No drupām uzceļ ēku kompleksus un tukšas telpas piepilda ar kūsājošu kultūras dzīvi – tā ir pasaulē pieņemta prakse. Arī Rīgā pēdējā laikā mēģina nīkulīgas pilsētas teritorijas pārveidot par kultūras rajoniem. Bet vai tajā ir ieinteresētas arī valsts un pašvaldības instances?

Jaunās kultūras mekas

Rīga izrāvusies soli priekšā pārējām Latvijas pilsētām un jau vairākus gadus mākslīgi piekopj Eiropas un pasaules metropolēs dabīgi radušos tendenci – no nekam nederīgiem, pat bīstamiem rajoniem izveidot kultūras centrus. Var pat teikt, ka tā ir pēdējā laika lielākā aktualitāte, jo Latvijas sirdī radošie kvartāli, kā tos mēdz dēvēt publiski, aug kā sēnes pēc lietus. Tiesa, jāpiebilst, ka tie tikai tagad sākuši iekarot iedzīvotāju uzmanību, jo to veidošanās mūsu platuma grādos ir kas pavisam jauns un nebijis.

Lai arī tamlīdzīgi centri Rīgā ir jau krietni vairāk, par nozīmīgākajiem kvartāliem šobrīd var uzskatīt 7, piemēram, Andrejsalu, “Spīķerus”, VEF teritoriju, Kalnciema ielu, Miera ielu, u.c. Katram no tiem pilsētas kopējā kultūras dzīvē ir sava vieta un industriālā nozīme. Piemēram, “Spīķeros” notiek dažādi koncerti – gan klasiski, gan neformāli, kā arī biedrības “KIM”? (Kas ir māksla? – D.Š.) rīkotās izstādes.

Radošo kvartālu veidošana ir liels ieguvums pilsētvidei kā tādai, jo lietderīgi izmanto ne vien tukšās telpas, kas citādi ar izsistiem logiem bojā apkārtējo ainavu, bet pilnveido kopējo pilsētas tēlu. Kā piemēru var minēt Eiropas un pārējās pasaules metropoles (piemēram, Berlīni – D.Š.), kur šādi kvartāli pastāv un darbojas jau krietni ilgāku laiku.

Kultūras kvartāli cilvēkiem piedāvā daudz citādākas performances un sarīkojumus nekā tik pierastos koncertus, teātra izrādes un operas. Kultūras dzīves bagātināšana un izkrāsošana ir būtisks iemesls, lai izietu no ierastajiem rāmjiem un veidotu šādus radošos centrus. Tos atzinīgi novērtējis arī pilsētpētnieks Viesturs Celmiņš, kurš uzsver, ka kultūras kvartāli ir kā nebeidzams process – tas visu laiku turpinās.  

Jācīnās pašiem

Lai veidotos veiksmīgs radošais kvartāls, kuru neslēdz jau pēc pāris mēnešu vai gadu darbības, nepietiek tikai ar centru īpašnieku iniciatīvu. Nodibinājuma “Rīga –2014” vadītāja Diāna Čivle norāda, ka atbalstu jāizrāda gan pašvaldībai, gan valstij. Tāpat vienaldzīgi nedrīkst palikt izmantoto ēku īpašnieki. Līdzšinējā Rīgas pieredze gan rāda, ka pagaidām radošo kvartālu izveidi uzņēmušies dažādi privātīpašnieki vai uzņēmumi. Tomēr viens ir skaidrs – lai viņu lolojums spētu pastāvēt ilglaicīgi un ieguldītie līdzekļi nepagaistu vējā, ir nepieciešams atbalsts no augstākām instancēm.

Diemžēl Rīgas prakse pierāda, ka radošo kvartālu vadītājiem un biedrībām, kas tajos darbojas, neviens uz paplātes neko nepienes. Izdzīvot iespējams tad, ja paši interesējas par iespējām iegūt nepieciešamos līdzekļus, jo finansējums pilsētvidei nav paredzēts. Radošās industrijas attīstību veicina netieši, jo centru aktivitātēm un projektiem naudu piešķir, bet tā iet secen tikai centram kā tādam.

Kalnciema ielas kvartāla projektu vadītāja Una Meiberga stāsta, ka radošais centrs Pārdaugavā izveidots par SIA “BC Grupa” īpašnieku brāļu Mārtiņa un Kārļa Dambergu privātajiem līdzekļiem. Izmantojot tradicionālus materiālus un tehnoloģijas, tur atjaunotas un mūsdienu dzīves ritmam pielāgotas 6 koka mājas. “Kvartālā esošo koka ēku renovāciju viņi veica paši par savu naudu, ne valsts, ne pašvaldība savus līdzekļus tajā nav ieguldījusi,” informē U. Meiberga. Ja brāļi neturpinātu uzturēt vēsturisko Āgenskalna teritoriju, Pārdaugavā kultūras dzīves nebūtu vispār. Arī pašlaik kvartāla pastāvēšana ir uz pašu pleciem. “Rakstām pieteikumus Rīgas domei un gūstam finansējumu pasākumiem,” pastāsta Kalnciema ielas projektu vadītāja.

Projekts pēc projekta

Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļas projektu koordinatore Dzintra Āboltiņa pastāstīja, ka radošo kvartālu pārstāvjiem ir iespēja pieteikties vairākos konkursos, kurus izsludina domes Izglītības, kultūras un sporta departaments. “Ja projektu izlemj atbalstīt, tā īstenošanai piešķir finansējumu. Bieži vien to iesniedz cita organizācija, kura kā norises vietu paredz šos kvartālus. Tad, īstenojot projektu, arī viņiem tiek kāds finansiāls ieguvums,” informē domes pārstāve. Viņa arī labprāt norāda konkursus, kuriem piesakoties var pretendēt uz finansējumu. Piemēram, Kultūras pasākumu finansēšanas konkurss, Rīgas festivālu mērķprogrammas konkurss utt.

Piedalīšanās konkursos projekta iesniedzējiem ļauj gūt vēl papildu labumu, jo dome rūpējas par to, lai informācija nonāktu līdz iedzīvotājiem. “Tāpat par kvartālos īstenotajiem pasākumiem labprāt ziņojam arī pašvaldības interneta vietnēs, tādējādi nodrošinot kvartālu publicitāti,” bilst Dz. Āboltiņa. 

Viena no iestādēm, kur principā jebkurš var mēģināt iegūt finansējumu savai idejai, ir Valsts kultūrkapitāla fonds. Vienīgais nosacījums ir, lai iecere ir atbilstoša pašas iestādes principiem un apakšnozarēm. Direktora vietniece Linda Karlina stāsta, ka šogad valsts dažādiem projektiem atvēlējusi aptuveni pusotru miljonu latu. Fonds ir iedalīts 8 nozarēs, piemēram, “literatūra”, “vizuālā māksla”, “dizains un arhitektūra” u.c. Katrai nozarei no kopējā budžeta atvēl noteiktu daļu naudas, ko tad arī iztērē apstiprināto projektu īstenošanai. Viņa gan min, ka finansiālo atbalstu piešķir tikai konkrētiem pasākumiem, bet ne kādam kvartālam kopumā. “Mēs atbalstam “KIM?” iesniegtos projektus, bet pašiem “Spīķeriem” nauda netiek dota,” L. Karlina min piemēru.

Daira Šteinberga,
 

Ēriks Meijers

Andrejsalas rīkotā “Pilsētas regate” Daugavā šī gada augustā.

Didzis Grodzs

Kalnciema ielas kvartālā bieži rīko dažādus koncertus. Piemēram, vasarā ēku kompleksa ieskautajā ābeļdārzā uzstājās mūziķis Ingus Pētersons.

No personīgā arhīva

Kultūras kvartāli savā paspārnē ņem mazākas biedrības un iestādes. Viena no Miera ielas iecienītākajām atpūtas vietām – kafejnīca “Taka”.