Lai kādas
būtu sabiedrības kulturālākās daļas domas par Holivudas kino, nevar noliegt tā
ietekmi uz pasaules gaumi. Labāko no šajā industrijā saražotā katru gadu vērtē
ar ASV Kinoakadēmijas balvu “Oskars”. Lai arī Liepāja ir visai tālu
no ASV kino epicentra, ar kinoteātru un interneta starpniecību arī pie mums ir
iespēja sekot līdzi notikumiem kinopasaulē.

Piecas no
astoņām

Izvērtējot
iepriekšējā gada veikumu, šogad balvai “Oskars” labākās filmas
kategorijā bija izvirzīti astoņu kinodarbi: režisora Klinta Īstvuda biogrāfiska
drāma “Amerikāņu snaiperis” par ASV
jūras kājnieka, snaipera Krisa Kaila likteni un karu Irākā; Alehandro Gonsalesa Injaritu režisētā melnā komēdija “Putncilvēks”
par Holivudas aktieri, kas savulaik kļuvis slavens, filmējoties supervaroņa
lomā, bet pēc gadiem vēlas atgriezties slavas zenītā kvalitatīvā izrādē uz
Brodvejas skatuves; Ričarda Linkleitera unikālā filma “Puikas gadi”
par kādas ģimenes dzīvi 12 gadu garumā, kuru laikā koncentrēti var izdzīvot
līdzi galvenā varoņa pieaugšanai un kurā aktieri ik pa laikam tiešām filmēti
veselus 12 gadus; Vesa Andersona vizuāli krāšņā stilizētā komēdija “Viesnīca
“Diženā Budapešta””; Mortena Tilduma vēsturiskais trilleris “Imitācijas
spēle” par britu matemātiķi un vienu no
datorzinātnes pionieriem Alanu Tjūringu, kam bija
milzīga loma nacistiskās Vācijas šifrēšanas mašīna “Enigma” koda atšifrēšanā; režisores Avas
Davernajas vēsturiskā drāma “Selma” par
1965. gada gājieniem no Selmas uz Montgomeriju, lai tiktu ļauts balsot afroamerikāņiem; Džeimsa Mārša romantiskā
biogrāfiskā drāma “Teorija par visu” par pasaulslavenā teorētiskā fiziķa
Stīvena Hokinga dzīvi; kā arī Demjena Čazela režisētā drāma “Atsitiens”
par jaunu džeza bundzinieku un viņa emocionālo
cīņu ar skolotāju, despotisko džeza maestro.

Lai gan
daudzi, ieskaitot vairumu kinokritiķu, prognozēja, ka “Oskara” balva
tiks unikālajam projektam “Puikas gadi”, tomēr to saņēma filma “Putncilvēks”.
Taču kopumā, kā rāda izvirzītās filmas, aktuālas un novērtētas ir biogrāfijas
un kino ar vēsturiski nozīmīgu kontekstu.

Lielu
daļu filmu varēja noskatīties Liepājā. Kopš kinoteātra “Balle”
rekonstrukcijas labāko no Holivudas redzēt ir vēl lielākas iespējas nekā
iepriekš. Šogad kinoteātrī varēja noskatīties piecas no astoņām filmām, nav
rādītas vien “Selma”, “Viesnīca “Diženā Budapešta””
un “Atsitiens”. Lai gan “Ballē” nav pieejama “Oskaram”
izvirzīto filmu apmeklējumu statistika, tomēr kinoteātra direktors Roberts
Nille pastāstīja, ka vislabāk apmeklētas bijušas “Amerikāņu snaiperis”
un “Teorija par visu”, bet vismazāk – “Puikas gadi”.
Kinoteātrī arī neslēpj, ka, izvēloties filmas demonstrēšanai, vairāk tiek ņemta
vērā pasaules apmeklējumu statistika un starptautiskais novērtējums, nevis tas,
vai šī filma ir oskarota. “Kā rāda statistika, Latvijā tas īsti nedarbojas
un skatītājus neuzrunā, viņus vairāk interesē žanrs un aktieri filmās,”
precizē R. Nille.

Tomēr
par spīti tirgus nosacījumiem arī Liepājā ir cilvēki, kas kinoteātrī vai ar
interneta starpniecību seko līdzi labākajam no Holivudā iespētā. Jautājām
dažiem no viņiem, ko tie domā par pagājušā gada labākajām Holivudas filmām, kas
tikušas izvirzītas “Oskaram”, un ko viņi paši būtu gatavi apbalvot.

Pārsteidza
pasauli nesagatavotu

Roberts
Vītols, videomākslinieks, digitālo filmu studijas “Robyworks”
izveidotājs: “Labs kino man nozīmē filmas, kas liek domāt un līdz kurām
jāizaug un sevi jānorūda kā kārtīgam kinomīlim. Ar retiem izņēmumiem tas
noteikti nav Holivudas kino, bet gan vairāk Eiropas kino. Protams, ja ir vēlme
nedomāt, tad kāds Holivudas grāvējs ir tieši pašā laikā, bet tas noteikti nav
saucams par labu kino. Taču kinoakadēmijas balvai “Oskars” un
labākajām filmām sekoju, jo ir svarīgi paskatīties amerikāņu kino virtuvē,
kādas tendences ir viņu kino lauciņā. Bet, vai “Oskara” balvai
izvirzītās filmas, ir labs kino, manuprāt, tas ir ļoti subjektīvi. Šogad man
liels pārsteigums bija filma “Putncilvēks”, kuru es varētu pieskaitīt
pie šī izņēmuma par labu kino, jo pārsteidza filmas scenārijs, kā arī
tehniskais izpildījums bija bauda no sākuma līdz beigām.

Vēl pat pusi
no “Oskaram” nominētajām filmām neesmu redzējis, taču iespaidi ir.
“Amerikāņu snaiperis” ir lieliska filma, šis dokumentāli traģiskais
stāsts reto var atstāt vienaldzīgu, ļoti patika kadru spēle, vienīgi īstā
biogrāfija līdz galam netika atklāta, tādējādi viss padarīts amerikāniski glīts
un uzspodrināts. Filmai “Putncilvēks” ir netipisks scenārijs, un tā
ir liela bauda acīm. Pašam bija vēlme iet uz kino ne tik daudz satura dēļ kā
varbūt lielākai daļai skatītāju, bet gan lai redzētu, kā viss nofilmēts. Liela
daļa ainu ir filmēta vienā piegājienā, kas ir tehniski dārgi un sarežģīti gan
aktieriem, gan operatoriem. Savukārt filmā “Puikas gadi” ļoti
pacietīgs režisora darbs rezumējas ar perfektu tēlojumu, tik īstu aktierspēli
es neesmu redzējis, un mani šī filma ievilka. Īpaši skaisti redzēt šo pašu
jaunekli augam, un tā nav filmās ierastā aktieru maiņa. Tas mums liek noticēt
īstam dzīves stāstam. Šobrīd rindā uz noskatīšanos stāv filmas “Atsitiens”
un “Imitācijas
spēle”.

Ja man būtu
teikšana par “Oskariem”, es balvu noteikti būtu piešķīris filmai
“Putncilvēks”, jo tā pārsteidza Holivudu nesagatavotu, kas arī lielā
mērā noteica aptuveni 181 prestižas balvas saņemšanu pasaulē.”

Biedējošs
laika ritējums

Zanda Borga,
Liepājas teātra literārā padomniece: “Kino man nozīmē iekšēju dialogu
pašai ar sevi un daudz spilgtu emociju. Ir milzīgs gandarījums, ja visā slikta
kino jūklī (tik bieži, skatoties treilerus, nespēju saprast, kāpēc kaut kas
tāds vispār ir jāfilmē!) ir izdevies noskatīties kaut ko patiešām vērtīgu, kas
aizskar, uzrunā, liek domāt un just. Neteikšu, ka man ir ļoti svarīgi
noskatīties visas “Oskaram” nominētās filmas. Protams, ir
interesantāk uzzināt “Oskara” rezultātus, ja filmas ir redzētas, taču
katrā ziņā tas nav pašmērķis – noskatīties filmu par katru cenu tikai tāpēc, ka
tā ir nominēta. Bet, ja ir iespēja noskatīties “Oskara” filmas uz
lielā ekrāna, to garām nelaižu.

Neesmu nedz
filmu kritiķe, nedz eksperte, filmas vērtēju emocionāli, un ir gadījies, ka
noskatos balvām nominētas filmas, taču mani tās neuzrunā. Šogad gan jāatzīst,
ka visās nominētajās filmās redzēju, kas ir tas, ko novērtējuši kino
profesionāļi.

No astoņām
šogad “Oskaram” nominētajām filmām noskatījos piecas. Filmas
“Diženā viesnīca Budapešta” laikā skaļi smējos. Patika šis leļļu
namiņš un tā spilgtie personāži, režisors viennozīmīgi ir autoritāte – viņam
izdevies sapulcēt veselu zvaigžņu plejādi, aktierus, kuri spilgti nospēlē savas
lomas, pat ja daži no viņiem uz ekrāna redzami vien pāris minūtes. Filma
pārsteidzoša kā konfekte – krāsainā papīriņā ar gardu pildījumu.

Lai arī filma
“Teorija par visu” reizēm šķita pārāk holivudiski salda, taču Edija
Redmaina “Oskars” kā labākajam aktierim ir vairāk nekā godam
nopelnīts. Tiešām aizmirsu, ka skatos kino – organisks un ārkārtīgi spēcīgs
aktier(varoņ)darbs. Tikpat aizrautīgi sekoju līdzi arī Benedikta Kamberbeča
tēlojumam filmā “Imitācijas spēle”, pēc filmas nevarēju attapties –
tik šausmīgi, ka sistēma iznīcina cilvēkus! Un tad vēl absolūti lieliskais
“Putncilvēks” – mans otrais kandidāts uz “Oskara” balvu.
Maikla Kītona pašironoja par sevi un visām Holivudas zvaigznēm, aktieru dzīves
traģika, ārkārtīgi precīzās mākslas un kritikas attiecības, ne mirkli
nezaudējot jautrību un absolūto brīvības sajūtu.

Taču balvu es noteikti būtu piešķīrusi Ričarda Linkleitera
filmai “Puikas gadi”. Tiešām unikālai un ļoti drosmīgai filmai.
Fascinējošs un biedējošs ir laika ritējums, kuru nav iespējams apstādināt.
Režisors tiešām ļoti riskēja, filmējot aktierus vien pa nedēļai 12 gadu garumā.
Viens neparedzēts apstāklis, un projekts varēja nojukt. Filma ir fascinējoša,
nesamākslota, neizskaistināta – uzrunāja tās dabiskums un cilvēku parādīšana reālās,
ikvienam aktuālās, reizēm komiskās, reizēm sāpīgās situācijās. Patīk šī
režisora daiļrade. Interesanta jau šķita viņa triloģija “Pirms
saullēkta”, “Pirms saulrieta”, “Pirms pusnakts”, kurā
režisors izmantojis līdzīgu paņēmienu, atklājot, kā mainījušās pāra attiecības
20 gadu laikā. Bet “Puikas gadi” viennozīmīgi ir šī režisora
daiļrades virsotne.