Slaids, smaidošs – tas ir viņš, kas parādās durvīs, jaunais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Kārlis Reijers, kura bērnība un skolas gadi saistās ar Bārtu, Rucavu un Liepāju. “Gaišs prāts, neviltots smaids, jūtīga sirds un laba griba,” par viņu rakstīts teātra mājaslapā.

Mūsu tikšanās notiek vasaras vidū, nelielā teātra dzīves atelpas brīdī, kad jau zināms, ka viņš nominēts 2017. gada “Spēlmaņu nakts” balvai kā gada jaunais skatuves mākslinieks, bet jaunā sezona vēl nav uzņēmusi apgriezienus. Kārļa stāsts ir kā pārdomu ceļojums 23 gadu garumā ar vairākām pieturām, no kurām dažās viņš pakavējas ilgāk, dažās tikai īsu brīdi, un, protams, daudz ir tādu, par kurām pašlaik nav nozīmes runāt. 

Brālis, mamma un Īkstīte

Mans vecākais brālis mācījās mūzikas skolā, man tas šķita interesanti, un es, kad paaugos, gribēju darīt to pašu, ko viņš. Mūzikas skola – tas bija forši! Bet, protams, liels nopelns tajā, ka izvēlējos kultūras jomu, ir manai mammai, kas ievilka mani pašai tik tuvajā mākslas un kultūras pasaulē. Viņa veda mani uz teātra izrādēm, uz simfoniskās mūzikas koncertiem un citiem sarīkojumiem. Mamma ir skolotāja, viņa bija tā, kas skolas laikā ne tikai man, bet arī citiem bērniem palīdzēja gatavoties skatuves runas konkursiem. Es apaugu ar kultūru, un tā mani ieinteresēja. Atceros, ka 12 gadu vecumā gan es gribēju kļūt par NBA superzvaigzni. Mācoties ģimnāzijā, jau sapratu, ka basketbols – tas ir forši, tomēr ne man, es gribu kaut ko citu, kaut ko ar dziļāku jēgu. Manu profesijas izvēli ietekmēja vēl kāds notikums. Tā bija Liepājas teātra izrāde “Īkstīte”, kas man, mazam puikam, iepatikās tik ļoti, ka sajūtu pirmreizīgumu neesmu aizmirsis vēl tagad. Ar apbrīnu atceros tās vardes. Tās bija supervardes! Un Īkstīte. Tikai nedaudz vecāka par mani. Bet man viņa šķita kā īsta Holivudas zvaigzne, pat biju iemīlējies Īkstītē. Neilgi pēc izrādes vecāki devās uz kaut kādām viesībām, un es biju viņiem līdzi. Un, iedomājieties, tur bija arī meitene, kas atveidoja Īkstīti. Šī izrāde man joprojām ir mīļa. Šogad pats spēlēju bērnu izrādē “Šausmu autobuss”. Tā tāda mazliet šausmenīte. Ļoti gribējās, lai bērniem patīk. Tur ir runa par bailēm, no kurām nevajag baidīties, bet izdzīvot, lai gūtu pieredzi. 

Mājas ir tur, kur ir Ziemassvētki

Manas mājas joprojām ir Rucavā. Tur ir mana bērnība, mana ģimene, nozīmīgas atmiņas. Mājas ir tur, kur brauc Ziemassvētkos. Arī Rīga vēl šobrīd ir forša. Mācoties ģimnāzijā, reizēm radās sajūta, ka Liepāja paliek par mazu, tagad sāk šķist, ka arī ar Rīgu ir tāpat, gribas kaut kur tālāk. Tikai kur? Tomēr pagaidām strādāt gribu Rīgā, sevi redzu šajā pilsētā. Vecumdienās gan gribēšu audzēt trušus, pļaut zāli un reizi nedēļā aizbraukt uz operu (smejas), bet tas vēl tik tālu, tik tālu. Tagad man vajag ūdeņus, man tie vispār ir ļoti svarīgi, nenormāli patīk būt pie ūdens, skatīties tajā. Braucu uz Lucavsalu, pie Daugavas. Kad dzīvoju Liepājā, bieži gāju uz vienu tādu iemīļotu vietiņu kanālmalā, Bāriņu ielas galā, tur varēju netraucēti sēdēt, skatīties ūdenī, rakstīt, uzpīpēt, padomāt. Kad iznāk būt Rucavā, noteikti gribas aizbraukt tos desmit kilometrus līdz jūrai. 

Teātra magnēts

Kad stājos Kultūras akadēmijā, domāju citādāk nekā pašlaik, likās, teātris ir viss, ko gribu, biju gatavs tam atdoties, ne par ko citu nedomājot. Kad iepazinu teātri, tā būtību pamatīgāk, vilkme mainījās. Tā varbūt nemazinājās, bet kļuva citādāka. Aktieris, tāpat kā jebkuras citas profesijas pārstāvis, iet uz darbu, un darbs ir smags. No pulksten 10 līdz 14 mēģinājums, tad pusdienas un pārtraukums, kurā tā īsti nemaz nekur netiec, jo daļēji ierobežo arī pārvietošanās iespējas Rīgā. Pēc izrādes mājās esi vēlu. Protams, izrādes nav katru dienu. Tomēr ikdienas ritms atkārtojas, aktiera profesija nav ne ezoteriska, ne arī nerimstošs dvēseles lidojums, ir jāpārzina daudz dažādu tehnisku paņēmienu, profesijas knifu. Aktieris, kā jebkurš radošas profesijas pārstāvis, savu iekšējo pasauli izliek uz āru, un tas ir ļoti grūti, turklāt tas jādara diendienā. Un tomēr šajā grūtumā ir kaut kas vilinošs. Kas skatītāju saista teātrī? Vairumā gadījumu izklaide. Varbūt arī tas, ka pusi nedēļas vari domāt par to, ko redzēji, dzirdēji, sajuti, vari domāt par savu dzīvi. Un tas ir labākais, ja izrāde rosina domāt. 

To es gribu darīt

Mani interesē darbs ar skatītāju. Mūsdienās nereti taisa nejēdzīgas izrādes, izceļ jēlības, režisors apmierina savas ambīcijas. Ir skumji, ja teātris skatītāju nevelk uz domas rosinošām izrādēm. Tas āķis ir skatītāju audzināt, arī ar izrādēm. Teātra cilvēki ir kā ārsti, skatītāja saprāta ārsti, viņu uzdevums ir izdomāt, kā garšīgā veidā viņu gatavotās zāles iebarot skatītājam. Bet tad arī zālēm jeb izrādei jātop pārdomāti un mērķtiecīgi. Jēdzīgi būtu, ka režisors daudz lasa, domā, kaut vai iedzer bārā, staigā, vēro un, galvenais, saredz problēmas, lasa par tām, līdz atrod darbu, ko grib iestudēt. Tad runā par to ar aktieriem, un kopīgi rodas izrāde. Nevis – šis darbs sen nav režisēts, taisām to. Vai ņemam, piemēram, kaut ko no Čehova, tas noteikti aizies. 

Nominācijas par skaistām acīm nedod…

Es maz domāju par to, kāds esmu un ko gribētu sasniegt. Varbūt man tas pat nenozīmē tik daudz, kā citiem varētu šķist. Protams, nav tā, ka atzinība nebūtu patīkama. Katram cilvēkam viņa darba novērtējums ir svarīgs, tā ir motivācija. Jā, arī man, tomēr uzskatu par daudz svarīgāku to, ka nominēti ir arī citi no izrādes “Zilā” – par režiju Toms Treinis, par otrā plāna lomu – Daiga Gaismiņa. Bet vispār, šogad par “Spēlmaņu nakti” domājot, esmu pārsteigts par vairākām nominācijām, protams, nevaru vērtēt visu kopainu, bet esmu redzējis diezgan daudz izrāžu, tāpēc vairākas nominācijas mani izbrīna.

  “Zilā” Šī izrāde, manuprāt, ir ļoti jēdzīga izrāde. Un pašlaik ļoti, ļoti vajadzīga. Ideja radās Tomam Treinim. Viņš pērn uzvarēja festivālā “Patriarha rudens”. Sākumā es nemaz nebiju paredzēts šai lomai, tā bija manam kursa biedram Paulam, bet viss kaut kā mainījās. Tā kā man iepriekš nebija lielāku lomu, tad teātris izlēma to iedot man, un Tomam bija jātaisa izrāde. Tas ir padomju laika darbs, ko mēs apaudzējām ar saviem uzskatiem, vēstījumu. Izrāde ir par nesaprašanos, par paaudžu nesatikšanos. Mēs daudz domājām, runājām, meklējām izskaidrojumu lugā skartajai traģēdijai. Toms gribēja, lai izrāde ir par latviskumu, par to, ka Latvija var kādreiz pazust, atgādināt, ka tās liktenis atkarīgs no mums. “Zilā” ir stāsts par neieklausīšanos, neiedziļināšanos, kā tas ietekmē dzīves un likteņus, pie kā var novest. Mums ir jādomā, kā to mainīt. Izrādes finālā galvenais varonis aiziet, vieni domā, ka viņš izdara pašnāvību, citi, ka aiziet pa savu ceļu. Man šķiet, ka izrādes kodolu ļoti jēgpilni atklāj tieši Vidvuda tēls, bet arī tas, tāpat kā daudz kas cits, ir jāvērtē skatītājam.

Sakarīga sabiedrība

Caur teātri es gribētu mainīt sabiedrības vērtības. Lai tās kļūst augstākas, jēgpilnas, lai cilvēki vērtē, neiet un neskatās sliktas izrādes, katastrofālus seriālus, pliekanus pasākumus. Lai Latvijas sabiedrība būtu spriestspējīga. Ja televīzija piedāvā bezjēdzīgus seriālus, lai cilvēki aptver, ka tas ir štrunts, un neskatās, netērē laiku, bet dara ko citu, kaut vai sarunājas ar tuviniekiem, radiem, draugiem. Tāpat ar izrādēm – lai vērtē, šī ir pa tukšo, bet šī ir ok. Esmu domājis par to, kāpēc vērtības mainās. Protams, daudz ko ietekmē jaunās tehnoloģijas – ja nebūtu interneta, cilvēki vairāk laika pavadītu “tiešsaistē”, sarunātos, radītu idejas. Tomēr internets ir arī mūsdienu vērtība, kādas nebija agrāk, tas nodrošina saziņu, informāciju, tikai tā visa ir kritiski jāvērtē, tāpēc, manuprāt, cilvēki jāmāca vērtēt, spriest. Arī teātrī. Laikam tāpēc arī es tur esmu, pirmkārt, otrkārt un daudzkārt. Mans sapnis – sakarīga sabiedrība. Jā, man tas ir svarīgi. Var jau daudz ko kritizēt un vainot, bet šo sabiedrību veido cilvēki, un šiem cilvēkiem arī jāveidojas, un teātris var palīdzēt viņiem veidoties. 

Lauzt stereotipus

Visos teātros ir gūzma problēmu, bet, manuprāt, Nacionālajā teātrī to ir mazāk. Man jau arī tagad jābūt šī teātra patriotam. Nesaprotu, kāpēc, bet teātros ir nesakārtota sistēma, tiek taisītas pašmērķīgas izrādes. Stereotips, ka Nacionālais teātris uzved tikai klasiku, ir gauži muļķīgs, tā ir vienkārši klišeja, kādam jābūt nacionālam teātrim. Ir mūsdienīgas izrādes. Ja skatītājs izrādi nesaprot, viņš uzreiz saka, ka izrāde slikta, nevis – hei, es to izrādi nesaprotu. Man ļoti gribas strādāt ar skatītāju, lai viņš šādā gadījumā domātu, kāpēc nesaprot, ko nesaprot. Vai man tas izdosies, nezinu.

Es esmu jaunais, par mani zina tie cilvēki, kas seko līdzi manām gaitām. Viņi arī zina, ka esmu normāls jauns cilvēks. Es nealkstu atpazīstamības. Man šķiet, ka tā, ko rada seriāli, ir tāda virspusēja popularitāte. Patiesa atpazīstamība ir tad, ja cilvēkus interesē manas domas, viņi grib ar mani runāt, diskutēt, nevis tas, ka filmējos seriālos vai esmu nominēts balvai. Mani saista nevis kāda stāsta virsraksts, bet gan tā saturs. 

Cilvēki, kurus neatdod un nenodod

Man ir brīnišķīga meitene Madara, arī aktrise. Mana ģimene, brālis, brāļa ģimene, krustmeitiņa. Viņi man ir svarīgi. Viņi man palīdzēja kļūt par to, kas es esmu. Tagad jūtu, ka sāku veidoties pats, lēnām kļūstu pieaudzis. Diskutējam ar ģimeni par nopietnām lietām.

Akadēmija daudzus svarīgus cilvēkus atņem, atšķir no viņiem. Vistuvākos draugus iepazinu vidusskolā. Diemžēl draugam Arturam akadēmijas laikā nepietika laika. Otrs draugs Aksels arī uzņemts akadēmijā, Valmieras teātra kursā pie režisores Indras Rogas. Pirms stāšanās ar viņu daudz runājām, atklāju savus vērojumus, pieredzi, arī šaubas, tomēr viņš izlēma startēt. Un es priecājos, ka viņš tika uzņemts, un atbalstu par visiem simts procentiem. Tuvi draugi ir arī no kursa. Ar Tomu Treini esam kā divas puses. Tad vēl Toms Veličko