Pirms aptuveni
astoņiem gadiem graviera Ulda Berga īpašumā nonāca 1938. gadā
Liepājā ražots velosipēds “Līva”. Ar to sākās viņa
aizrautība ar seniem un ne tik seniem, bet interesantiem divriteņu
braucamajiem. Taču ar vienu piebildi: vēsturiskā vērtība ir
svarīga tad, ja Uldis šajā velosipēdā saskata arī estētisko
skaistumu. Tagad viņa rīcībā ir 26 velosipēdi.

Nevajag
par varītēm

Velosipēds
“Līva” nav vienīgais Liepājā ražotais eksemplārs, kas
nonācis Ulda īpašumā. Šķūnītī pavisam sarūsējis
atjaunošanu gaida vēl vecāks – aptuveni pagājušā gadsimta
20. gados Liepājā, Paula Matīsa darbnīcā, izgatavots
velosipēds “Olimpija”, kuram uz rāmja dižojas firmas
zīme – emblēma, kas ieturēta Liepājas krāsās. Un Liepājas
krāsu motīvs – zaļas un sarkanas svītriņas – redzamas arī
uz rāmja. Ulda kolēģe to atradusi dziļi laukos kādā šķūnīti
Bārtas pusē. Šķūnī ir arī kāds interesants velosipēda
sēdeklis. To draugs Andris – podnieks un arī kolekcionārs
–sagādājis Uldim, kad kāds kungs pārcēlies uz dzīvi pie
bērniem. Atjaunotu šo sēdekli varētu izmantot “Olimpijai”.

Liela
daļa Ulda kolekcijas izvietota kāpņu telpā – uz āķiem
velosipēdi sakarināti pie sienas. Ar dažiem nelieliem izņēmumiem
tie visi ir braukšanas kārtībā. Kad Uldis dodas izbraukumā vai
dažkārt arī ar velosipēdu uz darbu, nav nemaz tik viegli
izvēlēties, ar kuru todien braukt.

Velosipēdi
Ulda īpašumā nonākuši pa dažādiem ceļiem. Tie atrasti
internetā, cits speciāli meklēts, cits pats atnācis, tie
ir pirkti, dāvanās saņemti un arī maiņas ceļā iegūti. Uldis
rāda uz skaisti atjaunotu tumši sarkanu zviedru armijas tipa
velosipēdu. To viņš atradis Rīgā, kā pats saka – lūžņos.

2008. gadā
ASV izgatavoto tandēmriteni Uldis iegādājies no kāda liepājnieka
– redzes invalīda, kas bija nolēmis pirkt vieglāku braucamo, lai
to varētu nonest no otrā stāva. “Biju nolēmis to puisi
uzaicināt izbraukumā, bet tagad man sirds mierīga, ka viņš nav
palicis bešā – redzēju, ka viņš pa veloceliņu brauc kopā ar
savu asistentu – tas nozīmē, ka viņš ir ticis pie jauna
braucamā,” saka Uldis. Pavisam jauns pirms diviem gadiem
iegādāts koši sarkans velosipēds “Electra”, kas kādu
brīdi Uldim kalpojis kā telpas dekors. Viņš to ieraudzīja
tūrisma izstādē Ķīpsalas hallē, bet cena bijusi pārāk liela.
Nekas, nogaidījis, kad beigsies sezona, sāksies atlaides. Un tad
nopirka.

Interesants
ir ceļš, kā Ulda kolekcijā nonāca Francijā speciāli pēc
pasūtījuma kādam slavenam velosportistam izgatavots šosejnieks
“Alex”. To viņš ieraudzīja kādā labdarības veikalā
par 40 latiem un bija jau gatavs pirkt, bet izrādījās, ka uz
iegādi ir vēl kāds pretendents. Sākās solīšana, un Uldis pie
tā tika par cenu, kas bija uz pusi lielāka. Vēlāk redzējis, ka
internetveikalā e-bay tamlīdzīgus tirgo par 6 tūkstošiem
eiro.

Ulda
kolekcijā ir arī pusaudžu velosipēds – Lietuvā ražotais
“Ērglēns” –, to viņš nopircis, lai kopā ar dēlu
dotos Tvīda braucienā. Iegādes momentā ir sava daļa kurioza –
Uldis to nopirka no laulāta pāra, kas to Latvijas Atmodas gadu
sākumā bija iegādājušies par taloniem. Ne pašiem bērnu, ne
vajadzības pēc tāda braucamā, bet taloni bija, tātad jāpērk –
gan jau noderēs! Uldis to dabūja ar visiem papīriem un saeļļotu
kā no rūpnīcas.

Nogaidīšanas
stadijā ir darījums ar kādu senu pasta riteni. Saimnieks to tā kā
grib, tā kā negrib pārdot. Uldis saka: viņam par visu varu
nevajag, tāpēc pagaidīšot.

Ar
prieku dāvina

Tāpat
kā iegūti dažādos veidos, daļa no Ulda kolekcijas velosipēdiem
dažādos veidos arī atraduši citus saimniekus. “Man nav
pašmērķis par jebkuru cenu tos paturēt. Ja redzu, ka kādam citam
tie var aizpildīt lielu vietu, ar prieku atdodu,” viņš saka.
Piemēram, 1947. gadā Anglijā izgatavots “Raleight”
firmas velosipēds apmaiņā pret grafiku nonācis mākslinieka Valda
Mackara īpašumā. Pēc viena no Tvīda braucieniem mākslinieks
atnāca pie Ulda ciemos, nopriecājās par skaisto braucienu ar
piebildi: Būtu man velosipēds, es arī brauktu!” “Būs!”
teica Uldis, un abi sarunāja maiņu.

Cits
viņa kolekcijas eksemplārs – padomju gados ražots velosipēds
“Tūrists” – tagad kalpo kādam 72 gadus vecam vīram,
kurš trīs reizes nedēļā ar velosipēdu mēro ceļu uz Durbi pie
radiem. “Viņa braucamais bija pavisam švaks,” saka Uldis.
Tāpēc viņš savējo ar prieku tam atdevis, un vēl lielāks prieks
bija, kad redzēja, kas tas patiešām kalpo – Uldis vairākkārt
uz šosejas redzējis šo vīru ar to braucam.

Smags gadījums –
tā kolekcionārs saka, stāstot, kā viņa īpašumā nonācis
invalīdiem domāts trīsritenis. Avīzē bija sludinājums, ka to
pārdod par 20 latiem. Uldis aizbrauca, paskatījās: jā, tāds
viņam vēl nav! Bet tajā pašā laikā negribas arī nelaimi
piesaukt. Jau posies prom, bet īpašniece gandrīz vai lūgšus
lūgusies: nolaidīšot cenu, ja par dārgu, bet lai paņemot. Uldis
nopirka arī un tagad saka: atjaunošot un, ja satikšot kādu, kam
tas patiešām varētu noderēt, uzdāvināšot.

Kā
kuriozu kolekcionārs atceras gadījumu, kad vienrīt ēdis brokastis
un jau pēc 40 minūtēm stāvējis uz ielas ar jaunu kolekcijas
eksemplāru. Ēdot avīzē izlasījis, ka Dzintara ielā pārdod
veclaicīgu velosipēdu. Tūlīt devies skatīties, bet piedzīvojis
vilšanos – nekāds vecais tas nav bijis un viņu galīgi
neinteresējis. Bet saimnieks gandrīz vai lec durvīm priekšā:
kaut vai par 5 latiem atdošot – lai tik paņem! Uldis paņēmis
arī, un arī tas vēlāk kļuvis par dāvanu.

Paldies
palīgiem un Pēteronkulim!

Skaidrs,
ka Ulda īpašumā nonākušie braucamie nebūt nespīd un nelaistās.
Īpaši vēsturiskie, kas kaut kur glabājušies un gaidījuši, kad
tos izmetīs lūžņos. Tie ir jāremontē, jāatjauno un jāatdod
tiem senais spožums. Pa daļai, kad ir laika, Uldis daudz dara pats,
bet slavē arī savus palīgus – velosipēdu meistarus, kas nāk
talkā. Savukārt lielu daļu trūkstošo detaļu var sameklēt pie
Pēteronkuļa, kuru Liepājā daudzi pazīst kā cilvēku, pie kura
meklēt tā saucamos krāmus, kuru īsto vērtību apzinās spečuki,
kam tie vajadzīgi.

Mēģinot
atbildēt uz jautājumu: kāpēc kolekcionē tieši velosipēdus,
Uldis velk paralēles ar kādu notikumu bērnībā. Viņš ar tēvu
uz velosipēda aizbraucis līdz Gulbju dīķim. Kamēr baroja tur
putnus, kāds viņa braucamo nozaga. “Man bija tādas dusmas!”
Uldis atceras. Un kaut kāda mistiska apņemšanās: kad izaugšu
liels, man neviens neko tādu nenodarīs! Ne jau doma par kolekciju,
bet kaut kas tur bijis.

Nobeigumā
Uldis atceras kādu mazliet amizantu notikumu pagājušovasar, kad ar
velosipēdu “Līva” bija piestājis vienā no pludmales
kafejnīcām. Jauniešu bariņš nopētījis viņa malā pieslieto
braucamo un viens no puišiem nicīgi noteicis: “Šie ir tie
s…, ko ieved no Holandes un pie mums pārdod par 50 latiem.”
“Kas citiem lūznis, man ir vērtība!” smaidot nosaka
Uldis. Ar velobraukšanu viņš ir uz tu. “Sacensības
gan mani neinteresē,” viņš saka. “Bet citādi ar prieku
gan dodos uz darbu, gan atpūtas braucienos.” Un pēdējos
četrus gadus Uldis arī piedalās Tvīda braucienā.