līdz 25. decembrim latviešu folklorā ir svētīšanas laiks. Tiek aizvadīts vecais un sagaidīts jaunais gads un gaismas atgriešanās. Tāpēc galds šajos svētkos vienmēr ir bagātīgi klāts, stāsta Rucavas Tradīciju kluba vadītāja Sandra Aigare.

Ar gardu muti apēd arī šņukuru

Kārtīgs kurzemnieks nevar iedomāties savu Ziemassvētku mielastu bez cūkas pusgalvas, pelēkajiem zirņiem un sklanduraušiem. Tieši šīs trīs ir tās ēdamlietas, kas galdā ceļamas tieši ziemas saulgriežos. Tomēr kopumā uz galda jābūt deviņiem ēdieniem un pie galda jāsēžas deviņas reizes, stāsta S. Aigare.

Tā kā jau 25. decembrī mūsu senči sagaidīja saimnieciskā gada sākumu, saulgriežos uz galda lika ēdienus, kas veicinātu laimi un panākumus nākamajā gadā. Piemēram, cūkas pusgalva simbolizē arklu un ražīgumu, atklāj S. Aigare, par iemeslu, kāpēc galdā celta tieši šī lopiņa daļa. “Turpretī Meteņos, kad brauca no kalna vizināties, tad ēda cūkas stilbu jeb ķenkli,” stāsta tradīciju pārzinātājā.

Un joprojām, kad tradīcijas jau vairākkārt mainījušās un radušās jaunas, tieši pusgalvas pagatavošana ir īpašs, tikai Ziemassvētkiem raksturīgs, rituāls. “Vispirms to labi nosāla, tad nokūpina un vāra. Iznāk mīksta un garšīga,” skaidro rucavniece. Un nevarot būt ne runas, ka kāda no cūķa galvas daļām paliekot pāri. Ar gardu muti tiekot notiesāts gan šņukuriņš, gan auss. “Tā pa gabaliņam vien griež,” nosmaida S. Aigare. Un, ja gadoties kādam svešākam, ārzemniekam vai pilsētas bērnam, redzēt šo procesu no malas, tas liekas kā pilnīga eksotika.

Taču ne jau pusgalva bijusi vienīgā gaļa uz saulgriežu galda. “Ziema vienkārši ir tas laiks, kad tos lopiņus kāva,” paskaidro Tradīciju kluba vadītāja. Gaļu vārījuši gan kopā ar putraimiem, gan tecinājuši tauciņus. Viena no iecienītākajām uzkodām bijušas spiras – no rudzu miltiem un taukiem savelti pikucīši, ko krāsns augšā izkaltēja un tad grauza, stāsta S. Aigare. Tāpat arī pelēkie zirņi vislabāk garšojot kopā ar speķa, krējuma un sīpolu mērcīti.

“Kas var būt labāks par karašiņu ar medu!”

Bet, protams, visīstākais Ziemas saulgriežu kārums ir dažnedažādi rauši. Turklāt tie visi jāveido apaļas formas. Tas tāpēc, lai rauši simbolizētu Saules un gaismas atnākšanu, paskaidro tradīciju zinātāja. “Visīstākais Saules simbols ir sklandurausis!” saka S. Aigare. Ne vien apaļās formas, bet arī košās krāsas dēļ, tas ir rota ikvienam saulgriežu mielastam.

Sklanduraušus tradicionāli gatavo no rudzu miltiem, bet nereti svētku galdā lika arī kviešu miltu raušus un maizes, ko ikdienā neēda. Baltmaize bija pārticības un labklājības simbols. “Un, ja vēl pašcepta karašiņa ar medu virsū. Kas var būt labāks par to!” nosaka rucavniece. Viņas mājās tas vēl šobaltdien esot iecienīts kārums.

Savukārt piparkūkas, bez kurām mūsdienās Ziemassvētku galds nav iedomājams, senie latvieši vēl nepazina, atklāj S. Aigare. Tās tagadējā Latvijas teritorijā parādījās tikai viduslaikos, līdz ar svētku tirdziņiem un daudziem citiem mūsdienu svētku simboliem, zina stāstīt rucavniece.

Toties tika cepti dažādi plācenīši un cepumi. Tie noderēja ne vien par gardu uzkodu, bet arī nākotnes noteicēju. Meitas mēdza ar cepumiem zīlēt, paliekot zem mājinieku šķīvjiem dažādu formu cepumus, stāsta rucavniece. “Kas katram ietrāpījās zem tā šķīvja, tas arī piepildījās,” atklāj Tradīciju kluba vadītāja. Citam tā bija apaļā saulīte, citam, piemēram, atslēdziņa.

Īstie milti katrā lielveikalā

Izšķirt, kuras ir tās īstās tautas tradīcijas un kas vēlāki uzslāņojumi, paliek aizvien grūtāk, atzīst Rucavas Tradīciju kluba vadītāja. Daudz kas no grāmatās lasītā un dzirdētā viņas ģimenē esot jau iegājies kā neatņemama svētku sastāvdaļa. Bet citas lietas atkal aizmirstas un pamazām izzūd.

Pamatēdienkarte gadu no gada paliek nemainīga, tomēr katros Ziemassvētkos uz galda nāk klāt kas jauns, stāsta arī liepājniece Baiba Silāre-Treimane. Pirmais Ziemassvētku vēstnesis viņas mājās vienmēr ir piparkūkas. Mīklu tām Baiba nopērkot jau laikus. Taču šogad, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, viņa nolēmusi piparkūku mīklu pagatavot pati. Plauktā jau iegūlušas šim nolūkam speciāli nopirktās garšvielas – kardamons, krustnagliņas un citas. Bet, kad piparkūkas gatavas, tās vēl jāizdekorē, stāsta Baiba. Tam liepājniece izmantojot gan ierasto cukura glazūru, ko iekrāso dažādās varavīksnes krāsās, gan ēdamās pērlītes un citus dekoriņus.

Tāpat Ziemassvētki Silāru-Treimaņu ģimenē neesot iedomājami bez tradicionālajiem sklanduraušiem. Tos Baiba cep jau vairāk nekā 20 gadu un stafeti pārņēmusi no savas vecvecmāmiņas. “Kad es vairs necepšu, būs jācep meitai,” smejot saka liepājniece. Parasti lielākā problēma šī kāruma gatavošanā – grūtības nopirkt rupjos rudzu miltus. Tos jau laikus bijis jāpasūta pie zināmiem pārdevējiem tirgū. Bet šogad tādu nebūšanu vairs nav, jo šos latviešiem tradicionālos miltus sākuši ražot arī lielie graudu pārstrādātāji, priecājas liepājniece.

Turklāt ne sklandarauši vien ir tradicionālais kurzemnieku ēdiens, kas rotā ģimenes svētku galda. Tur vienmēr var atrast arī cūkas pusgalvu un zirņus, par kuriem gan rūpējoties Baibas mamma. Un, protams, arī štovētos kāpostus.

Ēdieni grieķu un dāņu gaumē

Lai gan pieņemts uzskatīt, ka zivis uz galda jāliek Jaungadā, kopš Baibas meita vairs neēd gaļu, svētku mielastā vienmēr tiek iekļautas arī zivis. Parasti tās ir mencu kotletītes vai ceptas menciņas tomātu mērcē. Un par obligātu Ziemassvētku sastāvdaļu kļuvuši arī dažādi salāti, atklāj Baiba. Gan pierastāki – burkānu un lociņu salāti, gan, piemēram, avokado un krabju nūjiņu salāti. Nereti galdā tiekot celti arī rudenī pašu salasīto sēņu salāti.

Taču mainīgais elements šīs ģimenes Ziemassvētku mielastā esot dažādas plātsmaizes. Bijis gan ķirbju un fetas siera pīrāgs Krētas iedzīvotāju gaumē, gan rabarberu un zemeņu maizes. Viss atkarīgs no tā, ko vasarā izdevies iepirkt un uzglabāt ziemai.

Vairāk atšķirību no tradicionālās latviešu Ziemassvētku ēdienkartes ir uzņēmējas Aigas Bārdiņas ģimenes svētku mielastā. “Tur noteikti ir sautēti sarkanie kāposti, brūni cepti mazie kartupelīši cukurā un šķiņķis ar visu ādiņu krāsniņā cepts,” uzskaita Aija. Tā kā viņas dzīvesbiedrs ir dānis, lielākā daļa ēdienu ir šajā skandināvu zemē tradicionāli. Tomēr neiztrūkstoši uz galda Ziemassvētkos esot arī latviešu pelēkie zirņi. Un, protams, piparkūkas.

Parasti jau Ziemassvētkos sanākot kārtīga izēšanās, smaida Baiba. Katra namamāte cenšoties sagatavot labāko no saviem recepšu krājumiem. Tāpēc pat tad, kad ēst vairs negribas, roka stiepjas pēc vēl kāda kāruma. Tas palicis nemainīgi jau no senākiem laikiem – Ziemassvētku galds tiek klāts bagātīgs. 

Marija Leščinska,