Karosta man ir tikpat pazīstama un reizē sveša vieta kā vidējam liepājniekam. Es esmu sajūsminājusies un šausminājusies reizē par vidi un te sastopamajiem kontrastiem, pāris reizes vērusi galerijas “K.Māksla?” durvis, baidījusies un dzērusi šņabi Karostas cietumā, apbrīnojusi namu pārvaldnieces Gaidas Korņilko darbošanos, tikusies ar “trakajiem karostniekiem” Kalli un Kristīni, redzējusi Vasilija Borjajeva bildes, lasījusi par Karostas vēsturi, bet neko nezinu par reperi Romku, Astru, galeristēm un citiem Karostas spilgtākajiem personāžiem.

Mans stāsts par Karostu ir īss un, iespējams, pavisam neinteresants. Taču tie, kas apkopoti nupat iznākušajā grāmatā, kura vairāk atgādina bilžu albumu ar pierakstiem, ir pietiekami savdabīgi un tāpēc gana saistoši. Tādēļ, ka atšķirīgi un tikai kopā veido skatu uz Karostu. Bet bildes no slavenā kolekcionāra Jura Raķa bagātīgā fotoarhīva un arī tās, kas svaigi tapušas pēdējo astoņu gadu laikā, ir tik stāstošas, ka mana meita, kurai lasīšana vēl nesokas tik raiti, lai pievarētu vairākas lappuses garus stāstus, atņēma man mājās atnesto grāmatu un kāri izšķirstīja divsimt lappušu, ik pa laikam skaļi sajūsminoties par skaistajām un interesantajām fotogrāfijām.

Kristīnes Briedes sastādītā grāmata “Karostas stāsti”, ko veido divdesmit stāsti par Karostas ļaudīm un viņu likteņiem − Kristīnes Briedes, Zanes Lāces, Santas Mazikas-Kļaviņas, Iritas Antoņevičas un dzejnieces Magdalēnas raksti un intervijas, kas sagatavoti, īstenojot projektu “Mūsu stāsti. Medijs un atvērta telpa”, tapusi ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Grāmatas atvēršana notika Rīgā, pāris diennakšu laikā Kristīnes Briedes iekārtotā izstādē “Karostas stāsti” ar Karostas fotogrāfa Vasilija Borjajeva darbiem no cikla “Salons” un Kristīnes Briedes veidoto filmu “Eiropas vērošana” (“Eurowatching”). Un, lasot grāmatu, neviļus jācīnās ar fonu, kas ienāk grāmatā – iespējams, ka šis ir viens no biedrības “Kultūras un informācijas centrs K@2” pēdējiem projektiem pirms pārmaiņām, kas saistītas gan ar biedru savstarpējām attiecībām, gan skandalozo tiesvedību ar pašvaldību un citām norisēm. Šādā kontekstā grāmata ir kā durvis uz laiku, kas, šķiet, diemžēl nu jau ir pagājis.

Laiku, kad no slēgtas militāras bāzes un pilsētas geto rajona Karosta Liepājā kļuva par atvērtās telpas idejas pionieri (un vienu no pirmajām šāda tipa iniciatīvām Latvijā), vēstot par ideju, kas savulaik šķita avangardiski nereāla, bet nu jau kļuvusi par pašsaprotamu demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļu. “Karosta ir nozīmīgs Latvijas vēstures un kultūras krustpunkts, kas pilnīgi likumsakarīgi transformējas, jo pārmaiņām taču ir pakļauts pilnīgi viss. Būtībā katra vieta un ikviens cilvēks, kas to veido taču ir ārkārtīgi interesants. Bet vai katrai vietai ir laimējies satikt gana redzīgu un jūtīgu vērotāju?” saka izstādes apmeklētāji, un šo atziņu var attiecināt arī uz “Karostas stāstu” drukāto versiju.

“Stāsti aicina noticēt, ka dzīve ir kā māksla arī ikdienā, ja cilvēks laikus attopas, ka nonācis vietā un laikā, kur reizēm tikai plaši jāatver logs, jāizliecas laukā un ar baudu jāskatās tā nebeidzamā filma, kas aizrautīgi norisinās turpat acu priekšā. Labā lieta ir tā, ka, ja ir vēlēšanās, šajā filmā var arī piedalīties un virzīt tās dramaturģiju pēc savas gaumes. Un labās gribas,” saka pati autore, māksliniece Kristīne Briede. Bet Santa Mazika-Kļaviņa Karostas mājaslapā atstāsta Olgas Dorenskas teikto, ka atšķirībā no Liepājas, kas izvietojusies uz garas un platas kāpas starp jūru un ezeru, Karosta allaž atradusies uz cietzemes. Līdz ar to arī tās iedzīvotāji ar abām kājām stingri stāvēja, stāv un stāvēs uz zemes, neskatoties uz visu, kas notiek.

Jātic, ka tā arī būs, lai gan, lasot grāmatu, mani neatstāja bažas, ka dīvainā Karostas pasaule, kur katrs stāsts ir spilgtināts ar personīgiem pārdzīvojumiem, joprojām ir pārējās pasaules nesaprasts stūrītis uz zemes. Un šīs neizpratnes dēļ nav to, kas ar karostniekiem dalītu viņu kreņķus un priekus. “Un var jau būt, ka viss būs tieši otrādi: Karosta nevis lēnām aizaugs un nogrims aizmirstībā, bet vairākgadīgās atšķirtības dēļ saņemsies spēkus un izveidos kādu īpašu, savu identitāti,” raksta bezpajumtnieks, nu jau ticīgais, pēdējā stāstā “Divas iespējas”. Bet Kalle apgalvo, ka visas beigas ir laimīgas. Un, ja nav laimīgas, tad tās vēl nav beigas.

Anda Pūce,
 

Stāsts par Karostu katram tur dzīvojošajam, strādājošajam un līdzjūtošajam ir savs un arī tas, ko katrs vēlamies ieraudzīt šajā vietā, ievērojami atšķiras.