Kabilnieks Aivars Bergmanis
savos mežos koku griež, idejas īsteno un filozofē jau sen. Taču šovasar viņa
vārds un darbi izskanēja plašāk, jo pats savā nodabā viņš izveidoja “Līvu
ielu” – savu personisku veltījumu grupas “Līvi” mūziķiem un
dziesmām un arī Liepājai.

Aivaram ir nācies atbildēt uz jautājumu, kāpēc Līvu iela ir Kabiles
mežos un nevis Liepājā. “Pilsētā viss ir citādāk – kamēr izstrādā vienoto
koncepciju, tikmēr gads garām. Seska kungs gribēs tur, galvenais arhitekts
teiks, ka tur, vēl kāds – vēl citur, iedzīvotāju apspriede pateiks, ka vispār
nevajag,” vezdams uz šoruden atklātās Līvu ielas sākumgalu, viņš saka ar
vieglu ironiju. “Bet man divi mēneši pagāja. Te es varu izpausties – kas viendien
galvā, to ņemu un taisu! Nav man te, mežā, ne ar vienu nekas jāsaskaņo.”

Lielā “Līvu ielas” atklāšana ar pašu bijušo līvu piedalīšanos bija septembra beigās.
Tomēr, kā jau katra iela, tā turpina tapt arī pēc tam. Līdzās jau pabeigtajām
koka skulptūrām un griezumiem vēl jāizveido citu līvu tēli, vēl ir dziesmas, ko meistaram gribas apspēlēt.

Kad tiekamies ar Aivaru, viņš slauka pēc krāsas un benzīna smaržojošās
plaukstas, jo tikko pabeidzis dubultfigūru – kokā iesēdināti no viena ozola
kluča izgriezti Dievs un Velns, sāns pie sāna. “Nekad, nekad neviens to
nezinās, ko Dievs ar Velnu augšā sarunās…” Jānis Grodums ziņģē
“Nekad”. “Solīju uzlikt to figūru, bet trāpījās tāds koks, ka,
nu, nekā.” Acīmredzot tai vēl nebija pienācis laiks. Un viegli jaušama
nepabeigtības sajūta mežam un šai vietai – dabas telpai – dabiski piedien.

Kokā griezts Jāņa Groduma tēls, kas dejo pa notīm “Pie-dod man, ka
es-mu…” faktiski bijis sākums “visai šai jezgai”. Aivars Brīze
jūraszilzaļās biksēs dzied par to, ka pasaule ir jāsagriež. Vai arī par to, ka
mīlestība to – citā intonācijā – sagriež. Tālāk “Zīlīte” un
astoņdesmito gadu sākuma stilā veidota Igo skulptūra. “Sāku zāģēt tā-ādu
no liela ozola, bet beigās knapi sanāca šitāds,” autors iezīmē tipiskas
grūtības, ar kurām saskaras katrs, kurš mēģina pārvērst koku kādā tēlā.
“Zāģēju te – priekšā tāda specifiska sēne, kas lien iekšā pa visādām
šķirbiņām, tur baigā plaisa, deguns nost, roka no trim daļām salikta. Bet, es
saku, ja zināt šo solistu, viņu jau divtūkstošajā gadā tāpat salika kopā pēc
lielās avārijas aiz Sabiles… Bet cepuri nost, ka viņš tika atpakaļ!”

Pastaiga pa “Līvu ielu” ietver arī informāciju par Liepāju.
Aivars, piemēram, izstāstīs, ka vārna Liepājas himnas tekstā nav vis putns, bet
partijas sekretāre, ka īsti, reāli liepājnieki ir bijuši zārcinieks un
telefonists. Arī “Līvu” vārda izcelsme skatīta no plaša redzesloka,
gan Liepājas ģeogrāfijas līmenī – tur ir Līvas laukums un kapi, bijusi Līvas
upe –, gan līvu jeb lībiešu vēsturi piesaucot.

Ielas otrā galā ir Jāņa laukums. Tam ir dubulta nozīme, jo tas attiecas
ne vien uz Jāni Grodumu, kuram te, zem ozola, nolikts no dedzinātas kļavas
izgriezts roka ministra krēsls. Te ir pieturvieta vēl vienam lielam šā vārda
nesējam – dzejniekam, vienam no sirsnīgākajiem meža un visas Latvijas dabas
dziesminiekiem Jānim Baltvilkam. Viņam Aivara mežā jau pasen ierīkota Baltā
Vilka taka.

“Līvu iela” nav tikai koka skulptūru virkne. Tās autors,
pats, protams, “Līvu” fans, nejauši te neko nav taisījis. Tā vispār
nekad nebūtu tapusi, ja viņam nepatiktu šī grupa. “Ja “Līvi”
skan, es vienmēr pieķeros un pagriežu bišķi skaļāk un padziedu līdzi. Neatstāj
vienaldzīgu.” Latviešu supergrupas vēsturi viņš ir kārtīgi izpētījis
kontekstā ar laikmetu, un par to arī stāsta visiem apmeklētājiem, kas vēlas
klausīties. “Ja jau taisi tādu ielu, tad kaut kas ir jāizlasa,”
Aivars atsmaida, vaicāts, no kurienes ņēmis informāciju. Paši līvi un viņu draugi, kas atbrauc uz
Kabiles mežu, “ne tādas lietas vien pastāsta”.

Ja kāds klausīties nevēlas, tad viņš neuzbāžas. Iejaukšanās bez
vajadzības un neprasītam šim mežavecim nav raksturīga. Viņš ir mierīgs,
sirsnīgs un patiesīgs cilvēks, kurš saka to, ko domā un to, par ko aizdomāties
varētu ieteikt – bet tikai ieteikt, ne uztiept – arī citiem.

Darbā pie Līvu ielas iesaistīti un iesaistījušies arī citi mākslinieki
un mākslinieciskie. Gunta Kraulere no Saldus ir materializējusi savu sajūtu par
“Saldus sauli”. Daiga Mickeviča no Jaunlutriņiem zīmējusi dziesmas
“Ozolam” tēmu un vēl citus darbus. Ielai tapt palīdzējuši arī Aivara
bērni. “Šeit mana jaunākā meita izpaužas, kamēr vāc manu desmito
mazbērnu,” viņš smaidot norāda uz grafisku “Līvu” dalībnieku
zīmējumu uz koka. Dēls Nauris veidojis koka “Elektrisko zivi”. Bet
sievas Līgas priekšā, kā pats smej, viņš dabūjis mesties ceļos un dziedāt
“Piedod man…” par visu to laiku un spēkiem, ko prasījis šis darbs.

Uzziņai

– “Līvu iela” atrodas Kabiles tuvumā ierīkotajā meža mācību,
izziņas un atpūtas parkā “Ozolu biotops”, ko aptuveni pirms 15 gadiem
savā īpašumā ierīkojis Aivars Bergmanis.

– Lielu norāžu uz to nav, lai to atrastu, ir jāsazinās ar īpašnieku,
bet tas nav sarežģīti.

– Aivars Bergmanis ir īsts kabilnieks. 20 gadu nostrādājis te par
mežsargu, tagad no darba Valsts meža dienestā aizgājis un strādā pats savos
mežos.

– Savulaik “Ozolu biotopā” ierīkota “Matemātika dabā” – kopā ar
matemātikas skolotājiem veidotas spēles šo zināšanu labākai apguvei. Te ir arī
koka boulings.

– Mežā ir arī “Izstāžu
zāle” – gleznojumi un zīmējumi dažādās tehnikās, visi radīti uz
neapstrādātām koka pamatnēm.

– Iespējams, ka nākamā iela, kas te
taps, būs veltīta Edgara Liepiņa dziedātajām Raimonda Paula dziesmām.