Ierobežotas pieejamības ēka ar burvīgu vēsturiski arhitektonisko
mantojumu. Tā varam nosaukt Kurzemes Apgabaltiesas namu, kurā šoruden pabeigta
atjaunošana. Vēl palikuši fasādes atjaunošanas darbi pagalma pusē. Šī ēka ir
viens no spilgtākajiem Liepājā apskatāmajiem jūgendstila (19. gs. 90. gadu otrā
puse – 20. gs. līdz Pirmajam pasaules karam) mantojumiem. Tāpēc kopā ar
arhitektu Uldi Ekšteinu, kurš projektēja un vadīja pārbūves darbus, devāmies
pastaigā pa ēku, kuras daiļumu, ja neskaita tiesas darbiniekus, diemžēl ļauts
baudīt cilvēkiem, kurus tas, visticamāk, maz interesē.

Mazliet no vēstures

Tūlīt pēc
uzcelšanas skaistajā namā atradās Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris.
Un, visticamāk, daudziem šķitīs dīvaini, ka šī garā ēka, kas ir tik stilistiski
vienota, patiesībā būvēta divās daļās. Pirmā ēkas daļa Kūrmājas un Graudu ielas
stūrī celta 1908. gadā. Tā beidzas vietā, kur tagad pēc ēkas pārbūves
atrodas galvenās ieejas durvis. U. Ekšteins norāda – to, ka ēka celta no
divām daļām, var secināt pēc grīdas līmeņa atšķirībām pirmajā stāvā, bet citādi
vizuāli nekas neliecina, ka pēc pāris gadiem šim iepriekš kompaktajam namam
radīts turpinājums.

U. Ekšteins
norāda, ka gan pēc uzcelšanas, gan vēlāk un arī padomju gados šajā ēkā
atradušās administratīvas iestādes. To var nolasīt no plānojuma – garajiem gaiteņiem
un kabinetiem gar malām. Savulaik ēkas jaunākajā daļā bijusi arī banka. Tagad
tās plašā zāle sadalīta vairākās tiesas sēžu zālēs un zem piekaramajiem
griestiem neskarti palikuši dekoratīvie griestu koka paneļi, ko varbūt kādreiz
nama saimnieks izdomās atjaunot.

Ceļam ārā vēsturiskās vērtības

Ēkā veiktos
vērienīgos pārbūves darbus nezinātājam grūti pamanīt – gan tāpēc, ka tie
daudzviet notikuši telpās, kas nav publiski pieejamas, gan arī tāpēc, ka jaunie
risinājumi veiksmīgi iekļaujas vēsturiskajā vidē.

Norādot uz šī nama
redzamākajām arhitektoniskajām vērtībām, arhitekts saka, ka galvenā,
neapšaubāmi, ir ēkas fasāde, kas bagātīgi rotāta ar jūgendstilam raksturīgajiem
rotājumiem – liektajām līnijām, augu ornamentiem un citām detaļām. Otra vērtība
ir vējtveris, kurā ienācējs nonāk tūlīt pēc tam, kad atvēris agrākās galvenās
ieejas durvis ēkas stūrī. Vējtverī pirmais, kas liecina par šī nama vēsturisko
vērtību, ir tā koka paneļu konstrukcijas un durvis, kas bagātīgi rotātas ar
kokgriezumiem. Turpat vēl saglabājušās arī senās vēsturiskās grīdas flīzes. Otra
vieta, kur arī tās līdz šai dienai nav nomainītas pret citu grīdas segumu, ir
otrs ēkas gals pie kāpnēm, kas joprojām gaida atjaunošanu.

Par trešo lielāko
vēsturisko un arhitektonisko vērtību šajā ēkā U. Ekšteins nosauc senās
koka kāpnes, kas saglabājušās no nama pirmsākumiem. Visā krāšņumā tās pēc
pārbūves apskatāmas senākajā ēkas daļā. To margas nosaucamas par lielisku
galdniecības paraugu, lai neteiktu vairāk.

Savukārt uz
bēniņstāvu, kur puse agrākās baložu kapsētas pārveidota par mūsdienīgu
konferenču zāli ar 80 vietām, ved kāpnes, kas izgatavotas no jauna un ir vēsturisko
kāpņu kopija. “Te amatnieki ir parādījuši atzīstamu prasmi,” norāda
arhitekts. “Ja atjaunotu vēl kāpnes arī ēkas otrajā galā, es teiktu – šis
ir pat ļoti veiksmīgs projekts.” Runājot par neatjaunotajām kāpnēm ēkas
otrajā galā, viņš saka: “Tur padomju gados senajiem koka ornamentiem klāta
virsū viena krāsas kārta pēc citas – kāda nu kuram bijusi gaume.” Bet no
tā ir arī savs labums, ko norādījis ne viens vien speciālists, kas piedalījies
seno ēku atjaunošanā:  padomju laika
krāsa koku iekonservēja, tas nebojājās.

Par vēl vienu
vēsturisko vērtību noteikti jāpiemin šīs ēkas keramikas krāsnis, kas ir
saglabājušās, taču savu funkciju vairs nepilda – tās kalpo par dekoratīviem
elementiem.

Izaicinājumi, kuriem prieks ļauties

Jautāts par to,
kas bijis lielākais izaicinājums Kurzemes Apgabaltiesas ēkas atjaunošanas
projektā, U. Ekšteins nepārprotami saka: vispirms tā bijusi drošība
ekspluatācijas laikā. “Ne jau velti nav izbūvēts viss bēniņstāvs,”
viņš saka. Izmantot bija iespējams aptuveni pusi, izvietojot papildu siju
stiprinājumus. Tā ir pārbūvēta par konferenču zāli, bet otrā puse pagaidām
tikai iztīrīta un siltināta. Un otrs izaicinājums bijis dažādo mūsdienu
komunikāciju izvietošana vecajā ēkā – signalizācijas, ventilācijas un apkures
sistēmas, lai tās būtu vienlaikus gan efektīvi ekspluatējamas, gan noslēptas
skatam un nebojātu vēsturiskās ēkas izskatu. Vienīgā vieta, kur redzamas
komunikāciju caurules, ir bēniņstāva palīgtelpas.

Stāsts par pagrabu
ir interesants ar to, ka šeit redzam lielisku ķieģeļu velvju pārsegumu, bet
daļa telpu nebija izmantojamas augstā gruntsūdens līmeņa dēļ. Tagad šīs telpas
iztīrītas, aprīkotas ar spēcīgu ventilāciju un kanalizāciju, un sienas
apstrādātas ar ļoti spēcīgiem ķīmiskiem līdzekļiem, lai glābtu ēku no mitruma
ieplūdes un bojāejas. “Vēl tagad te jūt mitrumu, bet, kad pirmoreiz
ienācām, te vispār nebija ko elpot,” saka arhitekts. Taču, lai šo pagraba
daļu kādreiz varētu izmantot – tur arī vēl daudz darāmā. Arī tas, jācer, kaut kad
īstenosies.